Ar Latvijas Cilvēktiesību centra atbalstu Satversmes tiesā tiek apstrīdēta Ārstniecības likuma 68. panta atbilstība Satversmes 92. un 94. pantam.

Latvijas valsts jau kopš 1997. gada regulāri pārkāpj Eiropas Cilvēktiesības konvencijas 5. panta 4. daļu, kas paredz, ka ievietošana psihiatriskajā slimnīcā pret personas gribu ir tikai tiesas vai tiesai līdzvērtīgas institūcijas kompetencē. Šī norma paredz, ka tiesai, nekavējoties jālemj vai personas aizturēšana ir likumīga un jādod norādījums par personas atbrīvošanu, ja aizturēšana ir nelikumīga. Tomēr Latvijā, ievietojot cilvēku psihoneiroloģiskajā slimnīcā pret tā gribu, cilvēkam brīvību var atņemt vien ar trīs ārstu konsīlija lēmumu.

2006. gada 12. septembrī Ņina Ļipinska vērsās Satversmes tiesā, lūdzot tiesu atzīt Ārstniecības likuma 68. pantu par neatbilstošu Satversmes 92., 94. pantam, kā arī Eiropas Padomes Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 5. panta 4. daļai un Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 9. panta 4. daļai.

2003. gada 22. aprīlī un atkārtoti 2004. gada 4. augustā Ņina Ļipinska pret savu gribu tika ievietota Liepājas psihoneiroloģiskajā slimnīcā, tādējādi atņemot viņai brīvību. Lēmumu par brīvības atņemšanu pieņēma ārsts – psihiatrs un šo lēmumu apstiprināja psihiatru konsīlijs saskaņā ar Ārstniecības likuma 68. pantu. Ņ. Ļipinskas aizturēšanas un turpmākās brīvības atņemšanas tiesiskumu neizvērtēja neviena tiesu iestāde. Piespiedu ārstēšanas laikā Ņ. Ļipinskai Ārstniecības likums neparedzēja iespēju griezties tiesu iestādēs ar lūgumu pārskatīt pieņemto lēmumu par ārstēšanu pret viņas gribu. Iepriekšminētais pārkāpj Ņ. Ļipinskas tiesības, kuras tai garantē Latvijas Republikas Satversmes 92. un 94. pants, kā arī Latvijai saistošās starptautiskās cilvēktiesību konvencijas.

Bez minētajiem diviem gadījumiem Ņ. Ļipinska arī citos gadījumos ir saņēmusi draudus par brīvības atņemšanu, piespiedu kārtā ievietojot psihiatriskajā slimnīcā. Tā kā Ņ. Ļipinska ilgstoši ir bijusi Liepājas psihoneiroloģiskās slimnīcas uzskaitē un viņai uzstādītā diagnoze netiks mainīta, jo šizofrēnija kā diagnoze tiek saglabāta visu mūžu, pastāv reāli draudi, ka Ņ. Ļipinska tiks pakļautai ārstēšanai pret tās gribu atkārtoti un viņai netiks dota iespēja griezties tiesu iestādēs ar lūgumu pārskatīt pieņemto lēmumu par ievietošanu un ārstēšanu pret viņas gribu.

Latvijas Cilvēktiesību centrs Eiropas Komisijas un Sorosa Fonda-Latvija finansētu projektu ietvaros finansiāli atbalsta zvērināta advokāta pakalpojumus N. Ļipinskas pārstāvībai Satversmes tiesā un cer, ka šī lieta rosinās valdību spert nepieciešamos soļus jauna Psihiatriskās palīdzības likuma pieņemšanai.

Publicēts: 2006-09-15