EK par obligātajiem standartiem

Lietas būtība: Vācijas Federatīvās Republikas lūgums sniegt prejudiciālo nolēmumu par to, kā interpretēt Padomes 2004.gada 29.aprīļa Direktīvas 2004/83/EK par obligātajiem standartiem, lai kvalificētu trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kā bēgļus vai kā personas, kam citādi nepieciešama starptautiska aizsardzība, šādu personu statusu un piešķirtās aizsardzības saturu.

Sprieduma datums

2012.gada 5.septembris

Lietas dalībnieki

ES tiesa,

Pieteicējs (lūguma iesniedzējs) – Vācijas Federatīvā Republika, ko pārstāv Federālā iekšlietu ministrija, kuru pārstāv Federālais Migrācijas un bēgļu birojs;

Prasītāji pamata lietā – Pakistānas pilsoņi Y un Z

Atbildētājs pamata lietā – Vācijas Federatīvā Republika

Apvienotās lietās Nr.C-71/11 un C-99/11,

http://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/HTML/?uri=CELEX:62011CJ0071&qid=1412849471388&from=EN

Situācijas apraksts pamatlietā

Y un Z ieceļoja Vācijā, kur lūdza patvērumu, jo pieder pie musulmaņu kopienas ahmadiyya, kas ir islama reformu kustība, līdz ar ko abiem Pakistānā draud vajāšana.

Vācijas Migrācijas un bēgļu birojs Y un Z pieteikumus noraidīja un nolēma izraidīt uz Pakistānu, jo nebija pietiekamu pierādījumu tam, kas apstiprinātu, ka pieteicēji bija pametuši savu izcelsmes valsti tāpēc, ka viņiem bija pamatotas bailes no vajāšanas.

Y cēla prasību tiesā, kas Migrācijas un bēgļu biroja lēmumu atcēla. Arī Z apstrīdēja lēmumu, taču administratīvā tiesa viņa prasību noraidīja. Abi spriedumi tika pārsūdzēti.

Augstākā administratīvā tiesa noraidīja Federācijas pilnvarotā komisāra bēgļu lietās celto apelācijas sūdzību Y izskatāmajā lietā un Z lietā grozīja pirmās instances spriedumu, uzliekot par pienākumu konstatēt, ka Z bija izpildījis likumā paredzētos nosacījumus un līdz ar to bija aizliegts viņu kā bēgli izraidīt uz Pakistānu.

Migrācijas un bēgļu birojs un komisārs bēgļu lietās iesniedza kasācijas sūdzību Federālā Administratīvā tiesā, kura ECT uzdeva prejudiciālus jautājumus.

Uzdotie jautājumi

1) Vai reliģijas brīvības kodols ietver vienīgi piederību konfesijai un reliģiskām darbībām mājās un tuvākajā apkārtnē, vai arī tomēr vajāšanas darbība Direktīvas 9.panta 1.punkta a) apakšpunkta izpratnē notiek arī tad, ja publiska reliģijas piekopšana izcelsmes valstī apdraud dzīvību, fizisko integritāti vai personisko brīvību un tāpēc pieteikuma iesniedzējs no tās atsakās?

2) Gadījumā, ja reliģijas brīvības kodols ietver arī konkrētas publiskas reliģiskas darbības:

- vai nopietna reliģijas brīvības aizskāruma konstatēšanai pietiek ar to, ka pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka savas ticības piekopšana viņam ir nepieciešama savas reliģiskās identitātes saglabāšanai;

- vai arī tomēr ir nepieciešams, lai reliģiskā kopiena, kurai pieder pieteikuma iesniedzējs, šo reliģisko praksi uzskata par savas ticības mācības būtisku sastāvdaļu;

- vai arī papildu ierobežojumi tomēr var izrietēt no citiem apstākļiem, piemēram, no vispārējās situācijas izcelsmes valstī?

3) Ja atbilde uz 1) jautājumu ir apstiprinoša:

vai pamatotas bailes no vajāšanas Direktīvas 2. panta c) punkta izpratnē pastāv tad, ja ir skaidrs, ka pēc atgriešanās izcelsmes valstī pieteikuma iesniedzējs veiks reliģiskas darbības (kas nepieder pie reliģijas brīvības galvenajiem aspektiem), lai gan tās apdraudēs viņa dzīvību, fizisko integritāti vai personīgo brīvību, vai tomēr ir saprātīgi sagaidāms, ka pieteikuma iesniedzējs atturēsies no tādām darbībām?

Atbilde uz 1. un 2.jautājumu

Direktīvas 9. panta 1. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka:

– ne katrs tiesību uz reliģijas brīvību aizskārums, kas pārkāpj Hartas 10. panta 1. punktu, var tikt uzskatīts par “vajāšanas darbību” Direktīvas minētās normas izpratnē;

– vajāšanas darbība var izrietēt no ierobežojuma īstenot minēto brīvību publiski;

– lai novērtētu, vai tiesību uz reliģijas brīvību aizskārums, kas pārkāpj Hartas 10. panta 1. punktu, var tikt uzskatīts par “vajāšanas darbību”, kompetentajām iestādēm, ņemot vērā attiecīgās personas individuālo situāciju, ir jāpārbauda, vai pastāv reāls risks, ka kāds no Direktīvas 6. pantā paredzētajiem dalībniekiem var īstenot vajāšanu vai piemērot necilvēcīgu vai degradējošu attieksmi vai sodus pret viņu šīs brīvības īstenošanas savā izcelsmes valstī dēļ.

Atbilde uz 3.jautājumu

Direktīvas 2. panta c) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka pieteikuma iesniedzēja bailes no vajāšanas ir pamatotas, ja kompetentās iestādes, ņemot vērā viņa individuālo situāciju, uzskata, ka ir saprātīgi domāt, ka pēc atgriešanās savā izcelsmes valstī viņš īstenos reliģiskas darbības, kas viņu pakļaus reālam vajāšanas riskam. Individuāli izvērtējot pieteikumu par bēgļa statusa piešķiršanu, minētās iestādes nevar saprātīgi sagaidīt, ka pieteikuma iesniedzējs atteiksies īstenot šīs reliģiskās darbības.

Atsauce uz ES Pamattiesību hartu, Eiropas Cilvēktiesību tiesu, ES tiesību aktiem patvēruma jautājumos, citi

Konvencija par bēgļa statusu (Ženēvas konvencija); Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija; Eiropas Savienības Pamattiesību harta; Padomes 29.04.2004. Direktīva 2004/83/EK;

ECT tiesu prakse: Salahadin Abdulla u.c. pret Vāciju; Bolbols pret Ungāriju.

Galvenās tēzes, atziņas

[62., 63.] “Lai precīzi noteiktu, kādas darbības var uzskatīt par vajāšanas darbībām Direktīvas 9. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē, nav nepieciešams nošķirt darbības, kas aizskar pamattiesību uz reliģijas brīvību “kodolu” (“forum internum”) un neietver publiskas reliģiskas darbības (“forum externum”), un darbības, kas neietekmē šo apgalvoto “kodolu”. Šāda nošķiršana nav saderīga ar “reliģijas” jēdziena plašu definīciju, kāda ir ietverta Direktīvas 10. panta 1. punkta b) apakšpunktā un kas ietver visus to veidojošos elementus.

Publicēts: 2014-12-01