DORDEVICS PRET HORVĀTIJU

Datubāze par naida runas un naida noziegumu jautājumiem » Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumi

Gads: 2015 | Ievietošanas datums: Oct. 29, 2015

DORDEVICS PRET HORVĀTIJU (iesniegums Nr. 41526/10, 2012. gada 24. jūlija Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums)

Kopsavilkums

Lietas fakti: Vīrieti ar garīgo un fizisko atpalicību un viņa māti (iesniedzēji), kura viņu aprūpē, sistemātiski vairāku gadu garumā vajāja vietējās pamatskolas bērni. Vajāšana pārsvarā notika iesniedzēju daudzdzīvokļu mājas pagalmā, kur iepretim viņu dzīvokļa logam bērni izkliedza neķītrības, atstāja uz asfalta aizskarošus uzrakstus, apspļaudīja vai grūstīja vīrieti, ja viņš bija pagalmā, piemētāja viņu pirmā stāva balkonu, plēsa tajā mantas, urinēja pie iesniedzēju dzīvokļa durvīm u.tml. Vienreiz vīrietim kāds apdedzināja rokas ar cigareti, un citreiz- iegrūda viņu metāla žogā, kā rezultātā viņš guva traumas.

Vīrieša māte regulāri sūdzējās policijai par bērnu uzvedību pagalmā, uz ko policija pārsvarā reaģēja ar ierašanos un bērnu izkliedēšanu no pagalma. Māte vairākkārt bija vērsusies pašvaldības prokuratūrā, sociālās labklājības centrā, pamatskolas administrācijā un sūdzējusies Personu ar invaliditāti tiesību aizsardzības ombudei. Neskatoties uz to, iesniedzēju vajāšana turpinājās. Vīrietim tika konstatēti stresa izraisīti veselības traucējumi.

Iesniedzēji norādīja uz Konvencijas 2., 3., 8., 13. un 14. panta pārkāpumu šajā lietā, ņemot vērā, ka pamatā šai lietai ir naida noziegums pret personu ar invaliditāti, pret kuru nacionālie tiesību akti neparedz efektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekli.

Horvātija norādīja, pirmkārt, ka nav izsmelti nacionālie tiesiskās aizsardzības līdzekļi, piemēram, cilvilprasība pret iesaistītajiem bērniem un viņu vecākiem, un ka šajā lietā nav noticis Konvencijas 2. panta pārkāpums, un attiecībā uz 3. pantu, valdība uzskata, ka nav sasniegts nepieciešamais bardzības līmenis, lai bērnu darbības uzskatītu par vajāšanu Konvencijas 3. panta izpratnē. Turklāt kompetentās iestādes bija veikušas visus pienācīgos pasākumus, lai aizsargātu iesniedzējus no vajāšanas, piemēram, uz izsaukumiem ieradās policija, skolas darbinieki un sociālie dienesti pārrunāja ar bērniem jautājumus par personām ar īpašām vajadzībām, u.tml.

Spriedums: [107]-[108] Tiesa uzsvēra, ka šīs lietas pamatā nav individuālā atbildība, bet gan nereaģēšana no kompetento valsts iestāžu puses uz atkārtotajiem vajāšanas un vardarbības gadījumiem, ko veica bērni, kuriem nevarēja iestāties kriminālatbildība. Nevienai no valsts iestādēm nebija ar likumu noteikta pienākuma veikt darbības situācijā, par kuru ir iesniegta sūdzība, un valsts nav pierādījusi, ka kāds no tās minētajiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem bija spējīgs nekavējoties atrisināt vajāšanas situāciju.

Attiecībā uz vīrieti [93] valsts iestādēm bija pozitīvs pienākums aizsargāt vīrieti ar fizisku un garīgu invaliditāti no iesaistīto bērnu vardarbīgās uzvedības, kas izriet gan no Konvencijas 3., gan 8. panta. Tiesas analizēja sūdzību tikai no 3. panta viedokļa un secināja, [147] ka kompetentās iestādes nebija spērušas nepieciešamos soļus, lai noskaidrotu problēmas apjomu un novērstu turpmākus aizskārumus, jo vardarbības incidenti nebeidzās ilgākā laika posmā. [148] Tiesa minēja, ka izņemot reaģēšanu uz konkrētiem incidentiem, kompetentās iestādes neveica nekādas konkrētas vispārēja rakstura darbības, lai cīnītos ar problēmas sakni. [94]-[96] Attiecībā uz vajāšanas bardzības līmeni Tiesa lēma, ka vīrieša vajāšana, kura vismaz vienā gadījumā radīja viņam arī miesas bojājumus, apvienojumā ar baiļu un bezspēcības sajūtu, bija pietiekami nopietna, lai sasniegtu bardzības līmeni, kas atbilst Konvencijas 3. pantam.

[97] Attiecībā uz māti: Tiesa lēma, ka ilgstošā vardarbība pret viņas dēlu pret kuru valsts iestādes nav nodrošinājušas pietiekamu aizsardzību, negatīvi ietekmēja viņas privāto un ģimenes dzīvi Konvencijas 8. panta izpratnē.

Tiesa nesaskatīja 14. panta pārkāpumu, jo nebija izsmelts nacionālais Diskriminācijas novēršanas likums [162], tomēr atzina 13. panta pārkāpumu par efektīva tiesiskās aizsardzības līdzekļa trūkumu pret vajāšanu 3.un 8. panta izpratnē.

Tiesa konstatēja konvencijas 3. panta pārkāpumu par spīdzināšanas aizliegumu attiecībā uz vīrieti, 8. panta par privātās un ģimenes dzīves aizsardzību pārkāpumu attiecībā uz viņa māti un 13. panta par efektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekli pārkāpumu par vīrieša un mātes sūdzībām 3. un 8. panta ietvaros. Tiesa lēma piešķirt morālo kompensāciju 11500 EUR apjomā kopā abiem iesniedzējiem un atlīdzināt viņiem tiesāšanās izdevumus.

 Spriedums ir iztulkots Sabiedrības integrācijas fonda atbalstītā projekta „NVO rīcībspējas stiprināšana naida kurināšanas ierobežošanai internetā” ietvaros, ko īsteno Latvijas Cilvēktiesību centrs kopā ar Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padomi. Projekts tiek īstenots Eiropas Ekonomikas zonas finanšu instrumenta 2009.-2014.gada perioda apakšprogrammas „NVO projektu programma” ietvaros.

Pielikumi

• Spriedums latviešu valodā
• Spriedums angļu valodā