LILLIENDHAL PRET ISLANDI (2020) naida runa uz seksuālās orientācijas pamata

Datubāze par naida runas un naida noziegumu jautājumiem » Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumi

Gads: 2021 | Ievietošanas datums: jūnijs 30, 2021

LILLIENDHAL PRET ISLANDI (iesniegums Nr.29297/18, 2020. gada 11. jūnija Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums)

Kopsavilkums

Lietas fakti: Islandes Hafnarfjörður pilsētas pašvaldības padome 2015. gada 15. aprīlī apstiprināja priekšlikumu stiprināt izglītības un konsultāciju pakalpojumus (education and counselling) pamatskolās un vidusskolās jautājumos, kas skar tos, kas sevi identificē kā lesbietes, geji, biseksuāļi un transpersonas (LGBT). [3] Radio raidījuma laikā un interneta vietnē, kur bija publicēta šī ziņa, cilvēki varēja izteikt savu viedokli par pašvaldības lēmumu.[4] Carl Jóhann Lilliendahl (turpmāk - Iesniedzējs), komentējot pašvaldības lēmumu, publicēja komentāru, kurā apzīmēja homoseksualitāti kā seksuālu novirzi, izmantoja nievājošus vārdus, pauda riebuma sajūtu, salīdzinot homoseksuālas attiecības ar dzīvnieku pārošanos. [5] 

Lai gan sākotnēji policija atteica ierosināt krimināllietu, tomēr pēc prokuratūras lēmuma lieta tika ierosināta pēc Islandes Krimināllikuma 233.panta, kurš paredz atbildību par publisku ņirgāšanos, apmelošanu, aizskaršanu vai draudiem personai vai personu grupai tautības, ādas krāsas, rases, reliģijas, seksuālās orientācijas vai dzimuma identitātes dēļ. Pretēji pirmās instances tiesai, kura attaisnoja iesniedzēju, Islandes Augstākā tiesa notiesāja iesniedzēju, piemērojot viņam naudas sodu 800 eiro apmērā. Augstākā  tiesa argumentēja, ka tiesības uz vārda brīvību ir iespējams ierobežot, ja tas ir nepieciešams, lai nodrošinātu homoseksuālu personu tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību un vienlīdzīgām cilvēktiesībām neatkarīgi no seksuālās orientācijas. [12] Tādēļ homoseksuālu personu tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību “svaru kausā” pārsvēra iesniedzēja tiesības uz vārda brīvību. [17]

Iesniedzējs sūdzējās Eiropas Cilvēktiesību tiesā (turpmāk – Tiesa) par Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencijas (turpmāk – Konvencija) 10.panta pārkāpumu (izteiksmes brīvība), kopsakarā ar Konvencijas 14. pantu (diskriminācijas aizliegums), uzskatīdams,  ka viņa notiesāšana ir viņa tiesību uz izteiksmes brīvību pārkāpums un, ka viņš nebauda izteiksmes brīvību vienlīdzīgi ar citām personām, kurām ir atšķirīgs viedoklis.   

Spriedums:

Sākotnēji Tiesa vērtēja, vai lietā var tikt piemērots Konvencijas 17.pants, kurš liedz Konvencijā paredzēto tiesību, t.sk. tiesību uz izteiksmes brīvību, ļaunprātīgu izmantošanu. Tiesa atzina, ka šajā gadījumā tomēr var atsaukties uz izteiksmes brīvību, jo, lai gan iesniedzēja komentārs bija ļoti aizspriedumains, tomēr nav uzreiz skaidrs, vai tā  mērķis bija kūdīt uz vardarbību un naidu, vai apdraudēt Konvencijā aizsargātās tiesības un brīvības. [26]. Tādēļ komentārs nesasniedza Konvencijas 17. panta piemērošanas slieksni.

Vērtējot iespējamo Konvencijas 10.panta pārkāpumu, Tiesa sākumā noskaidroja, vai iesniedzēja komentārs var tikt kvalificēts kā naida runa un kādai naida runas kategorijai atbilstoši Tiesas judikatūrai tas pieder. Tiesa norāda, ka pirmā kategorija sastāv no vissmagākajiem naida runas veidiem, kuru gadījumā tiek piemērots Konvencijas 17.pants, un tie ir pilnībā izslēgti no Konvencijas 10.panta aizsardzības (piemēram, lieta Perinçek pret Šveici). [34]

Otro kategoriju veido mazāk smagi naida runas veidi, kuri nav pilnībā izslēgti no 10. panta aizsardzības, bet kurus Konvencijas dalībvalstis var ierobežot. [35] Naida runas otrā kategorija ietver ne tikai aicinājumus uz vardarbību vai citiem noziedzīgiem nodarījumiem, bet arī noteiktas cilvēku grupas aizskaršanu,  ņirgāšanos vai apmelošanu. Tas var būt pietiekams pamats valstij ierobežot izteiksmes brīvību par labu cīņai ar aizspriedumiem. [36]

Gadījumos, kad runa nesatur aicinājumus uz vardarbību vai citiem  noziedzīgiem nodarījumiem, lai konstatētu naida runu, ir jāvērtē runas saturs un izteiksmes veids. [36] Tiesa piekrita Islandes Augstākās tiesas vērtējumam, ka iesniedzēja komentārs bija aizskarošs, aizspriedumains un veicināja neiecietību pret homoseksuālām personām, tādēļ tas atbilst otrai naida runas kategorijai. [38, 39] 

Tālāk Tiesa vērtēja, vai iejaukšanās tiesībās uz izteiksmes brīvību ir tiesiska,  kāds ir tās leģitīmais mērķis, un vai tā ir nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā. Attiecībā uz tiesiskumu Tiesa secināja, ka piemērota likuma norma (Krimināllikuma 233.pants) ir pietiekami skaidra, un tās piemērošana ir iepriekš paredzama. [41, 42] Tiesa atzina, ka normai ir leģitīms mērķis, proti, citu personu privātās dzīves un tiesību uz vienlīdzīgu cilvēktiesību baudīšanu aizsardzība, kā arī sociālo grupu, kuras vēsturiski tika pakļautas diskriminācijai, tiesību aizsardzība,  kas atbilst Konvencijas 10.panta 2.punkta pieļaujamiem ierobežojumu mērķiem. [43]

Attiecībā uz iejaukšanās nepieciešamību demokrātiskā sabiedrībā, Tiesa atzina, ka Islandes Augstākā tiesa plaši izsvēra konkurējošās intereses jeb, no vienas puses, iesniedzēja tiesības uz izteiksmes brīvību, un, no otras puses, homoseksuālu personu tiesības uz privāto dzīvi atbilstoši Islandes Konstitūcijas 71.pantam un Konvencijas 8.pantam.[44] Tiesa piekrita nacionālās tiesas secinājumiem, ka iesniedzēja publiski paustais komentārs bija nopietns, aizskarošs un aizspriedumains. Šajā kontekstā Tiesa uzsvēra, ka diskriminācija uz seksuālās orientācijas pamata ir tikpat nopietna kā diskriminācija uz rases, izcelsmes vai ādas krāsas pamata. Kā arī to, ka ir nepieciešama seksuālo minoritāšu aizsardzība pret naidīgu un diskriminējošu runu, ņemot vērā to pakļaušanu marginalizācijai un viktimizācijai gan vēsturiski, gan mūsdienās. [45] Turklāt Tiesa arī atzina, ka ir pamatoti nacionālās tiesas secinājumi, ka aizspriedumains un neiecietīgs komentāru raksturs nav attaisnojams vai, ka to būtu izprovocējis pašvaldības  lēmums, kurš izraisīja debates. Kā arī to, ka komentārs nebija tieši saistīti ar pašvaldības lēmuma kritiku un to aizspriedumainais raksturs nebija nepieciešams, lai iesniedzējs varētu piedalīties diskusijā. [44]

Līdz ar to Tiesa noraidīja iesniedzēja prasību, atzīstot, ka notiesāšana bija pamatota, turklāt uzliktais naudas sods nav nesamērīgs ar šāda veida nodarījumu. 

Sprieduma pilnais teksts angļu valodā ir pieejams: https://hudoc.echr.coe.int/eng#{%22itemid%22:[%22001-203199%22]}