Fedotova un citi pret Krieviju (2021) - viendzimuma attiecību regulējuma neesamība

Datubāze par diskriminācijas jautājumiem » Tiesu prakse » Eiropas Cilvēktiesību tiesas prakse

Gads: 2021 | Ievietošanas datums: Dec. 1, 2021

Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2021.gada 13.jūlija spriedums lietās nr. 40792/10, 30538/14 un 43439/14

Būtiskie fakti lietā

Iesniedzēji ir trīs viendzimuma pāri, Krievijas pilsoņi. Dažādos datumos iesniedzēji paziņoja par savu nodomu apprecēties vietējā dzimtsarakstu nodaļā Krievijā. Viņu pieteikumi tika noraidīti.

Iesniedzēji apstrīdēja dzimtsarakstu nodaļu lēmumus tiesās. Vienam pārim Maskavas Tverskas rajona tiesa norādīja, ka laulībai ir jābūt “vīrieša un sievietes brīvprātīgai piekrišanai” un ka ne Konstitūcija, ne starptautiskie līgumi neuzliek pienākumus par viendzimuma laulību atzīšanu. Lai gan spriedums tika pārsūdzēts, apelācijas instance to atstāja negrozītu.

Otrais pāris izteica līdzīgus argumentus Grjazi pilsētas tiesā Lipeckas apgabalā. Tiesa konstatēja, ka dzimtsarakstu nodaļa nelikumīgi nav pārbaudījusi pieteikumu, jo saskaņā ar Krievijas tiesību aktiem katrs paziņojums par nodomu apprecēties bija jāizskata individuāli. Tomēr tiesa nosprieda, ka saskaņā ar Konstitūciju un Krievijas judikatūru nepastāv tiesības uz viendzimuma laulībām; Eiropas Cilvēktiesību konvencija to arī nepiešķir. Arī pēc pārsūdzības spriedums palika spēkā.

Arī trešā pāra gadījumā lēmumu un  tiesas spriedums bija tāds pats.

Atsaucoties uz Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 8. pantu (tiesības uz privātās un ģimenes dzīves ievērošanu) kopsakarā ar 14. pantu (diskriminācijas aizliegums), iesniedzēji norādīja, ka viņi ir bijuši diskriminēti seksuālās orientācijas dēļ, jo viņi nevarēja juridiski noformēt savas attiecības, jo viņiem nav iespēju noslēgt laulību vai kādu citu formālu savienību Krievijā.

Spriedums.

Tiesa uzsvēra, ka Konvencijas 8. pants valstīm skaidri neuzliek pienākumu oficiāli atzīt viendzimuma laulības, tomēr tas nozīmē, ka nav jāpanāk taisnīgs līdzsvars starp viendzimuma pāru un visas sabiedrības interesēm.  Īstenojot 8. pantā noteikto pozitīvo pienākumu, valstīm ir zināma rīcības brīvība. Nosakot šo rīcības brīvību, jāņem vērā vairāki faktori. Saistībā ar “privāto dzīvi” Tiesa ir uzskatījusi, ka gadījumos, kad tiek apdraudēts kāds īpaši svarīgs indivīda eksistences vai identitātes aspekts, valsts rīcības brīvība ir ierobežota (sk., piemēram, X un Y pret Nīderlandi, 1985. gada 26. marts, 24. un 27. punkts.) Attiecībā uz viendzimuma pāriem Tiesa jau ir nospriedusi, ka viņi ir tikpat spējīgi kā dažādu dzimumu pāri nodibināt saistības. Attiecībā uz vajadzību oficiāli atzīt un aizsargāt savas attiecības viņi ir līdzīgi atšķirīga dzimuma pārim (sk. Schalk un Kopf pret Austriju, Nr. 30141/04, 99. punkts, ECT 2010).

Tiesa atzīmēja, ka iesniedzējiem kā citiem viendzimuma pāriem nav juridiski liegts dzīvot kopā pāros kā ģimenēs. Tomēr viņiem nav līdzekļu, lai viņu attiecības tiktu likumiski atzītas.

Tiesa ņēma vērā argumentu, ka bez oficiālas attiecību atzīšanas viendzimuma pāriem ir liegtas vairākas tiesības. Piemēram, piekļūt mājokļa vai finansējuma programmām, apmeklēt savus partnerus slimnīcā, nav garantiju kriminālprocesā (tiesības neliecināt pret partneri), nav tiesību mantot mirušā partnera īpašumu. Tiesas vērtējumā šī situācija rada konfliktu starp pieteikuma iesniedzēju sociālo realitāti un likumu, nespējot aizsargāt visparastākās “vajadzības”, kas rodas viendzimuma pāriem. Šī konflikta rezultātā viendzimuma pāriem var rasties nopietni ikdienas šķēršļi.

Tiesa noraidīja valsts argumentu, ka lielākā daļa krievu nepiekrīt viendzimuma laulībām. Tiesa uzskata, ka tautas noskaņojumam var būt nozīme Tiesas vērtējumā, kad runa ir par pamatojumu sociālās morāles dēļ, tomēr šajā situācijā, paļaujoties uz vairākuma viedokli, ievērojamai iedzīvotāju daļai tiek liegta piekļuve pamattiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību un ģimenes dzīvi. Tas būtu nesaderīgi ar Konvencijas kā Eiropas sabiedriskās kārtības instrumenta pamatvērtībām, ja mazākuma grupa izmantotu konvencijas tiesības ar nosacījumu, ka to akceptē vairākums (sk., Bayev u.c. pret Krieviju, nr. 67667/09 un 2 citi, 70. punkts). Ņemot vērā iepriekš minēto, Tiesa nevarēja noteikt nevienu dominējošu sabiedrības interesi, ar kuru līdzsvarot prasītāju intereses. Tādēļ Tiesa konstatēja, ka atbildētāja valsts nav pamatojusi, kāpēc pieteikuma iesniedzējiem nav iespēju oficiāli noformēt savas attiecības. Tādējādi Tiesa atzina Konvencijas 8.panta pārkāpumu, jo izskatāmajā lietā nav panākts taisnīgs līdzsvars starp konkurējošām interesēm. Konstatējot 8.panta pārkāpumu, tiesa lēma, ka nav jāpārbauda, vai šajā gadījumā ir pārkāpts arī 14. pants.

Rezultātā Tiesa secināja, ka Krievija nav izpildījusi 8. pantā noteiktās saistības, kā rezultātā ir pārkāpusi Konvencijā noteikto.