Semināra “NVO loma diskriminācijas un neiecietības novēršanā uz reliģiskās vai citas pārliecības pamata” kopsavilkums

2016. gada 31. oktobrī Latvijas Cilvēktiesību centrs organizēja semināru “NVO loma diskriminācijas un neiecietības novēršanā uz reliģiskās vai citas pārliecības pamata”.  Seminārs tika rīkots ar mērķi sniegt plašāku informāciju un sekmēt NVO un citu interesentu izpratni par aktuāliem jautājumiem, kuri ir saistīti ar ticības un pārliecības brīvību gan plašākā Eiropas, gan Latvijas kontekstā, īpašu izmanību pievēršot diskriminācijas un neiecietības novēršanai uz reliģiskās vai citas pārliecības pamata. Seminārs tika organizēts ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālo atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem projekta „Sabiedrības līdzdalības veicināšana diskriminācijas un neiecietības novēršanā” (līguma Nr. 2016.LV/NVOF/DAP/MAC/040/18) ietvaros.

Semināra ievadā, LCC direktore Anhelita Kamenska sniedza pārskatu par attīstībām un izaicinājumiem diskriminācijas un neiecietības novēršanas jomā Latvijā. Viņa uzsvēra, ka, ņemot vērā ES pret-diskriminācijas direktīvu prasības, Latvijā šai ziņā likumdošanu varētu uzskatīt par sakārtotu, jo pret-diskriminācijas normas ir iestrādātas vismaz 35 normatīvajos aktos. Tas tomēr varētu būt apgrūtinoši indivīdiem saprast, kādos gadījumos, kur būtu jāgriežas pēc palīdzības. Arī valdības līmenī nav noformulēts un nostiprināts vienots pret-diskriminācijas politikas ietvars un trūkst koordinācijas nacionālajā līmenī, jo atbildība par pret-diskriminācijas pasākumiem atrodas dažādu ministriju paspārnē gan pēc jomām, gan aizliegtajiem diskriminācijas pamatiem. kas skar diskriminācijas aizliegumu. A. Kamenska iezīmēja Latvijas tiesu prakses attīstību diskriminācijas jomā, norādot, ka tiesvedību skaits lēnām pieaug un diskriminācijas lietas parādās arī ārpus Rīgas, taču tiesvedības nereti ir ilgstošas, sankcijas nevar uzskatīt par efektīvām un atturošām, jo kompensācijas ir nelielas (vidēji 1400 EUR), kā arī juridiskās palīdzības sniedzēju loks, kas specializējas pret-diskriminācijas jautājumos ir šaurs. A. Kamenska minēja dažādu valsts un nevalstisko organizāciju lomu un pieredzi diskriminācijas un neiecietības novēršanā. Viņa norādīja, ka LR Tiesībsarga birojam kā nacionālajai vienlīdzības institūcijai ir plašs mandāts diskriminācijas novēršanā uz visiem pamatiem, t.sk. sūdzību izskatīšanā, cietušo pārstāvēšanā, pētījumu, aptauju veikšanā un atzinumu sagatavošanā, ka arī sabiedrības informēšanā par šiem jautājumiem. Tomēr 2015. gada martā Tiesībsarga birojā tika likvidēta Tiesiskās vienlīdzības nodaļa. Viņa arī atzīmēja NVO, t.sk. LCC, lomu sabiedrības izglītošanā un apmācību organizēšanā dažādām mērķgrupām, pētniecībā un juridisko konsultāciju sniegšanā par diskriminācijas jautājumiem. Attiecībā uz neiecietības izpausmēm, LCC direktore pieminēja 2014. gadā veiktās izmaiņas Krimināllikumā, kuras,  paredz etnisko, nacionālo un reliģisko motīvu kā atbildību pastiprinošu apstākli (KL 48. pants), kriminalizē darbības, kas vērstas uz nesaticības izraisīšanu uz dzimuma, invaliditātes, vecuma un citām pazīmēm (KL 150. pants).  Taču naida runas gadījumā pēc šīm pazīmēm nav nodrošināts tāds pats aizsardzības slieksnis kā rasistiski/reliģiski motivētas naida runas gadījumā, jo ir nepieciešams konstatēt būtisku kaitējumu.  Vienlaikus, jaunie grozījumi paredz piespiedu darbu un naudas sodu. A. Kamenska uzsvēra nepieciešamību celt gan nevalstiskā sektora, gan tiesībsargājošo iestāžu kapacitāti neiecietības novēršanā, ka arī turpināt veikt preventīvus un sabiedrības izglītojošus pasākumus par šiem jautājumiem.

Latvijas Universitātes Sociālo un politisko pētījumu institūta pētniece un biedrības “Patvērums “Drošā māja”” konsultante Agita Misāne sniedza pārskatu par reliģisko dažādību Latvijā. Viņa uzvēra, ka, saskaņā ar reliģiskās dažādības indeksu, Latvijai ir diezgan augsts vērtējums, jo līdzās vairākumam, kas sevi pieskaita kristiešiem (55,8%), pastāv arī liels iedzīvotāju skaits (43,8%), kas nejūtas piederīgi nevienai no reliģijām, kā arī pastāv citas reliģiskās minoritātes – musulmaņi, jūdaisti, hinduisti, budisti un citi. Tajā pašā laikā, gan ticīgo, gan neticīgo Latvijas iedzīvotāju vērtības ir līdzīgas. A. Misāne norādīja, ka Latvijas sabiedrība ir viena no sekulārākajām Eiropā un, iespējams, bailes no netradicionālo reliģiju ienākšanas ir saistītas nevis ar reliģijām kā tādam, bet ar aktīvu šo reliģiju praktizēšanu. A. Misāne tāpat norādīja uz datu trūkumu Latvijā saistībā ar reliģisko piederību, kas ir saistīts ar to, ka datu vākšana par iedzīvotāju reliģisko piederību valsts iestādēm ir aizliegta (piemēram, tautas skatīšanā). Līdz ar to, galvenie dati tiek iegūti no kvantitatīvajiem pētījumiem.

Neatkarīgais eksperts vienlīdzības un dažādības jautājumos no Īrijas Niall Crowley, kurš savulaik 10 gadus vadījis Īrijas Vienlīdzības institūciju,uzstājās ar priekšlasījumu par pieejām un izaicinājumiem dažādu Eiropas vienlīdzības institūciju darbā ar diskrimināciju un neiecietību uz reliģiskās vai citas pārliecības pamata. N. Crowley norādīja, ka vienlīdzības institūcijām ir jāveic darbs diskriminācijas un neiecietības novēršanā vairākos virzienos, uzraugot jomas, kas skar reliģisko simbolu lietošanu darba vietā, pakalpojumu sniegšanā, pieeju izglītībai un jautājumos, kas attiecas uz reliģijas mācību skolā un nodarbinātību, tostarp darbinieku atlasi, paaugstinājuma iespējam un atlaišanu, ka arī aizskaršanu. N. Crowley uzsvēra, ka visbiežāk par diskriminācijas gadījumiem sūdzības netiek iesniegtas, un tiesvedību skaits diskriminācijas jomā ir zems. Vienlīdzības iestādēm ir jāveic dažādi sabiedrības izglītošanas pasākumi, piemēram, informatīvo materiālu un vadlīniju izstrāde, kā arī apmācību semināru organizēšana. Viņš uzsvēra komunikācijas aktivitāšu nepieciešamību, t.sk. darbu ar plašsaziņas līdzekļiem, kas varētu apspriest diskriminācijas un neiecietības gadījumu konkrētus piemērus, piedalīties publiskajās debatēs par šiem jautājumiem, dodot vārdu reliģisko minoritāšu pārstāvjiem, kā arī radot dialoga un sadarbības iespējas. N. Crowley sniedza vairākus labās prakses piemērus un ieteikumus vienlīdzības institūcijām, strādājot ar diskriminācijas un neiecietības uz reliģiskās vai citas pārliecības pamata jautājumiem. Kā viens no ieteikumiem bija darba devēju izpratnes veicināšana par šiem jautājumiem, aktualizējot reliģiskās dažādības jautājumus darba vietā, sniedzot vadlīnijas reliģiskās dažādības vadīšanā, pielāgojot darbavietas, veicot pret-diskriminācijas un vienlīdzības sekmēšanas pasākumus. Arī izglītības jomā ir jāveicina savstarpēja cieņa un reliģiskās vienlīdzības īstenošana. Līdztiesības institūcijām būtu arī jāstrādā pie saspīlējumu mazināšanas sabiedrībā par jautājumiem, kas skar reliģiju un dzimumu, dzimuma identitātes un seksuālās orientācijas aspektus caur cilvēktiesību aizstāvēšanu, dialoga uzturēšanu un konfliktu risināšanas vadīšanu.

LR Tiesībsarga biroja vecākā juriste Laura Lapiņa sniedza pārskatu par normatīvo regulējumu, Eiropas Cilvēktiesību tiesas un atsevišķu nacionālo tiesu praksi saistībā ar reliģijas brīvību. Piemēram, publiskajās vietās aktuāli ir jautājumi, kas attiecas uz apģērba, kas saistās ar piederību konkrētai reliģijai, nēsāšanas ierobežojumiem, reliģisko ceremoniju rīkošanu un reliģisko namu būvniecību; darba attiecībās – reliģisko simbolu nēsāšanu darba formā, atteikšanos veikt darba pienākumus reliģisko apsvērumu dēļ, atsevišķu reliģiju ierobežojumu spiest rokas (vīrietis - sievietei), brīvdienu piešķiršanu reliģisko svētku laikā, diskrimināciju attiecībā uz pieņemšanu darbā un paaugstinājumiem. Pakalpojumu jomā problemātiskie jautājumi attiecas uz veselības aprūpi (piemēram, asins pārliešanas aizliegums Jehovas lieciniekiem) un ierobežojumiem, kuri ir pamatoti ar drošības apsvērumiem (piemēram, drošības pārbaudes).  Savukārt izglītībā aktuālie reliģijas brīvības jautājumi skar skolu iekšējos noteikumus attiecībā uz apģērbu valkāšanas ierobežojumiem un eksāmenu kārtošanu reliģisko brīvdienu laikā.

Seminārā otrajā daļa notika diskusija par iespējamu NVO stratēģiju šo jautājumu risināšanā nākotnē. Diskusijā piedalījās reliģisko un nevalstisko, ieskaitot migrantu organizāciju pārstāvji, ka arī augstskolu pasniedzēji. LCC pētniece Svetlana Djačkova pastāstīja par LCC veikto interviju ar migrantu organizāciju pārstāvjiem un ārzemju studentu aptaujas rezultātiem par neiecietības izpausmēm Latvijā, iezīmējot tendences un migrantu vajadzības šajā jomā. Aptauja ir parādījusi, ka neskatoties uz to, ka aptuveni divas trešdaļas aptaujāto ārvalstu studentu ir saskārušās vai dzirdējušas par dažādām neiecietības izpausmēm vai diskrimināciju, pārsvarā par šiem gadījumiem netiek ziņots tiesībsargājošām iestādēm vai citām institūcijām un organizācijām. Kā iemesls tam ir informācijas trūkums, kam ziņot par šiem gadījumiem, ka arī neuzticība policijai .  Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes profesore Laima Geikina iezīmēja sekojošas vajadzības saistībā ar reliģijas brīvību Latvijā:  reliģisko organizāciju likuma pārstrāde; starpreliģiju dialoga telpas veidošana; sabiedrības izglītošana par dažādām reliģijām, lai mazinātu pastāvošos stereotipus un veidotu kompetenci par reliģiskajiem jautājumiem. Rīgas Ekonomikas augstskolas lektors Xavier Landes skaidroja Francijas specifisko situāciju reliģijas brīvības jautājumos un tās sekulārisma (laïcité) vēsturi, kā arī iemeslus, kāpēc to ir svarīgi ņemt vērā, analizējot Francijas mūsdienu praksi, piemēram, reliģisko simbolu lietošanā vai sejas aizsedzošo apģērbu aizliegšanā. X.Landes uzsvēra, ka sākotnējo laïcité princips tika izmantots pēc Franču revolūcijas, lai tādējādi atdalītu katoļu baznīcu no valsts, savukārt šodien to pašu principu cenšas izmantot kā instrumentu pret Islama reliģiju. Viņš pauda šaubas par Francijas piemēra attiecināšanu uz citu valstu kontekstu, t.sk. Latviju. Latvijas Islama kultūras centra priekšsēdētājs Hamza Jānis Luciņš norādīja uz nepieciešamību veidot plašākas iespējas reliģisko grupu attīstībai Latvijā un sekmēt reliģisko minoritāšu tiesību ievērošanu, kā arī pētīt radikālisma rašanās iemeslus. Savukārt, biedrības “Dialogu nams” pārstāvis Ilhom Kalimzoda dalījās ar savu pieredzi, saskaroties ar neiecietības izpausmēm Latvijā, ka arī aicināja stiprināt dažādu sabiedrības grupu starpkultūru kompetences un veicināt kritisko domāšanu plašākā sabiedrībā.

 

Publicēts: 2016-10-31