SABALIĆ PRET HORVĀTIJU (2021) naida noziegums uz seksuālās orientācijas pamata

Datubāze par naida runas un naida noziegumu jautājumiem » Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumi

Gads: 2021 | Ievietošanas datums: Dec. 2, 2021

2021. gada 14. janvāra Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Nr. 50231/13

Lietas fakti:

2010. gada 13. janvārī vīrietis M.M. uzbāzās Pavlai Sabalić (turpmāk – iesniedzēja) naktsklubā Zagrebā. [5] Kad iesniedzēja atbildēja, ka viņa ir lezbiete, M.M. sāka viņu sist, kā rezultātā viņa ieguva vieglus miesas bojājumus. [7] Uzbrukuma laikā M.M. kliedza: “Tu lezbiete!” “Jūs visas būtu jānogalina!” [16] M.M. pārstāja uzbrukumu tikai tad, kad iesniedzējas draudzene izmantoja gāzes pistoli, lai viņu iebiedētu. [5] 

Policija ierosināja sīkā pārkāpuma izmeklēšanas procesu (minor offences proceedings, non-criminal) pret M. M. par sabiedriskā miera un kārtības pārkāpšanu. [12] Viņam tika uzlikts naudas sods aptuveni EUR 40 apmērā. [14] Kad iesniedzēja saprata, ka policija nav uzsākusi kriminālprocesu, viņa iesniedza sūdzību Valsts prokuratūrā. [16] Prokuratūra noraidīja sūdzību, pamatojoties uz to, ka M.M. jau bija saukts pie atbildības par sīku pārkāpumu, tādēļ kriminālvajāšana būtu pretrunā ne bis in idem principam (dubultās sodīšanas nepieļaujamības princips). [23]

Iesniedzēja iesniedza pieteikumu Eiropas Cilvēktiesību tiesā (turpmāk – Tiesa), pret Horvātiju par Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencijas (turpmāk – Konvencija) 3. panta (spīdzināšanas aizliegums), 8. panta (tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību), 13.pantu (tiesības uz efektīvu aizsardzības nodrošinājumu), un 14. panta (diskriminācijas aizliegums) pārkāpumu. [60, 117] Iesniedzēja uzskatīja, ka valsts iestādes nereaģēja atbilstoši uz vardarbības aktu, kuru izraisīja viņas seksuālā orientācija un nenodrošināja efektīvu aizsardzību. [60, 117]

Spriedums.

Pieņemamība

Valdība apgalvoja, ka M.M. uzbrukums iesniedzējai nesasniedza noteikto smaguma pakāpi, lai uz to varētu attiecināt Konvencijas 3. pantu, jo viņai tika konstatēti tikai viegli miesas bojājumi. [61] Iesniedzēja uzstāja, ka M.M. viņu smagi piekāva un viņas ievainojumu kvalifikācija nebija būtiska, ņemot vērā vispārējos uzbrukuma apstākļus, kuri lika viņai justies pazemotai. [62]

Tomēr Tiesa atgādināja, ka vardarbībai ir jāsasniedz noteikta smaguma pakāpe, lai uz to varētu attiecināt 3.pantu. Nepieciešamā minimuma novērtējums ir atkarīgs no lietas apstākļu kopuma, piemēram, no vardarbības mērķa vai motivācijas. [63]  Tiesa norādīja, ka, lai uz vardarbību varētu attiecināt 3. pantu, fiziski ievainojumi nav nepieciešami, ja vardarbība pazemo vai dehumanizē tās upuri. Nav nepieciešams, lai upuris būtu pazemots citu acīs, pietiek ar subjektīvu pazemošanas sajūtu. [64] Kā arī diskriminējošas piezīmes vai rasistiski apvainojumi ir uzskatāmi par vainu pastiprinošu apstākli. [65] Tiesa uzskatīja, ka M.M. uzbrukumu ietekmēja iesniedzējas seksuālā orientācija. [69] Tiesa secināja, ka uzbrukums, kuru motivēja iesniedzējas identitāte, nodarīja kaitējumu viņas pašcieņai, un tādēļ iesniedzējas sūdzība sasniedz smaguma pakāpi, lai uz to attiecinātu Konvencijas 3. pantu. [71] 

Nacionālo tiesisko aizsardzības līdzekļu izsmelšana

Valdības nākošais arguments bija, ka iesniedzēja nav izsmēlusi visus nacionālos tiesiskās aizsardzības līdzekļus, jo viņa neiesniedza zaudējumu atlīdzības prasību saistībā ar sūdzību par diskrimināciju, kā noteikts Diskriminācijas novēršanas likumā (Prevention of Discrimination Act). [72] Valdība norādīja, ka, ja iesniedzēja uzskatīja, ka valsts iestāžu rīcība ir bijusi diskriminējoša, viņai vajadzēja ierosināt disciplinārsoda piemērošanu policijas darbiniekiem, kuri bija iesaistīti lietas izmeklēšanā. [72] Iesniedzēja uzsvēra, ka saskaņā ar Diskriminācijas novēršanas likumu, viņa centās novērst diskrimināciju, ierosinot kriminālprocesu pret M.M. [73] Atsevišķa zaudējumu atlīdzības prasība viņasprāt nav saistīta ar viņas sūdzību par valdības procesuālo rīcību vardarbības gadījumā, kuru izraisīja viņas seksuālā orientācija. [73]

Tiesa norādīja, ka iesniedzējas sūdzības pamatā ir valsts iestāžu atbilstošas procesuālās rīcības trūkums saistībā ar vardarbību uz seksuālās orientācijas pamata. [74] Tiesa jau iepriekš lēma, ka iespēja iesniegt zaudējumu atlīdzības prasību neatbilst 3. pantā noteiktajam valsts procesuālajam pienākumam, ja vardarbības pamats ir diskriminācija. [74] Tiesa norādīja, ka disciplinārsods policijas darbiniekiem nav atbilstošs tiesību aizsardzības līdzeklis sūdzībās, kuras ir saistītas ar Konvencijā noteikto valsts procesuālo pienākumu attiecībā vardarbību, kurā iesaistītas privātpersonas [75] Minēto iemeslu dēļ, Tiesa noraidīja valdības iebildumus par nacionālo tiesisko aizsardzības līdzekļu neizsmelšanu. [76]

Sešu mēnešu nosacījuma ievērošana

Valdība atsaucās uz ECT lietu Modrić pret Horvātiju un paskaidroja, ka iesniedzot konstitucionālo sūdzību un gaidot Konstitucionālās tiesas lēmumu, iesniedzēja neievēroja 6 mēnešu noilguma termiņu, lai iesniegtu savu sūdzību Tiesā. [77] Iesniedzēja paskaidroja, ka viņai bija jāiesniedz konstitucionālā sūdzība, lai Konstitucionālajai tiesai būtu iespēja izlabot procesuālos trūkumus zemāko instanču lēmumos. [78]

Tiesa norādīja, ka neviena no atziņām lietā Modrić pret Horvātiju nav attiecināma uz šo lietu, jo iesniedzēja pareizi izmatoja tiesiskās aizsardzības līdzekļus saskaņā ar Kriminālprocesa kodeksu (Code of Criminal Procedure). [80] Tiesa noraidīja valdības iebildumu par sešu mēnešu nosacījuma neievērošanu. [81]

Apgalvotais Konvencijas 3. panta pārkāpums kopsakarā ar 14. pantu

Iesniedzēja norādīja, ka balstoties uz pieejamajiem pierādījumiem, M.M. uzbrukums bija naida noziegums. Tomēr policija neizmeklēja nozieguma naida elementu, un tā vietā ierosināja sīka pārkāpuma izmeklēšanas procesu. [83] Iesniedzēja uzstāja, ka viņa netika informēta par izmeklēšanas procesa uzsākšanu un tādējādi nevarēja aizstāvēt savas tiesības. [84] Viņasprāt valsts iestāžu atbilde uz M.M. uzbrukumu bija līdzvērtīga nesodāmībai, jo M.M. noteiktais sods bija neproporcionāls un netika uzsākta kriminālvajāšana pamatojoties uz ne bis in idem principu. [84]

Valdība norādīja, ka valsts iestādes ātri un efektīvi izmeklēja iesniedzējas sūdzību par kaitējuma nodarījumu, kā rezultātā uzbrucējs tika identificēts un saukts pie atbildības. [85] Valdība paskaidroja, ka policijai nebija iemesls ierosināt kriminālprocesu pret M.M., jo iesniedzējai tika konstatēti tikai viegli miesas bojājumi par ko netiek ierosināts kriminālprocess ex officio. [85] Valdība uzskatīja, ka uzbrucējs tika pienācīgi sodīts, ņemot vērā, ka vardarbībai nebija skaidru naida nozieguma pazīmju. [85] Valdība apgalvoja, ka Prokuratūra pieņēma pārdomātu lēmumu, noraidot iesniedzējas sūdzību, jo šāds lēmums atbilst Eiropas Cilvēktiesību Tiesas judikatūrai par ne bis in idem principu. [86]

Tā kā iesniedzēja sūdzējās par to, ka viņa tika pakļauta homofobiskai vardarbībai, kura netika izmeklēta, Tiesa izskatīja pieteikumu par 3. panta pārkāpumu kopsakarā ar 14. panta pārkāpumu. [92] Tiesa norādīja, ka valstij ir pienākums, savu iespēju robežās, darīt visu, lai izmeklētu vai vardarbības pamatā ir bijusi diskriminācija. [94] Līdz šim Tiesa bija atklājusi šādus valsts procesuālā pienākuma pārkāpumus, kas varētu tikt attiecināti uz šo lietu: nebija noteikts vai vardarbības motīvs bija diskriminācija; kriminālprocess tika pārtraukts valsts iestāžu rīcības trūkumu dēļ, nevis balstoties uz lietas faktiem; noziegums bija nesamērīgs ar tiesas procesa rezultātu. [98] Attiecībā uz ne bis in idem principu, 7. protokola 4. panta 2. punkts nosaka, ka valstij ir atkārtoti jāuzsāk lieta, ja tiesvedībā ir ticis konstatēts būtisks trūkums. [99] Tiesa norādīja, ka valsts iestādes, nevajadzīgi ierosinot sīka pārkāpuma tiesvedību, radīja situāciju, kurā tika noliegta iespēja pareizi izpildīt attiecīgās valsts krimināllikuma prasības. [113] Pēc Tiesas domām, valdības izvēle neizmeklēt uzbrukuma naida motīvu un noteikt M.M. sodu neņemot vērā šo motīvu var tikt pielīdzināta “būtiskam trūkumam” 7. protokola 4. panta 2. punkta izpratnē. [114]

Tiesa norādīja, ka uzreiz pēc M.M. uzbrukuma, valsts iestādēm bija pieejamas pirmsšķietamas (prima facie) norādes, ka vardarbību motivēja vai vismaz ietekmēja iesniedzējas seksuālā orientācija. [105] Tiesa uzskatīja, ka šajā gadījumā policijai bija jānodod lieta Valsts prokuratūrai, kas varētu tālāk izmeklēt vardarbīga naida nozieguma (violent hate crime) sūdzību. [106] Pamatojoties uz valsts tiesību aktiem, policijai bija pienākums ziņot par šo lietu Valsts prokuratūrai, kas netika izdarīts. [106] Tiesa novēroja, ka sīka pārkāpuma lietā pret M.M. netika aplūkots naida nozieguma elements, kā arī M.M. netika apsūdzēts vai notiesāts par vardarbību, kuras pamatā bija diskriminācija. [108] Tiesa arī ņēma vērā, ka M. M. sods bija nesamērīgs ar kaitējumu, kas tika nodarīts iesniedzējai. [110] Tiesa atzina, ka Horvātija, ierosinot lietu par sīka pārkāpuma izdarīšanu, veicināja nesodāmības sajūtu attiecībā uz vardarbīgiem naida noziegumiem. [111] Tiesa konstatēja, ka uzsākot sīka pārkāpuma tiesvedību un tā rezultātā kļūdaini pārtraucot kriminālprocesu pret M.M., valdība nespēja pienācīgi izpildīt savu Konvencijā noteikto procesuālo pienākumu saistībā ar uzbrukumu, kuru izraisīja iesniedzējas seksuālā orientācija. [115] Tiesa nolēma, ka Horvātija ir pārkāpusi Konvencijas 3.pantu kopsakarā ar 14. pantu. 

Apgalvotais Konvencijas 13. panta pārkāpums

Iesniedzējs sūdzējās, ka Horvātija pārkāpa 13. pantu, jo nenodrošināja viņai tiesības uz efektīvu aizsardzību. [117] Ņemot vērā iemeslus, kuru dēļ tika konstatēts 3.panta procesuālas daļas (procedural aspect) pārkāpums kopsakarā ar 14.pantu, Tiesa uzskatīja, ka, lai gan šī sūdzība ir pieņemama, tā ir pilnībā izskatīta jau atzītā Konvencijas 3. un 14. panta pārkāpuma ietvaros. [118]

Tiesa piesprieda Horvātijai samaksāt 10 000 eiro kompensāciju iesniedzējai par morālo kaitējumu un 5 200 eiro par tiesāšanās izdevumiem.

Sprieduma pilnais teksts angļu valodā ir pieejams: SABALIĆ v. CROATIA (coe.int)