Nozīmīgs spriedums patvēruma jomā ir pieņemts Administratīvās rajona tiesas Rēzeknes tiesu namā.
Patvēruma meklētājs no Tadžikistānas Latvijā pieprasīja patvērumu. Taču izrādījās, ka viņš iepriekš bija saņēmis Ungārijas izsniegtu uzturēšanās atļauju. Saskaņā ar Dublinas regulas noteikumiem, atbildīgajai dalībvalstij par patvēruma procedūras izskatīšanu šādā gadījumā būtu jābūt Ungārijai.
Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde (PMLP), neņemot vērā situāciju Ungārijā, pieņēma lēmumu par patvēruma meklētāja pārsūtīšanu uz Ungāriju.
Latvijas Cilvēktiesību centrs sniedza atbalstu patvēruma meklētājam un palīdzēja sagatavot rakstveida pieteikumu Administratīvajai rajona tiesai, lai pārsūdzētu šo prettiesisko lēmumu. Pieteikumā tika norādīts, ka PMLP nav izvērtējusi būtisku informāciju par sistēmiskām problēmām Ungārijas patvēruma jomā – spēkā esošie normatīvie akti nenodrošina visiem patvēruma meklētājiem piekļuvi patvēruma procedūrai, kā rezultātā nav garantiju, ka patvēruma meklētāja tiesības tiks ievērotas.
Rakstveida paskaidrojumos tiesai, PMLP norādīja, ka tā pieteikumā norādīto neatzīst. PMLP uzsvēra to, ka Ungārijas kompetentē iestāde ir apstiprinājusi savu atbildību par pieteicēja patvēruma iesnieguma izskatīšanu, līdz ar to Ungārijai šajā lietā ir atbildīgās dalībvalsts statuss. PMLP arī nav informācijas par apstākļiem Ungārijas patvēruma procedūrā kas novestu pie necilvēcīgas vai pazemojošas attieksmes pret pieteicēju un nav konstatēti apstākļus, kas liecina par patiesu un pierādītu risku saskaņā ar ES Pamattiesību hartas 4. pantu. PMLP uzskata, ka Ungārija spēj nodrošināt cilvēku pamattiesību ievērošanu savā teritorijā. Turklāt PMLP norādīja, pēc patvēruma meklētāja ierašanās Ungārijā viņam ir jāapstiprina savs nodoms saglabāt patvēruma meklētāja statusu. Saskaņā ar Dublinas procedūru viņš tiek uzņemts tāpat kā jebkurš cits jauns patvēruma meklētājs. Patvēruma meklētājs nepamatoti atsaucās uz Eiropas Savienības Tiesas 2024. gada 13. jūnija spriedumu (lieta C-123/22), jo konkrētais gadījums ir atšķirīgs: Ungārija ir uzņēmusies atbildību par izskatīšanu pēc būtības, tāpēc pieteicējs tiek pārcelts uz Ungāriju.
Tomēr, 2025. gada 8. aprīlī Administratīvā rajona tiesa lietā Nr. A420138725 atzina pieteikumu par pamatotu un atcēla PMLP lēmumu par patvēruma meklētāja pārsūtīšanu uz Ungāriju.
Tiesa aplūkoja pieejamos informācijas avotus un uzsvēra, ka Ungārijas patvēruma sistēmā ir trūkumi, kas liecina par Dublinas regulas 3. panta 2. punkta otrajā daļā minēto sistemātisko nepilnību esamību patvēruma procedūrā. Covid-19 pandēmijas laikā, Ungārija ieviesa jaunu patvēruma procedūru. Pieteikumu par bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanu var iesniegt tikai pēc apstiprinātas nodoma deklarācijas, ko varēja iesniegt tikai divās Ungārijas vēstniecībās. Pēc Covid-19 pandēmijas, šāda kārtību turpināja pastāvēt, jo valdību uzskatīja, ka ir nepieciešams novērst patvēruma sistēmas masveida ļaunprātīgu izmantošanu, lai nodrošinātu, ka Eiropas Savienībā tiek ielaistas personas, kurām ir nepieciešama aizsardzība. Šajā procedūrā joprojām nav veikti nekādi grozījumi. Turklāt, personām, kas atgrieztas atpakaļ Ungārijā saskaņā ar Dublinas regulu, vajadzētu iesniegt patvēruma pieteikumu pēc ierašanās, bet tas nav iespējams, ņemot vērā pašreizējo nacionālo situāciju.
Pamatojoties uz AIDA (Asylum Information Database), Hungarian Helsinki Committee un ECRE (European Council on Refugees and Exiles) ziņojumā (https://asylumineurope.org/.../07/AIDA-HU_2023-Update.pdf) ietverto informāciju, tiesa secināja: “Tomēr, ņemot vērā, ka pastāv sistēmiski trūkumi Ungārijas patvēruma sistēmā, kas skar visus pieteicējus neatkarīgi no viņu individuālajām iezīmēm, un nav pieejamas tiesiskas garantijas, ka pieteicējam pēc pārsūtīšanas tiks nodrošināta faktiska iespēja iesniegt un tikt uzklausītam patvēruma procedūrā, tiesa atzīst, ka pārsūtīšana uz Ungāriju šobrīd nav pieļaujama.”
Tiesa secina, ka PMLP nav ņēmusi vērā Dublinas regulas 3.panta 2. punktā noteikto ierobežojumu pārsūtīšanai uz valsti, kur ir sistemātiski trūkumi patvērumu piešķiršanas procesā un uzņemšanas apstākļos. Līdz ar to, PMLP ir pienākums turpināt atbildīgās dalībvalsts noteikšanas procedūru.
Publicēts: 2025-05-13