Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2018.gada 6.jūnija spriedums lietā Nr. SKC 79/2018 par atšķirīgas attieksmes atzīšanu, darba samaksas starpības un morālā kaitējuma atlīdzības piedziņu.

Datubāze par diskriminācijas jautājumiem » Tiesu prakse » Latvijas tiesu prakse

Gads: 2022 | Ievietošanas datums: Dec. 15, 2022

Pers. [A] 2015.gada 2.februārī cēlusi tiesā prasību pret AS [firma], kurā lūgusi uzlikt atbildētājai pienākumu novērst atšķirīgas attieksmes aizlieguma pārkāpumu, kā arī piedzīt starpību starp prasītājas un viņas kolēģa vīrieša darba algu laika posmā no 2013.gada janvāra līdz 2014.gada 31.decembrim un morālo kaitējumu 13 600 EUR.

Citā tiesvedībā esošajā lietā (AS [firma] prasībā pret [pers. A] par darba līguma izbeigšanu) darba devēja iesniedza 2014.gada [..] izziņu par [..] ([pers. B]) darba algu laika posmā no 2014.gada janvāra līdz 2014.gada jūnijam, līdz ar to prasītājai kļuva zināms, ka par tādu pašu amatu darbiniekam (vīrietim) atbildētāja noteikusi par 17 % (aptuveni 850 EUR mēnesī) lielāku darba samaksu nekā prasītājai (sievietei). Kādēļ prasītājai noteikta mazāka darba samaksa par vienādas vērtības darbu, nav zināms.

AS [firma] rīcība, maksājot prasītājai mazāku algu nekā kolēģim vīrietim par tādu pašu amatu, uzskatāma par atšķirīgas attieksmes aizlieguma pārkāpumu, t.i., tiešu diskrimināciju, kas ir pamats morālā kaitējuma pieprasījumam. Prasītāja, to uzzinot, sajutās pazemota kā sieviete, kuras spējas un profesionalitāte dzimuma dēļ tiek vērtēta zemāk.

 [..] amatu prasītāja ieņem kopš 2011.gada [..], taču noilguma dēļ pieprasīt algas starpību vairs nav iespējams. Tādēļ darba algas samazinājums – 850 EUR mēnesī – tiek prasīts kā morālais kaitējums par 16 mēnešiem (līdz 2013.gada [..] janvārim), kopā 13 600 EUR.

Tiesvedības laikā prasītāja precizējusi prasību, kurā lūgusi atzīt atbildētājas rīcību, maksājot mazāku darba samaksu, par atšķirīgas attieksmes aizlieguma pārkāpumu, uzlikt AS [firma] pienākumu to novērst, kā arī piedzīt prasītājas labā darba samaksas starpību 20 479,20 EUR un morālā kaitējuma kompensāciju 35 838,60 EUR (par 42 mēnešiem no 2009.gada [..].jūlija, kad prasītāja sākusi strādāt [..] amatā, līdz 2013.gada [..] janvārim).

Pirmās instances tiesa prasību noraidīta.

Apelācijas instances tiesa nospriedusi prasību apmierināt daļēji: atzīt, ka pret [pers. A] ir pieļauts atšķirīgas attieksmes aizlieguma pārkāpums, no atbildētājas prasītājas labā piedzīt atlīdzību par morālo kaitējumu 20 000 EUR

Kasāciju sūdzību iesniedza AS [firma], lūdzot atcelt apelācijas instances spriedumu un lietu nodot jaunai izskatīšanai.

Augstākā tiesa atzina, ka spriedums pārsūdzētajā daļā atceļams, šādu iemeslu dēļ. 

Augstākā tiesa secināja, ka Darba likuma 60.pants paredz darba devējam pienākumu ievērot vienlīdzīgu tiesību principu, nosakot atlīdzību par darbu. Atbilstoši šajā pantā noteiktajam darba devējam jānosaka vienlīdzīgu darba samaksu vīriešiem un sievietēm par tādu pašu darbu vai vienādas vērtības darbu. Savukārt, ja darba devējs pārkāpis šā panta pirmās daļas noteikumus, darbiniekam ir tiesības prasīt atlīdzību, kādu darba devējs parasti maksā par tādu pašu darbu vai vienādas vērtības darbu (otrā daļa). Tāpat minētā norma paredz termiņu, kādā persona ir tiesīga vērsties tiesā savu tiesību aizsardzībai, ja tā uzskata, ka darba devējs ir pārkāpis vienlīdzīgu tiesību principu, nosakot darba samaksu, proti, darbinieks var celt šā panta otrajā daļā paredzēto prasību tiesā triju mēnešu laikā no dienas, kad viņš uzzināja, vai viņam vajadzēja uzzināt par šā panta pirmās daļas noteikumu pārkāpumu (trešā daļa).

Likumdevēja noteiktais termiņš ir saprātīgs tiesiskās stabilitātes aspektā un ir samērīgs (salīdzinājumā ar citām līdzīga rakstura prasībām) personas aizskarto tiesību aizsardzības nodrošināšanai. Šī termiņa neievērošanas gadījumā darbinieks zaudē iespēju vērsties pret darba devēju, pamatojoties uz pēdējā pieļautu vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu atalgojuma noteikšanā, tostarp prasīt Darba likuma 29.panta astotajā daļā paredzēto zaudējumu atlīdzību un atlīdzību par morālo kaitējumu saistībā ar šo tiesību aizskārumu.

Apelācijas instances tiesa, uzskatot, ka Darba likuma 60.panta trešajā daļā noteiktais prasības celšanas termiņš attiecas tikai uz prasījumu piedzīt atlīdzību par darbu, šo tiesību normu iztulkojusi nepareizi.

Minētā panta otrajā daļā paredzēto darbinieka tiesību uz atbilstošu atlīdzību tāpat kā Darba likuma 29.panta astotajā daļā paredzēto tiesību prasīt atlīdzību par morālo kaitējumu pamatā jābūt darbinieka tiesību aizskārumam – šajā gadījumā vienlīdzīgu tiesību principa pārkāpumam atalgojuma noteikšanā, jo gan darba samaksas starpība, gan atlīdzība par morālo kaitējumu ir likumā paredzētie līdzekļi darba devēja pieļautā pārkāpuma kaitīgo seku novēršanai. Citiem vārdiem, gan darba samaksas starpības, gan morālā kaitējuma atlīdzības prasība ir pakārtota vai izriet no prasības konstatēt pašu vienlīdzības principa pārkāpuma faktu, kura konstatēšanai termiņš noteikts Darba likuma 60.panta trešajā daļā.

Tādējādi, nokavējot minēto termiņu, persona ir zaudējusi iespēju likumā noteiktajā kārtībā konstatēt darba devēja pieļauto vienlīdzīgas attieksmes pārkāpumu un līdz ar to arī pamatu prasīt Darba likuma 29.panta astotajā daļā paredzēto atlīdzību par morālo kaitējumu.

Darba likuma 31.panta pirmajā daļā noteikts, ka normā noteiktais prasības noilguma termiņš (divi gadi) piemērojams, ja likumā nav noteikts īsāks noilguma termiņš. Pārsūdzētā sprieduma argumentācija rāda, ka šo vispārējo tiesību normu uz izskatāmās lietas apstākļiem, kuru pamatā ir tikai un vienīgi vienlīdzīgas darba samaksas principa pārkāpums, apelācijas instances tiesa attiecinājusi, ignorējot tās piemērošanas ierobežojumu, kas turklāt ir ietverts normas tekstā.