Irānas Islāma Republikas pilsoņu pieteikums pret Turciju par konvencijas 2., 3.,13. un 5.panta 1., 2. un 4.daļas pārkāpumu, mantisko zaudējumu un morālās kompensācijas atlīdzināšanu

Lietas būtība: Irānas Islāma Republikas pilsoņu pieteikums pret Turciju par konvencijas 2., 3.,13.  un 5.panta 1., 2. un 4.daļas pārkāpumu, mantisko zaudējumu un morālās kompensācijas atlīdzināšanu

Sprieduma datums

2009.gada 22.septembris

Lietas dalībnieki

Eiropas Cilvēktiesību tiesa,

Pieteicēji – Irānas Islāma republikas pilsoņi M.Abdolkhani un H.Karmnia pret Turciju,

Nr. 30471/08

http://hudoc.echr.coe.int/sites/eng/pages/search.aspx?i=001-94127#{"itemid":["001-94127"]}

Galvenie lietas apstākļi

Pieteicēji no Irākas nelegāli ieceļoja Turcijā. Abus deportēja atpakaļ. Pieteicēji otrreiz nelegāli ieceļoja Turcijā, kur abus ilgstoši aizturēja. Neskatoties uz to, ka abiem saskaņā ar UNHCR mandātu bija piešķirts bēgļa statuss, Turcijas amatpersonas sodīja abus par nelegālu robežas šķērsošanu, kā arī nolēma viņus izraidīt uz Irāku, kur abiem draudēja dzīvības briesmas.

Aizturēšanas laikā pieteicējiem netika nodrošināta juridiskā palīdzība, neizskaidroja aizturēšanas un izraidīšanas iemeslu, neiepazīstināja ar lēmumu par izraidīšanu, nebija iespēja to apstrīdēt.

Galvenie apsvērumi, lēmums

Tiesa konstatēja, ka ne robežsardze, ne citas amatpersonas neņēma vērā apstākli, ka pieteicējiem, atgriežoties Irānā vai Irākā draud dzīvības briesmas, neviens pieteicējus neuzklausīja un neiedziļinājās situācijas nopietnībā.

Tiesa secināja, ka pieteicēju ilgstošajai aizturēšanai nebija tiesiska pamata, nolemjot abus izraidīt, netika pienācīgi ievērota juridiskā procedūra, t.sk. nebija nodrošināta juridiskā palīdzība. Līdz ar ko tiesa nolēma, ka Turcija ir pārkāpusi pieteicēju cilvēktiesības un pamatbrīvības, kas garantētas Konvencijas 3., 5. 13. pantā.

Galvenie secinājumi (interpretācija)

Pieteicēju iesniegtie pierādījumi un trešo personu sniegtā informācija ir pietiekama, lai ticētu, ka pieteicēji, atgriežoties Irākā vai Irānā, varētu tikt pakļauti smagam kaitējumam. Turcija neiesniedza pierādījumus, kas apliecinātu pretējo. Tādēļ ir pamats atzīt, ka izraidīšanas gadījumā, tiktu pārkāptas Konvencijas 3.pantā garantētās tiesības. Tas, ka pieteicēji ir PMOI bijušie biedri un kā apgalvo Turcija – tādēļ rada draudus valsts drošībai un sabiedriskajai kārtībai, nevar kalpot kā izraidīšanas iemesls, jo Konvencijas 3.pantā garantētās tiesības ir absolūtas.

Atsauce uz ES Pamattiesību hartu, Eiropas Cilvēktiesību tiesu, ES tiesību aktiem patvēruma jautājumos, citi

Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija;

Apvienotās Karalistes Irānas robežu aģentūras 21.04.2009. ziņojums; ASV Departamenta 2007.g. ziņojums; UNHCR ziņojumi;

ECT tiesu prakse: Gebremedhin v. France; Čonka v.Belguim; N.A. v. The United Kingdom; Jabari v. Turkey; Chahal v. The United Kingdom; Üner v. The Netherlands; Salah Sheekh v. The Netherlands; Saadi v. Italy u.c.

Nolēmums (sankcijas), lietas ietekme attiecībā pret pastāvošo judikatūru

Tiesa pieteicēju pieteikumu apmierināja daļēji, atzina, ka pieteicēju izraidīšana uz Irāku vai Irānu būtu Konvencijas 3.panta pārkāpums, atzina, ka nav konstatējams Konvencijas 2.panta pārkāpums, konstatēja, ka ir pieļauts Konvencijas 5.panta pirmās, otrās un ceturtās daļas un 13.panta pārkāpums, nolēma, ka Turcijai jāmaksā pieteicējiem morālā kaitējuma kompensācija 20 000 EUR katram, kā arī jāatlīdzina izdevumi par juridisko palīdzību.

Galvenās tēzes, atziņas

[125] “[..] Konvencijas 5.panta pirmajā daļā garantētās tiesības uz brīvību nozīmē personas fizisku brīvību, un tās mērķis ir nodrošināt, ka neviens neatņem šo brīvību patvaļīgā veidā. Lai noteiktu, vai personas brīvības atņemšanai ir tiesisks pamats, jāņem vērā viss kritēriju kopums, t.i. veids, ilgums, mērķis, izpilde.

[..]. Ņemot vērā, ka pieteicējiem aizturēšanas laikā bija liegta iespēja brīvi pārvietoties, kā arī saņemt juridisko palīdzību, pieteicēju turēšana aizturējumā pielīdzināma viņu brīvības prettiesiskai atņemšanai.”

Publicēts: 2014-12-01