A pret Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldi (2021)

Datubāze par diskriminācijas jautājumiem » Tiesu prakse » Latvijas tiesu prakse

Gads: 2021 | Ievietošanas datums: Nov. 10, 2021

Administratīvās apgabaltiesas 2021.gada 28.maija spriedums lietā Nr.A420166420

Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē 2020.gada 24.janvārī saņemts pieteicēja 2020.gada 22.janvāra iesniegums ar lūgumu apstiprināt izsaukumu uzturēšanās atļaujas pieprasīšanai pieteicēja laulātajam Amerikas Savienoto Valstu (turpmāk – ASV) pilsonim. Iesniegumam pievienota 2019.gada 24.augustā Dānijā izsniegtas laulības apliecības Nr.4164 neapliecināta kopija, kurā norādīts, ka 2019.gada 24.augustā tika noslēgta laulība starp pieteicēju un ASV pilsoni. Ar Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes lēmumu tika atteikts apstiprināt izsaukumu.

PMLP argumenti:

Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 110.pants noteic, ka valsts aizsargā un atbalsta laulību starp vīrieti un sievieti, savukārt Civillikuma 35.pants noteic, ka ir aizliegta laulība starp viena dzimuma personām. Tā kā pieteicējs iesniedza laulības apliecību par laulības reģistrēšanu starp viena dzimuma personām, pārvaldes ieskatā, šāds dokuments nav atzīstams par derīgu.

Uz pieteicēju un viņa laulāto ir attiecināmi Imigrācijas likuma 2.1 panta otrās daļas un Ministru kabineta 2011.gada 30.augusta noteikumi Nr.675 „Kārtība, kādā Savienības pilsoņi un viņu ģimenes locekļi ieceļo un uzturas Latvijas Republikā” (turpmāk – noteikumi Nr.675), kas izdoti, lai ieviestu Eiropas Parlamenta un Padomes 2004.gada 29.aprīļa direktīvu 2004/38/EK par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā (turpmāk – Direktīva). Noteikumi Nr.675 paredz termiņuzturēšanās atļaujas izsniegšanu reģistrētu partnerattiecību gadījumā. Balstoties uz Noteikumiem nr.675, Pieteicējam pārvaldē ir jāiesniedz dokumenti, kas apliecina, ka pieteicējs ir izmantojis tiesības uz brīvu personu kustību un uzturēšanos Eiropas Savienības dalībvalstī. Savukārt attiecībā uz uzturēšanos Latvijas Republikā Imigrācijas likuma noteiktajā kārtībā kā ārzemniekam, kam nav saistība ar personu brīvu pārvietošanos Eiropas Savienībā, uz pieteicēju un viņa partneri nav attiecināms Direktīvā noteiktais.

Pirmās instances tiesas spriedums 

Nepiekrītot PMLP lēmumam, pieteicējs vērsās ar pieteikumu Administratīvajā rajona tiesā apstrīdot lēmums tiesiskumu, kā arī  to, vai pastāv priekšnoteikumi pieteicēja prasītā labvēlīgā administratīvā akta izdošanai par termiņuzturēšanās atļaujas izsniegšanu pieteicēja laulātajam.

Spriedumā Tiesa uzsvēra, ka Latvijas Republikā spēkā esošais tiesiskais regulējums tieši noteic, ka laulība starp viena dzimuma personām ir aizliegta un valsts atbalsta vienīgi tādu laulību, kas noslēgta starp vīrieti un sievieti. Savukārt valsts aizsargā un atbalsta ģimeni, tātad jebkādu tās modeli, un tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību.

No lietas materiāliem tiesa konstatēja, un lietā par to nav strīda, ka pieteicējs iesniedza visus nepieciešamos dokumentus, tostarp pieteicēja iesniegumu par izsaukuma apstiprināšanu, turklāt tiesa atzina par pamatotu pārvaldes secinājumu, ka tas neatbilst Latvijas Republikā spēkā esošajam tiesiskajam regulējumam, proti, Satversmes 110.pantā un Civillikuma 35.pantā noteiktajam, ka valsts aizsargā laulību starp vīrieti un sievieti, bet laulība starp viena dzimuma personām ir aizliegta. Tādējādi pārvalde pamatoti secināja, ka iesniegtā laulības apliecība Latvijas Republikā nav atzīstama par derīgu dokumentu laulības fakta apliecināšanai.

Turklāt, Pārvalde pieteicēju informēja, lai piemērotu Direktīvas normas par pieteicēja kā Latvijas Republikas pilsoņa izmantotajām tiesībām uz brīvu personu kustību un uzturēšanos citā Eiropas Savienības dalībvalstī, Eiropas Ekonomikas zonas valstī vai Šveices Konfederācijā, jāpierāda fakts, ka pieteicējs uzturējies kādā vai kādās no Direktīvā noteiktajām valstīm ilgāk nekā 3 (trīs) mēnešus un kopā ar laulāto partneri atgriežas Latvijas Republikā. Tā kā pieteicējs nav uzturējies Direktīvā minētājās valstīs ilgāk par trīs mēnešiem, bet ir izmantojis brīvās pārvietošanās tiesības, kas nepārsniedz šo termiņu, uzturēšanās atļauja netika pieprasīta saskaņā ar noteikumiem Nr.675. Tāpēc konkrētajā gadījumā piemērojami Latvijas Republikas tiesību akti un Konvencijas regulējums.

Līdz ar to, balstoties uz LR tiesību aktiem un Konvencijas regulējumu, tiesa atzina Lēmumu par tiesisku un pamatotu, bet pieteicēja pieteikumu noraidīja. Vienlaikus tiesa vērsa pieteicēja uzmanību, ka pieteicēja partneris nav ierobežots pieprasīt uzturēšanās atļauju kā pieteicēja ģimenes loceklis Imigrācijas likuma 2.1panta otrās daļas un noteikumu Nr.675 kārtībā kā Pieteicēja ģimenes loceklis.

Administratīvās apgabaltiesas nolēmums.

Par Administratīvās rajona tiesas 2020.gada 3.decembra spriedumu pieteicējs iesniedza apelācijas sūdzību. Pieteicējs uzskatīja, ka tiesa ir subjektīvi vērtējusi to, kādi apstākļi un kādi pierādījumi apliecina tiesību izmantošanu atbilstoši noteikumu Nr.675 regulējumam, jo lietā nav pienācīgi vērtēti šie pierādījumi un apstākļi, kas tiešām pamatotu pieteicēja situācijas atbilstību minētajam regulējumam, līdz ar to nav ievērojusi objektīvās izmeklēšanas principu.

Satversmes 110.panta pirmā teikuma tvērumā iekļauta nepieciešamība nodrošināt ikvienas ģimenes, tai skaitā arī viendzimuma partneru ģimenes, juridisko aizsardzību un sociālās un ekonomiskās aizsardzības un atbalsta pasākumus. Ja valsts labprātīgi ir uzņēmusies plašākas starptautiskās saistības, ratificējot Konvenciju, tad tai ir jānodrošina tie pozitīvie pienākumi, kuri atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksei izriet no Konvencijas 8.panta attiecībā uz viendzimuma ģimenēm. Līdz ar to valstij ir pozitīvs pienākums atzīt un aizsargāt arī viendzimuma ģimenes. Pieteicēja ieskatā pastāv tiesiskās vienlīdzības principa un diskriminācijas aizlieguma principa pārkāpums – Konvencijas 14.panta pārkāpums kopsakarā ar tās 8.pantu un Satversmes 91.panta un 96.panta pārkāpums saistībā ar Satversmes 110.pantu. Tiesa nav vērtējusi iespējamo pieteicēja pamattiesību aizskārumu un to, ka ierobežojuma leģitīmo mērķi var sasniegt ar personas tiesību mazāk ierobežojošiem līdzekļiem.

Apgabaltiesa nepiekrita Pieteicēja argumentam par diskriminācijas aizlieguma pārkāpumu, jo konstatēja, ka, lai arī ar Lēmumu ir atteikts apstiprināt izsaukumu pieteicēja partnerim, vienlaikus, atsaucoties uz Direktīvu un noteikumiem Nr.675, iestāde tajā ir norādījusi, kā pieteicēja laulātajam partnerim ir jārīkojas, lai viņš kā pieteicēja ģimenes loceklis  saņemtu termiņuzturēšanās atļauju Latvijas Republikā. Proti, Direktīva un  noteikumi noteic, ka Savienības pilsoņa ģimenes loceklis ir partneris, ar kuru Savienības loceklim ir vismaz divus gadus ilgušas vai reģistrētas attiecības.

Lai arī Satversmes 110.pantā noteikts, ka valsts aizsargā un atbalsta tikai tādu laulību, kas ir savienība starp vīrieti un sievieti, minētajā pantā tāpat ir noteikts, ka tā aizsargā un atbalsta arī ģimeni, kuras, kā zināms, mēdz būt ļoti dažādas, tai skaitā arī viendzimuma partneru ģimenes. Kā ir atzinusi Satversmes tiesa, Satversmes 110.panta pirmais teikums prasa, lai likumdevējs nodrošina ikvienas ģimenes, tai skaitā viendzimuma partneru ģimenes, juridisko aizsardzību un sociālās un ekonomiskās aizsardzības un atbalsta pasākumus. Iestāde jau ir izsniegusi termiņuzturēšanās atļaujas neskaitāmam skaitam partneru un ka tā ir ierasta iestādes prakse, tādēļ apgabaltiesa secina, ka, pastāvot šādiem apstākļiem, nav pamata atzīt, ka iestādes rīcība ir bijusi diskriminējoša pieteicēja seksuālās orientācijas dēļ.

Rezultātā Tiesa noraidīja pieteikumu par pienākuma uzlikšanu Pilsonības un migrāciju lietu pārvaldei izdot labvēlīgu administratīvo aktu, ar kuru tiktu apstiprināts izsaukums pieteicēja laulātajam partnerim Amerikas Savienoto Valstu pilsonim un Vācijas rezidentam.

Pielikumi

• Administratīvās apgabaltiesas 2021.gada 28.maija spriedums lietā Nr.A420166420