atvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta SPRIEDUMS Lietā Nr. A420631111

 

Latvijas Republikas Augstākās tiesas

Senāta Administratīvo lietu departamenta

 

Rīgā 2013.gada 31.oktobra

 

SPRIEDUMS

 

Lietā Nr. A420631111

SKA-0439-13

 

Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments šādā sastāvā:

senatore D.Mita

senatore V.Krūmiņa

senatore L.Slica

rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz /H.I./ pieteikumu par Ieslodzījuma vietu pārvaldes 2011.gada 26.aprīļa lēmuma Nr.1/17-I/426/427 atzīšanu par prettiesisku un morālā kaitējuma atlīdzinājumu, sakarā ar /H.I./ un Ieslodzījuma vietu pārvaldes kasācijas sūdzībām par Administratīvās rajona tiesas 2013.gada 18.janvāra spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] Ar Brasas cietuma priekšnieka 2011.gada 18.janvāra lēmumu pieteicējam /H.I./ piemērots disciplinārsods – ievietošana soda izolatorā uz 10 diennaktīm – par to, ka pieteicējs, atsakoties uzturēties cietuma administrācijas norādītajā kamerā, kā arī trīs citās kamerās, ko piedāvāja cietuma administrācija, neizpildīja cietuma administrācijas likumīgo prasību. Tādējādi pieteicējs izdarījis rupju soda izciešanas režīma pārkāpumu. Izskatījusi pieteicēja apstrīdēšanas iesniegumu, Ieslodzījuma vietu pārvalde 2011.gada 26.aprīlī pieņēma lēmumu Nr.1/17-I/426/427

zemākas amatpersonas lēmumu atzīt par tiesisku un atteikt piešķirt atlīdzinājumu.

[2] Pieteicējs iesniedza pieteikumu Administratīvajā rajona tiesā, lūdzot atzīt par prettiesisku iestādes lēmumu, kā arī atlīdzināt kaitējumu. Pieteikumā norādīts, ka Brasas cietuma administrācija draudēja pieteicēja kameras biedram, ka sakarā ar to, ka pieteicējs raksta sūdzības, pret viņa kameras biedriem tiks vērstas represijas. Pēc draudu saņemšanas starp pieteicēju un viņa kameras biedru radās konflikts. Lai aizsargātu savu drošību, pieteicējs lūdza uzraugu viņu no kameras izvest. Norādīts arī, ka turēšanas apstākļi soda izolatorā neatbilda cilvēktiesībām, savukārt pārsūdzētā lēmuma pieņemšanā iestāde ir pieļāvusi procesuālus pārkāpumus.

[3] Administratīvā rajona tiesa ar 2013.gada 18.janvāra spriedumu daļēji apmierināja pieteikumu. Tiesa:

1) atzina par prettiesisku Ieslodzījuma vietu pārvaldes lēmumu daļā, ar kuru atzīts par tiesisku lēmums par soda piemērošanu;

2) noteica atlīdzinājumu par morālo kaitējumu 150 latus;

3) noraidīja pieteikumu par atlīdzinājumu pārējā daļā.

Tiesas spriedums pamatots ar tālāk minētajiem apsvērumiem.

[3.1] 2011.gada 17.janvārī uzraugs sastādījis ziņojumu par notiesātā disciplīnas pārkāpumu, kurā norādīts, ka 2011.gada 17.janvārī plkst.12.30 pieteicējs nepamatoti atteicās atrasties kamerā Nr./numurs/, kuru viņam norādīja cietuma administrācija. Pieteicējs ir brīdināts par iekšējās kārtības noteikumu neievērošanas sekām. Līdz ar to pārkāpts Ministru kabineta 2006.gada 30.maija noteikumu Nr.423 „Brīvības atņemšanas iestādes iekšējās kārtības noteikumi” (turpmāk – iekšējās kārtības noteikumi) 44.9.apakšpunkts. No ievietošanas kamerās Nr./numurs/, Nr./numurs/, Nr./numurs/ pieteicējs atteicās.

[3.2] 2011.gada 17.janvāra iesniegumā pieteicējs lūdzis pārvest viņu uz citu cietumu soda izciešanai, jo nevienā no turpmāk ierādītajām kamerām neies.2011.gada 25.janvāra sūdzībā pieteicējs norāda, ka juties apdraudēts. 17.janvārī pastaigas laikā Brasas cietuma darbinieks /numurs/.kameras ieslodzītajam /E.V./ ir teicis, lai uzmanās, jo Brasas cietumam ir dots rīkojums neaiztikt pieteicēju, bet ieslodzītajiem, kuri atrodas ar viņu vienā kamerā, rakstīt ziņojumus „par iespējamo un neiespējamo”, lai ieslodzītie ciestu pieteicēja dēļ un tādēļ izdarītu uz viņu spiedienu, kā rezultātā pieteicējs pārtrauktu rakstīt iesniegumus. Atgriežoties no pastaigas, /E.V./ izklāstīja

pieteicējam ieslodzīto pozīciju, ka viņi vēlas „sēdēt” mierīgi, bet pieteicējs ar savu „rakstīšanu” provocē administrāciju, kā arī norādīja, ka šī kamera nav nekāda „presējamā kamera”, kur ar pieteicēju izrēķināsies pēc administrācijas pasūtījuma, tomēr ieslodzītie arī negrasās ciest pieteicēja dēļ, tādēļ lūdza atstāt kameru.

2011.gada 21.marta iesniegumā /E.V./ norāda, ka kamerā nebija nekādu konfliktu, pieteicējs pats bez piespiešanas pameta kameru.

[3.3] Latvijas Sodu izpildes kodeksa 13.1pants noteic, ka notiesāto izvietošanu konkrētajā brīvības atņemšanas vietā nosaka Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšnieks, ievērojot medicīnas, drošības un noziedzības novēršanas kritērijus. Atbilstoši iekšējās

kārtības noteikumu 13.punktam ar brīvības atņemšanas iestādes priekšnieka rīkojumu izveidotā notiesāto izvietošanas komisija nosaka, kurā brīvības atņemšanas iestādes nodaļā, vienībā un kamerā notiesātais ievietojams (ņemot vērā brīvās vietas kamerās,

notiesāto psiholoģisko saderību, izglītības līmeni un veselības stāvokli). Vienlaikus jāņem vērā, ka atbilstoši Latvijas Sodu izpildes kodeksa 50.panta otrajai daļai brīvības atņemšanas iestādes priekšnieks Iesniegumu likumā noteiktajā kārtībā izskata notiesātā iesniegumus par jautājumiem, kas saistīti ar brīvības atņemšanas soda izpildes apstākļiem. Arī iekšējās kārtības noteikumu 43.2.apakšpunkts paredz, ka notiesātajam ir tiesības vērsties pie brīvības atņemšanas iestādes administrācijas ar mutisku vai rakstisku iesniegumu. Tātad, no vienas puses, brīvības atņemšanas iestādes administrācija nosaka kameru, kurā notiesātajam ir pienākums atrasties, bet,

no otras puses, notiesātajam ir tiesības pēc tam, kad viņš ievietots konkrētā kamerā, vērsties pie brīvības atņemšanas iestādes administrācijas ar rakstveida vai mutvārdu iesniegumu par jautājumiem, kas saistīti ar brīvības atņemšanas soda izpildes apstākļiem, tostarp par soda izciešanu konkrētajā kamerā. Turklāt jāņem vērā, ka atsevišķi kritēriji notiesātā izvietošanai konkrētā kamerā, kā arī notiesātā cilvēktiesību ievērošanas jautājumi ir tādi, kas ir atkarīgi no konkrētā notiesātā un kurus sākotnēji var identificēt tikai pats notiesātais, uzturoties konkrētajā kamerā. Tiesību normas neparedz, ka šādam lūgumam jābūt pamatotam.

[3.4] Normatīvajos aktos noteikto tiesību īstenošana, proti, vēršanās mutvārdos vai rakstveidā pie brīvības atņemšanas vietas amatpersonām ar jautājumu par pārvietošanu uz citu kameru vai soda izciešanas vietu pati par sevi nav atzīstama par nepakļaušanos un atteikšanos izpildīt cietuma administrācijas likumīgu prasību un par rupju soda izciešanas režīma pārkāpumu. Arī tad, ja brīvības atņemšanas iestādes administrācija notiesātā apsvērumus atzīst par neobjektīviem vai nepamatotiem un nolemj neapmierināt notiesātā lūgumu, lūguma izteikšana nav atzīstama par nepakļaušanos un atteikšanos izpildīt prasības. Tikai tad, ja notiesātais, izsakot lūgumu, ar savu aktīvu vai pasīvu rīcību izrāda pretošanos brīvības atņemšanas iestādes amatpersonām, ir pamats uzskatīt, ka notiesātais nepakļaujas iepriekš pieņemtajam brīvības atņemšanas iestādes administrācijas lēmumam par izvietošanu konkrētā kamerā un atsakās to izpildīt.

[3.5] Lietā nav pierādījumu, ka pieteicējs ar savu rīcību jebkādi būtu pretojies palikšanai kamerā Nr./numurs/. Turklāt cietuma administrācija bija vērtējusi pieteicēja lūgumu viņu pārvietot uz citu kameru un acīmredzot to atzinusi par pamatotu, ja reiz piedāvāja pārvietoties uz trim citām kamerām.

[3.6] Pārsūdzētais lēmums un tā daļēja izpilde (5 diennaktis 16 stundas un 10 minūtes) ir radījis būtisku pieteicēja tiesību aizskārumu. Atsevišķi uzturēšanās apstākļi soda izolatorā (dabiskā apgaismojuma un ventilācijas trūkums, nepietiekams mākslīgais

apgaismojums) varēja radīt papildu ciešanas. Tāpat, kā izriet no pieteicēja norādītā, ievietošana soda izolatorā viņam radīja dažādas papildu neērtības, piemēram, nebija iespējams izmantot tiesības dienas kārtībā paredzētajā laikā skatīties televīzijas pārraides. Vienlaikus citi pieteicēja norādītie apstākļi nav vērtējami kā tādi, kas liktu domāt par būtisku cilvēktiesību ierobežojumu. Piemēram, pieteicējs vispārīgi sūdzas, ka gultas bijušas piesprādzētas pie sienas, bet nav norādījis uz kādiem īpašiem apstākļiem, kas šādu situāciju padarītu pieteicējam par īpaši apgrūtinošu vai nepanesamu. Pieteicējs arī sūdzas, ka sanitārais mezgls soda izolatorā nebija norobežots, tomēr, kā atzinis arī tiesībsargs, ņemot vērā, ka kamerās netiek ievietots vairāk par vienu ieslodzīto, turklāt sanitārais mezgls nav pārredzams caur kameras durvju actiņu, šāds trūkums nav uzskatāms par tādu, kas aizskar ieslodzīto cieņu. Ņemot vērā informāciju par galda un sola izmēriem, nav uzskatāmi par pamatotiem pieteicēja iebildumi par galda nepiemērotību rakstīšanai un  sola nepiemērotību sēdēšanai. Pretēji pieteicēja apgalvotajam, nav konstatējami procesuāli pārkāpumi, kuri paši par sevi varēja radīt pieteicējam īpašas ciešanas.

[3.7] Ņemot vērā konstatēto, atlīdzinājums par morālo kaitējumu noteikts 150 lati.

[4] Pieteicējs iesniedzis kasācijas sūdzību par spriedumu daļā par atlīdzinājumu. Kasācijas sūdzībā norādīti tālāk minētie argumenti.

[4.1] Tiesa, vērtējot nodarītā kaitējuma smagumu, pārsniegusi prasījuma robežas.

[4.2] Tiesa nepamatoti par nebūtiskiem atzinusi vairākus apstākļus – sanitārā mezgla atrašanos tajā pašā telpā viena metra attālumā no galda; solu bez atzveltnes; galda novietojumu un izmēru. Tiesa nav ņēmusi vērā, ka citās lietās Brasas cietuma soda izolatora apstākļi attiecībā uz galdu un solu atzīti par neatbilstošiem cilvēktiesībām.

[4.3] Tiesa nav ņēmusi vērā Satversmes tiesas un Senāta nolēmumus, kuros atzīts, ka notiesātajiem ir neierobežotas iespējas gulēt gultā dienas laikā.

[4.4] Tiesa nav pamatojusi interešu konflikta neesību.

 [5] Ieslodzījuma vietu pārvalde iesniegusi kasāciju par spriedumu pieteikuma apmierinātajā daļā. Kasācijas sūdzībā norādīts, ka tiesa nav pienācīgi novērtējusi visus pierādījumus un noskaidrojusi apstākļus, tādējādi pārkāpjot Administratīvā procesa likuma 103.panta otro daļu, 107.panta ceturto daļu un 150.pantu. Pārvaldes ieskatā, par pieteicēja aktīvu rīcību liecināja apstāklis, ka pirms uzrauga izsaukšanas pieteicējs bija sakravājis visas mantas. Pretēji tiesas konstatētajam, pieteicējs uzstājis uz izvešanu no kameras, neko sīkāk nepaskaidrojot. Drošības apsvērumu dēļ pieteicējs sākotnēji ievietots pagaidu uzturēšanās telpā līdz apstākļu pilnīgai noskaidrošanai. Par pieteicēja aktīvu pretošanos liecinājis arī viņa iesniegums, kurā, pirms vēl jebkāda lēmuma pieņemšanas, norādīts, ka viņš neies nevienā no Brasas cietuma norādītajām kamerām. Tiesa nepamatoti atzinusi, ka cietuma administrācija uzskatījusi pieteicēja lūgumu par pamatotu, jo piedāvājusi trīs citas kameras. Kameras tika piedāvātas, lai izvairītos no iespējamās konfliktsituācijas saistībā ar pieteicēja apgalvojumiem par viņa kameras biedru iespaidošanu, kas nav apstiprinājušies.

[6] Pieteicējs iesniedzis paskaidrojumu par pārvaldes kasācijas sūdzību, kurā norādījis, ka uzskata sūdzību par nepamatotu.

Motīvu daļa

[7] Senāts piekrīt rajona tiesas apsvērumiem, ka ne jebkurš ieslodzītās personas lūgums attiecībā uz atrašanos konkrētā kamerā ir uztverams kā nepakļaušanās cietuma administrācijas likumīgajām prasībām. Pat ja ieslodzītā persona savu attieksmi formulējusi kā atteikumu. Tiesiskais pamatojums, kuru norādījusi rajona tiesa, ir atbilstošs un pietiekams. No otras puses, šis secinājums automātiski nenozīmē, ka atteikums uzturēties kādā kamerā nekad nav uzskatāms par nepakļaušanos likumīgajām prasībām. Pie atbilstoša secinājuma var nonākt, tikai izvērtējot konkrēto gadījumu pēc būtības.

[8] Izskatāmajā lietā rajona tiesa konstatējusi, ka pieteicējs, uzskatot, ka ir apdraudēts, paziņojis, ka nevēlas atrasties ne tajā kamerā, kurā viņš ir ievietots, ne trijās citās, kuras viņam piedāvātas. Lietā ir arī iesniegums, kurā pieteicējs norādījis, ka atsakās uzturēties jebkurā Brasas cietuma kamerā. Kā saprotams no rajona tiesas sprieduma un pārvaldes kasācijas sūdzības, šie izteikumi ir bijuši pamats pieteicēja disciplinārai sodīšanai. Senāts piekrīt rajona tiesai, ka šie apstākļi vieni paši nav pamats secinājumam, ka pieteicējs nav pakļāvies cietuma administrācijas likumīgajām prasībām. Tiesību nomām atbilstoša rīcība no cietuma administrācijas puses būtu izskatīt attiecīgo iesniegumu (mutvārdos vai rakstveidā) un to izlemt. Faktam, ka pieteicējs jau bijis sakravājis savas mantas, nav nekādas nozīmes ne viņa iesnieguma izvērtēšanā, ne arī secinājuma par aktīvām darbībām likumīgo prasību izpildē izdarīšanai. Iestādes kompetencē ir norādīto argumentu izvērtēšana un attiecīgas atbildes sniegšana. Nesaskatot pamatu ieslodzītā pārvietošanai, iestāde viņa lūgumu

noraida. Lūguma noraidīšana pati par sevi nav pamats secinājumam, ka ieslodzītais nav pakļāvies likumīgo prasību izpildei. Senāts uzsver, ka kādā gadījumā var būt papildu apstākļi, kas liek izdarīt secinājumu par disciplinārpārkāpuma esību. Tomēr, kā secināms no šajā lietā konstatētā, šoreiz pārkāpuma nav bijis. Senāts nepiekrīt pārvaldei, ka tiesa nav izvērtējusi kādu būtisku apstākli vai pierādījumu. No kasācijas sūdzības neizriet, ka pastāv kādi būtiski apstākļi vai pierādījumi, kurus rajona tiesa nav vērtējusi.

[9] Ņemot vērā, par kādām darbībām un ar kādu pamatojumu iestāde kā piemērotāko atzinusi sodu – ievietošanu soda izolatorā uz 10 diennaktīm –, Senāts vērš iestādes uzmanību uz pamatprincipiem šā soda veida izvēlē.

[10] Pirmkārt, Latvijas Sodu izpildes kodeksā ne 70., ne 71., ne kādā citā pantā nav paredzēts, ka par katru rupju pārkāpumu (par kādu atbilstoši 70.panta ceturtās daļas 6.punktam uzskatāma arī atteikšanās izpildīt iestādes darbinieku likumīgu prasību) ir

iespējams tikai viens sods – ievietošana soda izolatorā. Tieši pretēji – kodeksa 71.panta pirmā daļa noteic, ka, uzliekot sodu, ievēro,

kādos apstākļos pārkāpums izdarīts, notiesātā uzvedību pirms pārkāpuma, agrāk uzlikto sodu skaitu un raksturu, kā arī viņa paskaidrojumus par pārkāpuma būtību. Norma arī paredz, ka uzliktajam sodam jāatbilst notiesātā izdarītā pārkāpuma smagumam un raksturam. Līdz ar to soda izvēlē ir izdarāmi lietderīguma apsvērumi, kas ir atbilstoši atspoguļojami pieņemtajā lēmumā.

[11] Otrkārt, attiecībā uz ieslodzītās personas ievietošanu soda izolatorā, kur tā atrodas viena pati, jāņem vērā, ka šis ir bargākais soda veids no iespējamajiem.

Savā 21.vispārējā ziņojumā Eiropas Komiteja spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas rīcības vai soda novēršanai (turpmāk – Spīdzināšanas novēršanas komiteja) norādījusi, ka, ņemot vērā disciplinārsoda – ievietošana vieninieka kamerā – potenciāli ļoti kaitīgo ietekmi, samērīguma princips prasa, lai šis disciplinārsods tiktu piemērots izņēmuma gadījumos, kā pēdējā iespēja un uz iespējami īsāko laiku (sk. ziņojuma 56.punkta „b” apakšpunktu, http://www.cpt.coe.int/en/annual/rep-21.pdf). Kā atzinusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa, tieši soda mēra bardzības dēļ valsts institūcijām ir pienākums izvērtēt visus būtiskos apstākļus (sk. 2009.gada 27.janvāra sprieduma lietā „Ramishvili un Kokhreidze pret Gruziju” 83.punktu). Pamatotu iemeslu trūkums personas ievietošanai soda izolatorā vieninieka kamerā uz pietiekami ilgu laiku var būt būtisks faktors, lai uzskatītu šo izturēšanās veidu par cietsirdīgu un pazemojošu (sk. 2012.gada 3.jūlija sprieduma lietā „Razvyazkin pret Krieviju” 107.punktu). Vienlaikus Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzinusi, ka ieslodzītās personas izolēšana no citiem ieslodzītajiem drošības, disciplīnas vai aizsardzības iemeslu dēļ pati par sevi nav pretrunā Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 3.pantam, kas paredz cietsirdīgas un pazemojošas izturēšanās un soda aizliegumu (sk. 2005.gada 12.maija sprieduma lietā „Öcalan pret Turciju”191.punktu). Tādējādi, lai secinātu, vai konkrētajā gadījumā ir pārkāpts pazemojošas un cietsirdīgas izturēšanās aizliegums, ir jāizvērtē citi ierobežojumi un grūtības, kas personai bijuši jāpiedzīvo sakarā ar disciplinārās sankcijas piemērošanu (sk. 2013.gada 25.jūlija sprieduma lietā „Khodorkovskiy un Lebedev pret Krieviju” 472.punktu).

[12] Izskatāmajā lietā pieteicējs ir norādījis uz apstākļiem soda izolatorā, kas, viņa ieskatā, ir bijuši neatbilstoši cilvēktiesību

standartiem.

Rajona tiesa konstatējusi, ka vienvietīgais soda izolators, kurā pieteicējs ievietots ir 290 x 180 cm. Soda izolators ir aprīkots ar guļamvietu, kas dienas laikā tiek piestiprināta pie sienas un kuras izmērs ir 2 x 0,7 m, sēdvietu (37 x 37 cm), galdu (0,7 x 0,2 m). Soda izolators ir aprīkots ar sanitāro mezglu (tualete, ūdens krāns un izlietne). Dabiskā ventilācija un dabiskais apgaismojums tiek nodrošināts caur virs soda izolatora durvīm ierīkotu 50 x 50 cm lielu logu, kas iziet uz gaiteni, kuram ārējā sienā ir logs. Virs soda izolatora durvīm ierīkotais logs nav aizstiklots un nodrošina pietiekamu gaisa apmaiņu soda izolatorā. Soda izolatorā ir viens gaismeklis (aprīkots ar 60 W spuldzi), kas izvietots zem loga. Tiesa atzinusi, ka atsevišķi uzturēšanās apstākļi soda izolatorā (dabiskā apgaismojuma un ventilācijas trūkums, nepietiekams

apgaismojums, liegums skatīties televīzijas pārraides) varēja radīt papildu ciešanas un neērtības pieteicējam. Tajā pašā laikā citi pieteicēja norādītie apstākļi nav vērtējami kā tādi, kas liktu domāt par būtisku cilvēktiesību ierobežojumu (sk. šā sprieduma

3.6.punktu).

Kasācijas sūdzībā pieteicējs norādījis, ka rajona tiesa nepamatoti par nebūtiskiem atzinusi vairākus apstākļus: sanitārā mezgla atrašanos tajā pašā telpā viena metra attālumā no galda; solu bez atzveltnes; galda novietojumu un izmēru.

[13] Eiropas Cilvēktiesību tiesa lietā „Khodorkovskiy un Lebedev pret Krieviju” ir izvērtējusi ļoti līdzīgus apstākļus tiem, par kuriem sūdzas pieteicējs – gan nepietiekamo apgaismojumu, gan sanitāro mezglu viena metra attālumā līdz gultas vietai, gan gultu, kas dienas laikā tiek piestiprināta pie sienas, gan arī aizliegumu skatīties televīzijas pārraides. Šie apstākļi atzīti par neapmierinošiem. Tomēr, ņemot vērā laiku, kādu personai vajadzēja uzturēties šādos apstākļos (astoņas dienas), personas vecumu, kā arī fiziskās un garīgās veselības stāvokli, Eiropas Cilvēktiesību tiesa uzskatīja, ka tie nesasniedz minimālo bardzības slieksni, lai konstatētu

cietsirdīgu un pazemojošu izturēšanos (sk. minētā sprieduma 473., 474.punktu).

Līdz ar to var uzskatīt, ka tādos apstākļos kā šajā lietā, netiktu konstatēts pazemojošas un cietsirdīgas apiešanās aizliegums, kas ir ietverts Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 3.pantā. Eiropas Cilvēktiesību tiesas veiktā konvencijas 3.panta interpretācija konsekventi tiek izmantota arī Latvijas administratīvo tiesu praksē un uzskatīta par saskanīgu ar Satversmes 95.panta saturu (sk., piemēram, Senāta 2010.gada 6.maija sprieduma lietā Nr.SKA-160/2010 18.punktu, 2012.gada 22.jūnija lietā Nr.SKA-219/2012 10.punktu).

[14] Senāts uzskata, ka Satversmes 95.pants nesniedz augstāku standartu cilvēktiesību aizsardzībā attiecībā uz konkrētajiem apstākļiem. Senāta ieskatā, ņemot vērā uzturēšanās ilgumu, attiecībā uz pieteicēja kasācijas sūdzībā minētajiem apstākļiem rajona tiesa pareizi konstatējusi, ka tie nav radījuši pieteicējam būtisku cilvēktiesību ierobežojumu. Pieteicējs nav arī minējis, ka izolatora apstākļi būtu radījuši negatīvas sekas viņa fiziskajai vai garīgajai veselībai. Kasācijas sūdzībā pieteicējs norādījis, ka citās lietās Brasas cietuma soda izolatora apstākļi attiecībā uz galdu un solu atzīti par

neatbilstošiem cilvēktiesībām. Pieteicējs nav norādījis nekādus datus, lai varētu identificēt, kurās lietās tiesa šādu secinājumu izdarījusi. Senāts Tiesu informatīvajā sistēmā neatrada administratīvās tiesas nolēmumu ar šādu secinājumu. [15] Attiecībā uz pieteicēja kasācijas sūdzības argumentu, ka rajona tiesa nav ņēmusi vērā Satversmes tiesas un Senāta nolēmumus, kuros atzīts, ka notiesātajiem ir neierobežotas iespējas gulēt gultā dienas laikā, Senāts pirmām kārtām noraida apgalvojumu, ka ir izdarīts šāds secinājums (par ieslodzītās personas „neierobežotām iespējām” atrasties gultā dienas laikā). Otrkārt, Senāts uzskata, ka apstākļi izskatāmajā lietā atšķiras no pieteicēja minētajām lietām. Attiecībā uz notiesāto atrašanos gultā Satversmes tiesa atzinusi, ka no iekšējās kārtības noteikumu 44.4.apakšpunkta (kas paredz pienākumu no celšanās līdz naktsmieram uzturēt savu guļamvietu atbilstoši brīvības atņemšanas iestādē noteiktajam vienotajam paraugam) izriet, ka notiesātais no celšanās līdz naktsmieram var izmantot gultu, taču tikai tādā veidā, lai tā joprojām būtu uzturēta brīvības atņemšanas iestādes noteiktajā kārtībā. Kā norādīja Satversmes tiesa, aplūkojot brīvības atņemšanas iestāžu iekšējās kārtības noteikumus, secināms, ka notiesātais, ja vien dienas kārtībā nav paredzēti citi pasākumi, brīvo laiku var izmantot pēc saviem ieskatiem. Latvijas Sodu izpildes kodeksā un iekšējās kārtības noteikumos, kā arī brīvības atņemšanas iestāžu iekšējās kārtības regulējumā nav ietverts aizliegums notiesātajiem no celšanās līdz naktsmieram atrasties sakārtotā gultā (sk. Satversmes tiesas 2011.gada 8.marta lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr.2010-52-03 10.punktu).

Senāts ir izskatījis lietas, kurās notiesātā persona tika disciplināri sodīta ar ievietošanu soda izolatorā sakarā ar dienas režīma

neievērošanu – aizliegumu dienas laikā atrasties gultā (sk. 2011.gada 27.maija  spriedumu lietā Nr.SKA-6/2011, 2011.gada 27.maija spriedumu lietā Nr.SKA-10/2011, 2012.gada 18.maija spriedumu lietā Nr.SKA-265/2012). Aizliegums atrasties gultā tikavērtēts, apsverot tā samērīgumu konkrētajos apstākļos.Izskatāmajā lietā pieteicējs atradies kamerā, kurā gulta dienas laikā tiek piestiprināta pie sienas. Līdz ar to pieteicējam nav iespējuapgulties gultā. Ņemot vērā jau iepriekš teikto par laiku, cik ilgi pieteicējs atradās soda izolatorā, kā arī to, ka pieteicējam bija

iespējas apsēsties, Senāts neuzskata, ka ir noticis būtisks pieteicēja cilvēktiesību pārkāpums. Senāts šādu secinājumu jau ir izteicis lēmumā, kurā izvērtēja pieteicēja pieteikumu par gultas pacelšanu dienas laikā, kad viņš atradies soda izolatorā (sk. 2011.gada 3.jūnija lēmumu lietā Nr.SKA-591/2011).

[16] Pieteicējs uzskata, ka rajona tiesa, nosakot atlīdzinājuma apmēru, ir pārkāpusi prasījuma robežas. Sava argumenta pamatošanai pieteicējs norādījis, ka tiesa vērtēja nodarītā kaitējuma smagumu laikā, kad pieteikuma priekšmets bija labvēlīga administratīvā akta izdošana, t.i, administratīvā akta, ar kuru pieteicējam tiktu atlīdzināts nodarītais morālais kaitējums, kas radies prettiesiska

administratīvā akta izdošanas rezultātā. No pieteicēja pieteikuma un tā papildinājumiem secināms, ka pieteicējs pārsūdz Ieslodzījuma vietu pārvaldes 2011.gada 26.aprīļa lēmumu Nr.1/17-I/426/427, ar kuru ir atzīts par tiesisku Brasas cietuma priekšnieka 2011.gada 18.janvāra lēmums par disciplinārsoda piemērošanu un atteikts piešķirt atlīdzinājumu. Pieteicējs arī norādījis uz apstākļiem soda izolatorā, kas, pieteicēja ieskatā, ir bijuši neatbilstoši cilvēktiesību normām un tādējādi rada pamatu lielākam atlīdzinājumam.Senāts konstatē, ka rajona tiesa ir izskatījusi pieteicēja pieteikumu atbilstoši iepriekš minētajam (ieskaitot pieteicēja iebildumus par

iespējamajiem procesa pārkāpumiem), kā rezultātā atzinusi sodu par prettiesisku un noteikusi atlīdzinājumu. Tiesa piekritusi, ka izolatorā ir bijuši gan tādi apstākļi, kas varējuši radīt papildu neērtības, gan tādi, kas neliek domāt par būtisku cilvēktiesību

ierobežojumu. Līdz ar to atzīstams, ka tiesa ir rīkojusies atbilstoši savai kompetencei un nav pārsniegusi prasījuma robežas.

[17] Pieteicējs kasācijas sūdzībā norādījis, ka rajona tiesa nav pamatojusi interešu konflikta neesību. Proti, tiesa nav pamatojusi, kāpēc Ieslodzījuma vietu pārvaldes rīcība, uzdodot veikt pārbaudi Brasas cietuma administrācijai, par kuru pieteicējs ir sūdzējies, nav uzskatāma par procesuālu pārkāpumu. Senāts konstatē, ka rajona tiesa ir šo apstākli apsvērusi. Tiesa atzinusi, ka lietas materiālos nav pierādījumu pieteicēja pieņēmumam par pārbaudes veicēju iespējamo ieinteresētību. Tiesa arī uzskatījusi, ka Brasas cietuma administrācijai nav savu subjektīvo interešu attiecībā pret ieslodzītajām personām, tostarp pret pieteicēju. Iegūstot papildu paskaidrojumus un pierādījumus, pārvalde ir rīkojusies atbilstoši Administratīvā procesa likuma 59.panta pirmās un otrās daļas nosacījumiem. Senāts piekrīt rajona tiesai, ka augstākai iestādei ir nepieciešams iegūt informāciju no zemākas iestādes, lai tā varētu veikt

pilnvērtīgu apstākļu novērtējumu. Attiecībā uz tiesas secināto, ka cietuma administrācijai nav savu subjektīvo interešu attiecībā uz ieslodzītajām personām, var piekrist daļēji. Teorētiski šāds apgalvojums ir pamatots. Tomēr nav izslēgti gadījumi, kad ieslodzītā persona sūdzas par konkrētu amatpersonu rīcību. Augstākai iestādei ir nevis jāprezumē, ka zemāka iestāde ir rīkojusies tiesiski, bet gan sūdzībā teiktais objektīvi un vispusīgi jāpārbauda. Izskatāmajā lietā šādi apstākļi nav konstatējami. Lai arī pieteicēja rīcības pamatā (atteikumam uzturēties kamerā) ir apsvērumi par

cietuma darbinieku rīcību, tiesas sprieduma taisīšanai šajā lietā tam nav bijis nozīmes. Tiesa ir piekritusi pieteicējam, ka pieteicējs nav izdarījis disciplinārpārkāpumu. Savukārt attiecībā uz iespējamo interešu konfliktu tiesa konstatējusi, ka lietas materiālos nav pierādījumu pieteicēja pieņēmumam par pārbaudes veicēju iespējamo ieinteresētību.

[18] Ņemot vērā visu iepriekš teikto, Senāts atzīst par nepamatotiem gan pieteicēja, gan iestādes kasācijas sūdzībā izteiktos

apsvērumus. Līdz ar to rajona tiesas spriedums atstājams negrozīts.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 348.panta 1.punktu un 351.panta pirmo daļu, Latvijas Republikas Augstākās tiesas

Senāta Administratīvo lietu departaments

nosprieda

Atstāt negrozītu Administratīvās rajona tiesas 2013.gada 18.janvāra spriedumu, bet /H.I./ un Ieslodzījuma vietu pārvaldes kasācijas sūdzības noraidīt.

Spriedums nav pārsūdzams.

.

Senatore D.Mita

Senatore V.Krūmiņa

Senatore L.Slica

 

Publicēts: 2015-11-16