A pret Veselības ministriju (2016-2021)

Nolēmumā Tiesa norada, ka no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka nepastāvēja neviens medicīniski pamatots iemesls tam, lai prasītāja dēls nevarētu saņemt Latvijā pieejamo ārstēšanu.[32] Regulas Nr. 883/2004 20. panta 2. punkta otrajā teikumā ietvertais otrais nosacījums nenozīmē, ka būtu jāņem vērā pacienta personiskā izvēle veselības aprūpes jomā. Tādēļ, Latvijas iestāžu lēmums atteikties izsniegt S2 veidlapu nevar tikt uzskatīts par nesaderīgu ar šo tiesību normu [33].

Jebkādas diskriminācijas aizliegumam reliģijas vai pārliecības dēļ ir imperatīvs raksturs kā Savienības tiesību vispārējam principam. Ar šo Hartas 21. panta 1. punktā nostiprināto aizliegumu pašu par sevi pietiek, lai privātpersonām rastos subjektīvas tiesības, uz kurām tās var atsaukties pret tām vērstā tiesvedībā jomā, uz ko attiecas Savienības tiesības [36]. Saskaņā ar Tiesas judikatūru minētais vispārējais princips noteic, ka salīdzināmās situācijās nedrīkst būt atšķirīga attieksme un ka atšķirīgās situācijās nedrīkst būt vienāda attieksme, ja vien šāda attieksme nav objektīvi attaisnojama. Atšķirīga attieksme ir pamatota, ja tā ir balstīta uz objektīvu un saprātīgu kritēriju, proti, ja tā atbilst leģitīmi pieņemamam mērķim, kas ir izvirzīts attiecīgajā tiesiskajā regulējumā, un ja šī atšķirība ir samērīga ar mērķi, ko ar attiecīgo attieksmi tiecas sasniegt [37]

Tādējādi iesniedzējtiesai, pirmām kārtām, ir jāpārbauda, vai atteikums piešķirt prasītājam pamatlietā Regulas Nr. 883/2004 20. panta 1. punktā paredzēto iepriekšējo atļauju rada atšķirīgu attieksmi reliģijas dēļ. Ja tas tā ir, tad tai, otrām kārtām, ir jāpārbauda, vai šī atšķirīgā attieksme ir balstīta uz objektīvu un saprātīgu kritēriju.[38]  

Tiesa secināja, ka pamatlietā aplūkotais valsts tiesiskais regulējums ir formulēts neitrāli un nerada tiešu diskrimināciju reliģijas dēļ. [39] Tāpēc ir jāpārbauda, vai šis atteikums rada atšķirīgu attieksmi, kas netieši ir balstīta uz reliģiju vai reliģisko pārliecību. [40]

Tiesa secināja, ka atteikums piešķirt prasītājam pamatlietā Regulas Nr. 883/2004 20. panta 1. punktā paredzēto iepriekšējo atļauju rada netiešu atšķirīgu attieksmi reliģijas dēļ. Līdz ar to ir jāpārbauda, vai šī atšķirīgā attieksme ir balstīta uz objektīvu un saprātīgu kritēriju.[43] Šajā kontekstā Tiesa norāda, ka nevar izslēgt, ka sociālā nodrošinājuma sistēmas finanšu līdzsvara būtiska apdraudējuma risks var būt leģitīms mērķis, ar ko var būt attaisnota atšķirīga attieksme reliģijas dēļ. Mērķis saglabāt līdzsvarotus un visiem pieejamus ārstniecības un stacionārās veselības aprūpes pakalpojumus arī var veidot atkāpi sabiedrības veselības aizsardzības interesēs, ciktāl šāds mērķis palīdz sasniegt augstu veselības aizsardzības līmeni [47]

Tiesa arī norāda, ka,  ja kompetentajai iestādei būtu jāņem vērā apdrošinātās personas reliģiskā pārliecība, šādas papildu izmaksas, ņemot vērā to neparedzamību un iespējamo apmēru, varētu radīt risku veselības apdrošināšanas sistēmas finansiālās stabilitātes aizsardzībai, kas ir Savienības tiesībās atzīts likumīgs mērķis. No tā izriet, ka iepriekšējas atļaujas sistēma, kurā netiek ņemta vērā apdrošinātās personas reliģiskā pārliecība, bet kas ir vērsta vienīgi uz medicīniskiem kritērijiem, var samazināt šādu risku un tādējādi šķiet piemērota šī mērķa sasniegšanai. [52]

Tādējādi, uz pirmo jautājumu Tiesa atbildēja, ka Regulas Nr. 883/2004 20. panta 2. punkts, lasot to kopsakarā ar Hartas 21. panta 1. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā tas, ka apdrošinātās personas dzīvesvietas dalībvalsts atsakās tai izsniegt šīs regulas 20. panta 1. punktā paredzēto atļauju tad, ja šajā dalībvalstī ir pieejama stacionārā ārstēšana, par kuras medicīnisko efektivitāti nav šaubu, taču izmantotā ārstēšanas metode neatbilst personas reliģiskajai pārliecībai.

Atbildot uz otru jautājumu, tiesa norāda, ņemot vērā, ka šai atšķirīgajai attieksmei ir leģitīms mērķis saglabāt veselības aprūpes jaudu un medicīnisko kompetenci, iesniedzējtiesai ir jāizvērtē, vai minētā atšķirība ir samērīga. Tai it īpaši ir jāpārbauda, vai pacientu reliģiskās pārliecības ņemšana vērā, īstenojot Direktīvas 2011/24 8. panta 5. punktu un 6. punkta d) apakšpunktu, rada risku stacionārās ārstēšanas plānošanai piederības dalībvalstī.

Senāts secināja, ka apgabaltiesa nav veikusi pienācīgu un Eiropas Savienības tiesībām atbilstošu izvērtējumu par diskriminācijas aizlieguma principu. Neskatoties uz to, apgabaltiesa ir nonākusi pie pareiza secinājuma, ka Regulas Nr. 883/2004 20. pantā paredzētās atļaujas atteikšana pieteicējam bija tiesiska.  [15]

Tiesa norādīja, ka Direktīvas Nr. 2011/24 7. panta 8.punktā kā pamatprincips ir noteikts tas, ka piederības dalībvalsts nenoteic, ka nepieciešama iepriekšēja atļauja, lai varētu saņemt atlīdzību par pārrobežu veselības aprūpes izmaksām. Kā ir skaidrots Direktīvas Nr. 2011/24 38. apsvērumā, tas, ka valsts nosaka pienākumu saņemt iepriekšēju atļauju, lai tiktu segtas izmaksas par citā valstī sniegtu veselības aprūpi, ir pakalpojumu brīvas aprites ierobežojums. Tādēļ parasti piederības dalībvalstij nevajadzētu noteikt pienākumu pieprasīt iepriekšēju atļauju veselības aprūpes izmaksu citā dalībvalstī atlīdzināšanai, ja minētās aprūpes, kas būtu veikta dalībvalsts teritorijā, izmaksas segtu valsts sociālās nodrošināšanas sistēma vai valsts veselības aprūpes sistēma. Tādējādi apgabaltiesas secinājums, ka prasība iepriekš saņemt atļauju ir attiecināma arī uz Direktīvā Nr. 2011/24 paredzēto izdevumu atlīdzināšanu, nav pietiekami pamatota.