Tunisijas pilsoņa N.Saadi pieteikums pret Itāliju par Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 3.panta pārkāpumu un zaudējumu atlīdzināšanu

Lietas būtība: Tunisijas pilsoņa N.Saadi pieteikums pret Itāliju par Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 3.panta pārkāpumu un zaudējumu atlīdzināšanu.

Sprieduma datums

2008.gada 28.februāris

Lietas dalībnieki

Eiropas Cilvēktiesību tiesa, Saadi pret Itāliju, Iesnieguma Nr. 37201/06 , http://hudoc.echr.coe.int/sites/eng/pages/search.aspx?i=001-85276#{%22itemid%22:[%22001-85276%22]}

Galvenie lietas apstākļi

Tunisijas pilsonis, Itālijā dzīvojošais N.Saadi bija tiesāts par terorismu un izcieta sodu Itālijā. Kad varas iestādes pēc atbrīvošanas ievietoja viņu imigrantu pagaidu uzturēšanās mītnē un gatavojās deportēt, viņš lūdza Itālijā politisko patvērumu un vairakkārt pārsūdzēja izraidīšanas lēmumus, pamatojot to ar iespēju, ka pēc nonākšanas Tunisijā viņu varētu vajāt politiskās un reliģiskās (radikālā islāma) pārliecības dēļ. Itālijas varas iestādes diplomātiskā ceļā centās iegūt Tunisijas garantijas, ka N. Saadi netiks vajāts, un lēma par iespēju viņu tomēr izraidīt. 

Galvenie apsvērumi, lēmums

Tiesa nosprieda, ka N. Saadi izdošana Tunisijai pārkāptu Konvencijas 3.pantu.

Tiesa uzskatīja, ka pastāv pietiekams pamats uzskatīt, ka pastāv reāls risks, ka sūdzības iesniedzējs varētu tikt pakļauts rīcībai, kas ir pretrunā ar Konvencijas 3.pantu, ja tiktu izraidīts uz Tunisiju. Lai gan Tunisijas Ārlietu ministrs bija apliecinājis, ka Tunisijā spēkā esošie tiesību akti garantē un aizsargā Tunisijā ieslodzīto personu tiesības un nodrošina tiem tiesības uz taisnīgu tiesu, Eiropas Cilvēktiesību tiesas ieskatā, Tunisijas varas iestādes nebija sniegušas diplomātiskās garantijas, ko lūdza Itālija. 

Galvenie secinājumi (interpretācija)

Tiesa norādīja, ka Tunisijas valdības atsauce uz nacionālajiem tiesību aktiem un pievienošanās starptautiskajiem nolīgumiem pati par sevi nav pietiekama, lai nodrošinātu pietiekamu aizsardzību pret sliktu apiešanos attiecībā uz iesniedzēju gadījumos, kad uzticami avoti ir ziņojuši par pretējo Konvencijā noteiktajam. Tiesai neradās šaubas par starptautisko organizāciju ziņojumiem attiecībā par situāciju Tunisijā un tā norādīja, ka Itālijas valdība nav sniegusi nevienu pierādījumu šo apgalvojumu atspēkošanai.

Nolēmums (sankcijas), lietas ietekme attiecībā pret pastāvošo judikatūru

Tiesa vienbalsīgi atzina Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 3.panta pārkāpumu un piesprieda no valsts kompensāciju 8 000 euro apmērā.

Tiesa nevērtēja iespējamos Konvencijas 6.panta, 8.panta un 7.Protokola 1.panta pārkāpumus lietā.

Galvenās tēzes, atziņas

Atbilstoši Cilvēktiesību tiesas tiesu praksei,  līgumslēdzējām pusēm ir tiesības kontrolēt ārvalstnieku iebraukšanu, uzturēšanos un izbraukšanu no valsts.  Tomēr izraidīšana no līgumslēdzējas valsts var radīt problēmu atbilstoši Konvencijas 3. pantam. Tādējādi valsts atbildība saskaņā ar Konvenciju var iestāties tad, ja ir pietiekami pierādījumi par reālu risku, ka pret konkrēto personu izraidīšanas gadījumā izturēsies pretēji tam, kā to paredz Konvencijas 3. pants. Šādā gadījumā Konvencijas 3. pants paredz pienākumu attiecīgo personu uz attiecīgo valsti nedeportēt.

Publicēts: 2014-12-01