2024. gada 18. jūlija Eiropas Cilvēktiesību spriedums lietā Hanovs pret Latviju (naida noziegums uz seksuālās orientācijas pamata)

Datubāze par naida runas un naida noziegumu jautājumiem » Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumi

Gads: 2024 | Ievietošanas datums: Nov. 1, 2024

KOPSAVILKUMA AVOTS: ĀRLIETU MINISTRIJA

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Tiesa) 2024. gada 18. jūlijā pasludināja spriedumu lietā Hanovs pret Latviju, konstatējot Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (Konvencija) 3.pantā (spīdzināšanas, necilvēcīgas un pazemojošas attiekšanās aizliegums), 8.pantā (tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību) kopsakarā ar 14.pantā (diskriminācijas aizliegums) garantēto tiesību pārkāpumu. Savās 2022.gada 17.augusta sūdzībās Tiesai iesniedzējs apgalvoja, ka amatpersonas nebija efektīvi izmeklējušas pret viņu vērstu homofobiski motivētu nodarījumu.

Sākumā Tiesa noraidīja valdības argumentus par nacionālo tiesību aizsardzības līdzekļu neizsmelšanu. Pirmkārt, Tiesa uzsvēra, ka tikai efektīvi krimināltiesiski mehānismi var nodrošināt pietiekamu aizsardzību un novērst situācijas gadījumos, kad iesniedzējam ir pamatota prasība par to, ka viņš ir bijis mutisku aizvainojumu vai fizisku draudu, kam pamatā ir diskriminējoša attieksme, upuris. Otrkārt, Tiesa norādīja, ka izmeklēšanas efektivitāte ir jāvērtē kopumā, nevis vērtējot katru izmeklēšanas darbību atsevišķi. Tādēļ to neietekmē iesniedzēja aktivitāte izmeklēšanas laikā.

Vērtējot iesniedzēja sūdzības pēc būtības, Tiesa atgādināja, ka amatpersonu pienākums izmeklēt naida motivētus uzbrukumus izriet no visām Konvencijas normām, uz ko savās sūdzībās bija atsaucies iesniedzējs. Proti, no Konvencijas 3.panta procesuālā aspekta izriet amatpersonu pienākums novērst naida motivētu privātpersonu vardarbību un izmeklēt jebkādu iespējamo saikni starp diskriminējošu motīvu un vardarbīgu rīcību. Šāds pienākums var ietilpt arī Konvencijas 8.pantā garantētajās tiesībās uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību, kā arī Konvencijas 14.pantā ietvertajā diskriminācijas aizlieguma principā, kas paredz amatpersonām pienākumu aizstāvēt personu tiesības bez diskriminācijas. Turklāt no Konvencijas 13.panta var izrietēt pienākums nodrošināt upurim, kurš cietis no diskriminācijas, efektīvu tiesību aizsardzības līdzekli. Tiesa uzsvēra, ka katrā lietā piemērojamo normu nosaka lietas faktiskie apstākļi un sūdzību būtība.

Izskatāmajā lietā Tiesa norādīja, ka uzbrucējs pirmajā nopratināšanā atzinās, ka viņa agresīvo reakciju izraisīja divu vīriešu publiski paustā pieķeršanās. Tiesa atzina, ka šai lietai ir līdzība ar citām lietām, kur personām fiziski uzbruka vai mutvārdos izteica aizskarošus un naidīgus apgalvojumus, lai atturētu tās publiski paust savu piederību un atbalstu lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu un interseksuālu personu (LGBTI) kopienai. Tiesa norādīja, ka šajā lietā iesniedzējam izdevās izvairīties no ļaunākā, taču, pat neesot fiziskām ciešanām, diskriminējošu attieksmi var uzskatīt par pazemojošu izturēšanos, ja tā sasniedz tādu aizskāruma līmeni, kas aizskar cilvēka cieņu. Turklāt Tiesa uzsvēra, ka diskriminējošas piezīmes un aizskārumi jebkurā gadījumā ir atbildību pastiprinošs apstāklis. Tiesa norādīja, ka šajā lietā mutvārdu un fiziskā uzbrukuma mērķis acīmredzami bija nobiedēt iesniedzēju un viņa partneri, lai viņi publiski neizrādītu savu pieķeršanos. Tiesa atzina, ka šādi uzbrukumi LGBTI kopienai piederošajām personām aizskar cilvēka cieņu. Turpinot Tiesa norādīja, ka šādi uzbrukumi ne tikai apdraud personas fizisko drošību, bet arī emocionālo un psiholoģisko labklājību. Tie pazemo upurus, tādējādi šādus uzbrukumus aptver Konvencijas 3.pants. Papildus šādi uzbrukumi ietekmē personu privāto dzīvi, ietekmējot personu spēju dzīvot autentisku dzīvu un liekot slēpt būtiskus savas privātās dzīves aspektus. Šādi uzbrukumi ierobežo homoseksuālu pāru tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, salīdzinot ar heteroseksuāliem pāriem, radot atšķirīgu attieksmi. Līdz ar to Tiesa atzina, ka vispiemērotāk šo lietu ir skatīt, ņemot vērā Konvencijas 3. un 8.pantu kopsakarā ar 14.pantu.

Analizējot, vai valsts izpildīja tās Konvencijas 3. un 8.pantā noteiktos pienākumus, Tiesa norādīja, ka valstij ir pienākums nodrošināt personas fizisko un psiholoģisko integritāti, ja konstatē, ka uzbrukums ir bijis pietiekami nopietns, lai uz to reaģētu. Tālāk Tiesa norādīja, ka tad, ja ir aizdomas, ka vardarbīgu rīcību izraisīja diskriminējoša attieksme, īpaši svarīgi ir veikt izmeklēšanu pienācīgi un neatkarīgi, ņemot vērā nepieciešamību apstiprināt sabiedrības nosodījumu par šādu rīcību un viest LGBTI kopienai piederošo personu uzticību, ka valsts iestādes tās spēs pasargāt. Tiesa secināja, ka šajā lietā jau no paša sākuma amatpersonām bija pietiekami pirmšķietami pierādījumi, ka pārkāpēja rīcību motivēja aizspriedumi pret seksuālo minoritāti. Saskaņā ar Tiesas judikatūru šādi apstākļi pieprasīja amatpersonām stingri un nelokāmi piemērot nacionālos krimināltiesiskos mehānismus, kas būtu spējīgi ņemt vērā homofobisko motivāciju, saukt pie atbildības un, ja nepieciešams, pienācīgi sodīt atbildīgās personas.

Tiesa atzina, ka Latvijā bija krimināltiesiski mehānismi, lai aizsargātu personas no naida noziegumiem, proti, Krimināllikuma 78. un 150.pants. Tomēr Tiesa konstatēja, ka policija un prokurori atteicās pārkāpuma veicēju saukt pie atbildības par uzbrukumu, raksturojot to kā naida noziegumu. Tiesa norādīja, ka tās kompetencē nav vērtēt, vai konkrētā situācija radās nacionālo tiesību normu šaurās interpretācijas un piemērošanas vai regulējuma trūkumu dēļ. Tomēr Tiesa secināja, ka pat pēc tam, kad iesniedzējs pārsūdzēja lēmumus amatā augstākiem prokuroriem, izdarītāju nesauca pie atbildības par naida motivētu uzbrukumu.

Savukārt attiecībā uz to, ka uzbrucēju sauca pie atbildības par administratīvā pārkāpuma izdarīšanu, piemērojot viņam 70 EUR naudas sodu, Tiesa secināja, ka šāda veida process nenodrošina, ka valsts amatpersonas pienācīgi vēršas un efektīvi novērš homofobiski motivētus uzbrukumus. Tiesa, pirmkārt, norādīja, ka administratīvā pārkāpuma procesa ietvaros amatpersonas neanalizēja apsvērumu, ka pārkāpums veikts homofobisku motīvu dēļ. Otrkārt, Tiesas ieskatā, sods bija acīmredzami nesamērīgs, ja salīdzina ar pārkāpēja rīcības smagumu. Tiesa atzina, ka šajā lietā izvēle par labu administratīvā soda uzlikšanai nonivelēja incidentu, izturoties pret naida motivētu uzbrukumu kā pret maznozīmīgu sabiedriskās kārtības traucējumu.

Nobeigumā Tiesa uzsvēra Konvencijas dalībvalstu lielo lomu, vēršoties pret naida noziegumu nesodāmību, atzīmējot, ka nespēja vērsties pret šādiem incidentiem normalizētu naidīgumu pret LGBTI kopienu, veicinātu neiecietības un diskriminācijas kultūru un mudinātu atkārtot līdzīga rakstura rīcību.

Iesniedzējs lūdza viņam piespriest kompensāciju 10 000 EUR apmērā. Tiesa iesniedzēja prasību apmierināja pilnībā.

Saskaņā ar Konvencijas 43.panta 1.punktu trīs mēnešu laikā no sprieduma pasludināšanas dienas pusēm ir tiesības Tiesu lūgt lietu nodot izskatīšanai Tiesas Lielajā palātā. Pilns 2024.gada 18.jūlija Tiesas sprieduma teksts angļu valodā ir pieejams Tiesas tiešsaistes datubāzē. Lai atrastu spriedumu, Tiesas datubāzes izvērstās meklēšanas sadaļā (ADVANCED SEARCH) jāievada iesnieguma numurs (40861/22) un sprieduma pasludināšanas datums (18/07/2024).

Fakti lietā Hanovs pret Latviju

2020.gada 8.novembrī iesniedzējs un viņa partneris pastaigājās ar suni. Pastaigas laikā iesniedzējam un viņa partnerim garām pagāja divi vīrieši. Viens no vīriešiem sāka kliegt, izmantojot aizskarošu valodu un homofobiskus lamu vārdus, kā arī mēģināja iesniedzēju fiziski aizskart. Tādēļ iesniedzējs meklēja patvērumu blakusesošajā ziedu veikalā. Viens no vīriešiem neveiksmīgi mēģināja iekļūt veikalā, pēc kā vīrieši devās prom. Tikmēr iesniedzēja partneris izsauca policiju. Policija ieradās dažas minūtes pēc izsaukuma. Iegūstot abu vīriešu aprakstu, policija devās viņus meklēt un pamanīja iesniedzēja aprakstam atbilstošās personas, no kurām vienu vēlāk policijai neizdevās identificēt.

Policija uzsāka kriminālprocesu pēc Krimināllikuma 231.panta pirmās daļas (huligānisms). 2021.gada 18.maijā policija pieņēma lēmumu par kriminālprocesa izbeigšanu noziedzīga nodarījuma sastāva trūkuma dēļ, vienlaikus lietas materiālus nosūtot kompetentajai iestādei administratīvā pārkāpuma procesa uzsākšanai.

2021.gada 19.jūnijā administratīvā pārkāpuma procesa ietvaros uzbrucēju sauca pie administratīvās atbildības par administratīvo pārkāpumu, par ko paredzēta atbildība Administratīvo sodu likuma par pārkāpumiem pārvaldes, sabiedriskās kārtības un valsts valodas lietošanas jomā 11.panta pirmajā daļā. Uzbrucējam piemēra 70 EUR sodu.

Vienlaikus 2021.gada 1.septembrī prokurors nolēma atcelt policijas lēmumu, atjaunojot pirmstiesas izmeklēšanu pēc Krimināllikuma 150.panta trešās daļas (sociālā naida un nesaticības izraisīšana). 2022.gada 26.janvārī, pēc papildu izmeklēšanas darbību veikšanas, izmeklētājs pieņēma lēmumu par kriminālprocesa izbeigšanu, ko ar galīgo nolēmumu 2022.gada 5.maijā spēkā atstāja nākamā amatā augstākā prokurore.

 

Pielikumi

• Pilns spriedums angļu valodā
• Sprieduma tulkojums latviešu valodā