Seminārs "Imigrantu aizturēšanas vietu un piespiedu izraidīšanas monitoringa praktiskie aspekti”

2015.gada 31. martā Latvijas Cilvēktiesību centrs (LCC) organizēja semināru "Imigrantu aizturēšanas vietu un piespiedu izraidīšanas monitoringa praktiskie aspekti”. Semināra mērķis bija veicināt pieredzes apmaiņu dažādu valsts iestāžu un nevalstisko organizāciju starpā, veicot imigrantu aizturēšanas vietu un piespiedu izraidīšanas monitoringu, kā arī veicināt lielāku izpratni par standartu ievērošanu imigrantu aizturēšanas jautājumos, tostarp par aizturēšanas alternatīvām.

Seminārs tika organizēts projekta "Labo prakšu attīstība: Atgriešanas direktīvas efektīvākas ieviešanas veicināšana Latvijā, Lietuvā un Slovākijā". Projektu līdzfinansē Eiropas Savienība (Eiropas Atgriešanās fonds)

Seminārā piedalījās 29 dalībnieki, tostarp pārstāvji no Valsts robežsardzes (VRS), Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP), Iekšlietu ministrijas, Labklājības ministrijas, Tieslietu ministrijas, Tiesībsarga biroja, Juridiskās palīdzības administrācijas, Rīgas domes, tiesneši un juristi.

Semināra pirmajā daļā pieredzē ārzemnieku aizturēšanas vietu un piespiedu izraidīšanas monitoringā dalījās nacionālo preventīvo mehānismu (NPM, kuri ir izveidoti saskaņā ar ANO Konvencijas pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas veidiem Papildprotokolu - OPCAT)pārstāvji no Šveices un Lielbritānijas. Latvijas Republikas Tiesībsarga biroja pārstāvji dalījās savā pieredzē piespiedu izraidīšanas monitoringa veikšanā, bet LCC prezentēja savu viedokli par aizturēšanu, balstoties uz nacionālā ziņojuma rezultātiem, kas ir sagatavots projekta ietvaros. 

Semināru atklāja LCC pētniece Svetlana Djačkova, kura akcentēja aizturēšanas vietu un izraidīšanas procesa monitoringa būtisko lomu cilvēktiesību ievērošanā. S. Djačkova vērsa uzmanību, ka lai gan patvēruma meklētāju (aptuveni 200-350 personu gadā) un ārzemnieku (aptuveni 1500-2000 personu gadā) skaits Latvijā ir visai neliels uz kopējā ES fona, tomēr, ņemot vērā imigrācijas tendences, Latvijai ir jābūt lielākai gatavībai uzņemt patvēruma meklētājus un migrantus.

Šveices Nacionālās spīdzināšanas novēršanas komisijas (turpmāk – Komisija) viceprezidents Alberto Achermann iepazīstināja klātesošos ar Šveices pieredzi ārzemnieku aizturēšanas vietu un piespiedu izraidīšanas monitoringa veikšanā. Komisijas mandāts ir plašs un paredz gan visu vietu, kurās personām ir liegta brīvība, t.sk., imigrācijas centru, apmeklēšanu, gan rekomendāciju sniegšanu atbildīgajām institūcijām, lai novērstu jebkāda veida spīdzināšanu, nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu apiešanos vai sodu, kā arī, lai uzlabotu attieksmi pret personām, kurām ir atņemta brīvība. Komisijas sastāvā ir 12 locekļi, kas tiek iecelti uz četriem gadiem. Komisijas locekļiem ir plaša pieredze un profesionālās zināšanas dažādās nozarēs (piemēram, komisijā darbojas gan medicīnas, gan psihiatrijas, gan tiesību speciālisti, u.c.). Komisijai ir pieeja visai nepieciešamajai informācijai, lai tā varētu pildīt tai uzliktos pienākumus. Komisijai ir tiesības bez iepriekšējas saskaņošanas iekļūt jebkurā brīvības atņemšanas vietā un runāt ar jebkuru personu, kura tur atrodas. Galvenā metode, kas tiek pielietota, veicot brīvības atņemšanas iestāžu monitoringu ir konfidenciālas intervijas ar iestādes amatpersonām, t.sk., mediķiem, policijas darbiniekiem un personām, kurām ir liegta brīvība. Pēc vizītēm tiek sagatavots ziņojums, kas tiek pārrunāts ar attiecīgajām amatpersonām. Pēc tam rekomendācijas tiek publicētas internetā un medijos. Iestādes var nākt klajā arī ar rakstisku paziņojumu par komisijas ziņojumu un tas tiek publicēts kopā ar ziņojumu komisijas mājas lapā. Kā ļoti svarīgu aspektu A. Acherman atzīmēja dialogu ar kantonu amatpersonām, tiesu iestāžu amatpersonām, kā arī politiķiem. Kopš 2012.gada ir noteiktas prioritātes, kas paredz: 1) nodrošināt atbilstošus aizturēšanas apstākļus personām, kuras gaida repatriāciju un novērot repatriācijas/izraidīšanas lidojumus. Uzmanība tiek pievērsta mazaizsargātām grupām, piemēram, personām, kuras slikti pārzina valodu, slikti pārzina tiesību sistēmu, kurām nav skaidra identitāte, bieži nav pārstāvju – juristu, nav medicīnisko dokumentu, utt. A. Achermann vērsa uzmanību uz to, ka standarti aizturēšanai imigrācijas jomā ir noteikti, taču tie ir izkaisīti un nepilnīgi. Tāpēc pastāv lielas atšķirības starp valstīm, pat arī valstu starpā un ir nepieciešama Eiropas noteikumu kodifikācija. Dažkārt, apmeklējot aizturēšanas vietas ir ticis konstatēts, ka amatpersonas nezina, vai piemēro nepieciešamos un pareizos standartus. Komisija veic arī piespiedu izraidīšanas monitoringu. Tiek novēroti tikai speciālie lidojumi. Tiek novērots viss process no izvešanas no kameras, līdz nogādāšanai izcelsmes valstī. Intervijas ar izraidāmajām personām parasti netiek veiktas, izņemot, ja izraidīšana neizdodas, personu komisija apciemo aizturēšanas vietā. Sarežģītākās situācijas saistībā ar piespiedu izraidīšanu tiek apspriestas. 2 reizes mēnesī notiek plašāka apspriešana ar attiecīgo iestāžu amatpersonām. Ziņojums ir publiski pieejams.

 Cietumu inspektorāta inspektore Bev Alden no Lielbritānijas iepazīstināja klātesošos ar Lielbritānijas pieredzi imigrantu aizturēšanas vietu un piespiedu izraidīšanas monitoringā. Inspektorāta loma ir nodrošināt neatkarīgu inspekciju aizturēšanas vietās, ziņot par apstākļiem un veicināt pozitīvus rezultātus aizturētajiem un sabiedrībai. Inspektorāts tika izveidots 1982.gadā. Lielbritānija ratificēja OPCAT 2003.gadā un 2009.gadā tika izveidots NPM, kas sastāv no  20 dažādām organizācijām, viena no kurām ir Cietumu inspektorāts. NPM ir tiesības piekļūt aizturēšanas vietām, konfidenciāli runāt ar aizturētajiem, izvēlēties, kuras vietas apmeklēt un ar kuriem cilvēkiem runāt, piekļūt informācijai par aizturēšanas vietām, utt.  Inspektorāts apmeklē cietumus, t.sk., nepilngadīgo, policijas aizturēšanas vietas, imigrantu aizturēšanas vietas, utt. Tiek pārbaudīta apstākļu atbilstība standartiem, kuri ir nosaukti „Expectations”. Vizītes brīvības ierobežošanas vietās ir neatkarīgas un objektīvas, par tām iepriekš netiek paziņots. Vizīšu laikā ir neierobežota piekļuve telpām un personām konkrētajā iestādē. Pēc aptuveni 16 nedēļām pēc vizītes tiek publicēts ziņojums. Personas uzturēšanās apstākļi tiek vērtēti, ņemot vērā četrus aspektus – drošība, cieņa, mērķtiecīga nodarbošanās un sagatavošanās atbrīvošanai. Pierādījumi var tikt iegūti novērošanas rezultātā, grupu sarunā ar aizturētajiem, individuālās sarunās ar aizturētajiem un personālu, dokumentu un lietas izskatīšanas pārbaudēs. Lielbritānijā ir 11 imigrantu aizturēšanas centri izraidīšanas nolūkos, viens pirmsizbraukšanas centrs, kas paredzēts ģimenēm ar bērniem, kā arī 34 īslaicīgās turēšanas vietas. Inspektorāts veic arī jūras eskortu uzraudzību, t.i., kad personas tiek izraidītas pa jūras ceļu. Kā vienas no galvenajām 2014.-2015.gada atziņām B. Alden minēja, ka aizturētie imigranti tiek transportēti un nonāk aizturēšanas centros pārāk vēlu naktīs. Daži no centriem līdzinās cietumiem. Aizturētajiem nav pieejas Skype programmai vai citiem sociālajiem tīkliem, lai saglabātu kontaktus ar ģimeni un draugiem. Daudziem aizturētajiem nav piekļuves juristam, kas palīdzētu viņam lietā.

Tiesībsarga biroja pārstāve Ineta Piļāne pastāstīja par Tiesībsarga biroja pieredzi imigrantu aizturēšanas vietu un piespiedu izraidīšanas monitoringa veikšanā. Piespiedu izraidīšanas procesa monitorings tika uzsākts 2011.gada jūlijā. Novērošana iedalās trīs posmos: personu apmeklēšana izmitināšanas vietā, personu aptauja un faktiskās izraidīšanas novērošana. Tiesībsarga biroja pārstāvji nav tiesīgi iejaukties izraidīšanas procesā, dot savus norādījumu, utt. Kad process ir noslēdzies Tiesībsarga birojs sniedz savas rekomendācijas procesa uzlabošanai gadījumā, ja tas ir nepieciešams. Tiesībsarga biroja tiesības, veicot piespiedu izraidīšanas monitoringu nosaka gan Tiesībsarga biroja likums, gan Imigrācijas likums. Tiesībsarga biroja amatpersonām ir tiesības iegūt informāciju no amatpersonām, pieaicināt speciālistus pēc nepieciešamības, kā arī tiesības pieaicināt garīdznieku un sociālo palīdzību, organizēt palīdzību sadzīves apstākļu uzlabošanai. Praksē monitoringa process līdz šim ir bijis fokusēts uz personas aptaujām faktiskajā izraidīšanā un apstākļu apsekošanu. No 2013.gada 1.jūlija līdz 2015.gada martam ir veiktas 110 personu aptaujas. Svarīgākie aspekti, kam tiek pievērsta uzmanība – vai persona ir bijusi informētība par piespiedu izraidīšanas procesu, uzturēšanās apstākļi, medicīnas aprūpe, utt. Aptaujas notiek īsi pirms izraidīšanas. No 01.01.2013. līdz 03.2015 Tiesībsarga biroja pārstāvji ir piedalījušies 9 faktiskajās izraidīšanās. 2 gadījumos izraidīšana tika veikta pa sauszemes ceļiem un 7 gadījumos personas izraidītas pa gaisa ceļiem.

Svetlana Djačkova informēja, ka, pēc PMLP datiem, pēdējos gados izbraukšanas rīkojumu skaits ir būtiski pārsniedzis lēmumu par piespiedu izraidīšanu skaitu. Salīdzinot ar 2013.gadu, 2014.gadā ir pieaudzis gan aizturēto patvēruma meklētāju, gan ārzemnieku izraisīšanas procesā skaits. 2014.gadā tika aizturēti 274 patvēruma meklētāji, t.sk., 6 nepilngadīgie un 196 ārzemnieki izraidīšanas procesā, t.sk., 10 nepilngadīgie, no kuriem 8 nepilngadīgie bija bez vecāku pavadības. Aizturēšanas termiņš ārzemniekiem izraidīšanas procesā 2014.gadā vidēji nepārsniedza 1 mēnesi., t.i., 21 diena. No LCC rīcībā esošo Daugavpils tiesas un Latgales apgabaltiesas 21 nolēmuma analīzes tika secināts, VRS aizturēšanas pamatu piemērošanas argumentācija bija nepietiekoša, un to apstiprināja tiesa atsevišķos gadījumos. Gan VRS, gan Daugavpils tiesa nepietiekoši analizēja iespējas piemērot aizturēšanas alternatīvas. Kaut arī ir pieaudzis to ārzemnieku skaits, kam tika piemērotas aizturēšanas alternatīvas, aizturēšanas gadījumu skaits būtiski pārsniedz aizturēšanas alternatīvu piemērošanas skaitu. Tiek rekomendēts noteikt pienākumu atbildīgajām valsts iestādēm pirms lēmuma par aizturēšanu izvērtēt iespēju piemērot aizturēšanas alternatīvas un, ja konkrētajā gadījumā tas nav iespējams, lēmumā norādīt pamatojumu, kāpēc tas nav iespējams. Kā vēl vienu būtisku rekomendāciju S. Djačkova norādīja – paredzēt iespēju piešķirt atklātās uzturēšanas vietas ārzemniekiem atgriešanās procesā, jo īpaši ģimenēm ar bērniem un īpaši mazaizsargātajām personām un piešķirt tam atbilstošu finansējumu.

Pēc S. Djačkovas prezentācijas Valsts robežsardzes pārstāvis M. Hoņavko pauda bažas par ārzemnieku cilvēktiesību ievērošanu gadījumā, ja attiecībā uz viņiem ir piemērotas aizturēšanas alternatīvas, taču viņiem nav pietiekošu finanšu līdzekļu, lai nodrošinātu sev iztikas līdzekļus un mājokli; likums neparedz krīzes centru pieejamību šādām personām. S.Djačkova atzīmēja, ka, kaut gan materiālie apstākļi aizturēšanas centrā „Daugavpils” pamatā atbilst standartiem, tā tomēr ir brīvības ierobežošanas vieta un nevar aizvietot aizturēšanas alternatīvas.

 

Otrajā semināra daļā Starptautiskās koalīcijas aizturēšanas jautājumos (International Detention Coalition, IDC) Interešu aizstāvības koordinators Ben Lewis sniedza prezentāciju Skype par alternatīvām aizturēšanai, sabiedrības lomu un labajām praksēm. IDC ir globāls tīkls, kas apvieno vairāk kā 300 NVO, ticīgo grupu, akadēmiķus un praktiķus vairāk kā 70 valstīs, kas pārstāv aizturēto bēgļu, patvēruma meklētāju un migrantu tiesības.

Koalīcija ir novērojusi divas paralēlas tendences, kas ir sastopamas pasaulē saistībā ar bēgļu, patvēruma meklētāju un migrantu aizturēšanu. Viena no tām ir imigrācijas aizturēšanas dramatiskais pieaugums pēdējo 10-15 gadu laikā. Otra tendence, kas ir parādījusies pēdējo piecu gadu laikā ir, ka daudzas valstis cenšas ieviest vairāk uz cilvēku vērstu pieeju migrācijas pārvaldībai, tostarp, alternatīvu aizturēšanai izpēti un ieviešanu un aizturēšanas izmantošanu tikai kā galējo līdzekli. Iemesli šādai tendencei ir vairāki. Kā piemēram, ir konstatēts, ka alternatīvas vidēji ir aptuveni par 80% lētākas nekā aizturēšana, ir bijusi arī pieaugoša kritika par aizturēšanas praksi un to, kādas sekas tas atstāj uz cilvēkiem. Turklāt, ir arvien vairāk pētījumu, kas pierāda, ka aizturēšana neattur no neregulāras (nelegālās) ierašanās, kas ir viens no galvenajiem pamatojumiem aizturēšanas piemērošanas politikai pasaulē. Patiesībā nav statistiskas sakarības starp aizturēšanas piemērošanas palielinājumu un neregulāro iebraucēju skaita samazināšanos.

Koalīcija pieņem plašu skatījumu uz alternatīvām aizturēšanai, definējot alternatīvas aizturēšanai kā jebkuru likumu, politiku vai praksi, kādā personas var uzturēties sabiedrībā bez aizturēšanas ar imigrāciju saistītu iemeslu dēļ. Šī plašā pieeja alternatīvām aizturēšanai ir balstīta uz 2011.gada pētījumu “Ir alternatīvas” („There are alternatives”) par praksēm alternatīvām aizturēšanai 28 pasaules valstīs. Pētījumā tika identificētas vairāk kā 50 veidu alternatīvas, kas efektīvi tiek piemērotas visos pasaules reģionos. Ieguvumi no sabiedrības uzraudzības (community-based supervised release) ir dažādi, piemēram, izmaksas alternatīvu piemērošanai ir daudz mazākas, salīdzinājumā ar aizturēšanu; cilvēktiesību aizsardzība un īstenošana; veselības un labklājības uzlabošana; palielinās brīvprātīgās izceļošanas gadījumu skaits atteikuma gadījumos). Alternatīvu aizturēšanai nodrošināšanā var palīdzēt sekojošas pozitīvās prakses: sākotnējā pārbaude un novērtēšana, lietas vadīšana un tikai ierobežota ierobežojumu/nosacījumu pielietošana. Individuālās pārbaudes un novērtēšana ir nozīmīgi instrumenti, lai samazinātu nevajadzīgu aizturēšanu skaitu, jo iestādes var identificēt un noteikt riska līmeni un neaizsargātību (vulnerability), kā arī katras personas vajadzības. Pētījumā tika identificētas četras kritiskās jomas saistībā ar izvērtēšanu: identitāte, veselības un drošības pārbaudes, neaizsargātība un individuālie lietas faktori. Lietas vadīšana ir stratēģija, lai atbalstītu personas, kamēr to statuss tiek atrisināts, koncentrējoties uz informētu lēmumu pieņemšanu, savlaicīgu un taisnīgu statusa jautājuma atrisināšanu un klienta labklājību. Veiksmīgā sabiedrības uzraudzības piemērošanā nosacījumi tiek piemēroti tikai tad, kad tie ir absolūti nepieciešami un samērīgi. 

            Paneļdiskusijas laikā Valsts robežsardzes pārstāvis Mareks Hoņavko norādīja, ka alternatīvu aizturēšanai piemērošanas procesa sakārtošana ir VRS iniciatīva, kas paredz sadarbību ar pašvaldībām krīzes centru u.c. uzturēšanas vietu nodrošinājumu imigrantiem izraidīšanas procesā. Kā ļoti būtisku atzīmēja jautājumu par garantiju nodrošināšanu alternatīvu piemērošanas gadījumā, kas neapšaubāmi prasa arī zināmu finansējumu. M. Hoņavko ieskatā nepietiekami tiek diskutēts par to, kas notiek ar personu, kad tai piemēro alternatīvo līdzekli. Viņaprāt, NVO aktīvāk būtu jāiesaistās šajā procesā un jāpēta tas, kā šīs lietas tiek darītas citās valstīs. Apgalvojumam, ka aizturēšana ir dārgāka par alternatīvajiem līdzekļiem nepiekrita, jo nav sniegta formula, kā šie izdevumi tiek aprēķināti. Ārpus iestādes personai, kurai ir piemērots aizturēšanai alternatīvs līdzeklis ir jānodrošina veselības aprūpe, transports, dzīvesvieta, utt. M. Hoņavko pauda viedokli, ka Latvija nav tik liela valsts, lai migrantiem tiktu veidots atsevišķs atvērts centrs. Jauna centra iekārtošana ir dārgs process un viņa ieskatā tas ir pilnīgi nelietderīgi no budžeta līdzekļu tērēšanas aspekta. M. Hoņavko arī atzīmēja, ka VRS funkcijās neietilpst sociālo pakalpojumu nodrošināšana, tomēr tā iesaistās palīdzības sniegšanā personām, piemēram, ved bērnus no/uz skolu, sazinās ar pašvaldībām, meklē risinājumus. 

Rīgas domes Labklājības departamenta Sociālo pakalpojumu sektora Ģimenēm un bērniem vadītāja Agnese Igaune pievienojas VRS teiktajam. 2012.gadā ir bijis viens gadījums ar daudzbērnu ģimeni, kas tika atbrīvota no aizturēšanas centra un bija nepieciešams rast reālu risinājumu. Salīdzinot ar to laiku, situācija nav mainījusies vai pavirzījusies uz priekšu. Jautājumi ir daudz un dažādi – kas, piemēram, notiek gadījumos, kad šādās situācijās nonāk cilvēki ar funkcionāliem traucējumiem? Rīgas domes pārstāve uzskata, ka ir nepieciešams paplašināt personu loku, kuriem ir tiesības saņemt attiecīgos pakalpojumus. Ļoti svarīgi ir arī integratīvie pasākumi. A. Igaune savas uzrunas noslēgumā mudināja būt aktīvākiem NVO pārstāvjiem, kā arī Tiesībsarga birojam. Attiecībā uz jautājumu – kā viņa redz pašvaldības lomu šajos procesos, A. Igaune norādīja, ka tas ir kopienas darbs, bet ir jābūt nodrošinātam finansējumam par attiecīgajām personām. Vēl viens svarīgs jautājums ir par pakalpojumu klāstu. Piemēram, mājokļa, izmitināšanas jautājums. Šī nav tā grupa, kurai būtu nodrošināmi krīzes centra pakalpojumi A. Igaune uzskata, ka būtu jāveido speciāli pakalpojumi.

Iekšlietu ministrijas Juridiskās departamenta direktors Mārtiņš Rāzna norādīja, ka pēdējā laikā normatīvais regulējums par aizturēšanu ir būtiski mainījies. Ir plāns atgriezties arī pie Imigrācijas likuma grozījumiem un izstrādāt politikas plānošanas dokumentu.

Ģimenes krīzes centra “Mīlgrāvis” vadītāja Margita Kalniņa - Laksa norādīja, ka krīzes centram ir pieredze ar tām ģimenēm, par kurām nevar pieņemt lēmumu par izraidīšanu. Tomēr, krīzes centra funkcijās neietilpst šādu personu uzņemšana, un ir nepieciešamas īpašas prasmes strādāt ar dažādu nacionalitāšu pārstāvjiem, ir vajadzība pēc tulkošanas utt.

Seminārā noslēgumā S. Djačkova, apkopojot semināra rezultātus atzīmēja, ka jautājumi, par ko tika diskutēts ir sarežģīti un tiem nav iespējams tūlītējs risinājums. Aktuāls kā vienmēr ir finansējuma jautājums, taču tas nevar būt par atrunu un vienīgo iemeslu atteikumam risināt situāciju. Jebkurā gadījumā aizturēšanai būtu jābūt galējam līdzeklim. Jāraugās uz citu valstu praksi. Un valstij tomēr būs jādomā par finansējuma piešķiršanu. Kā labu iniciatīvu atzīmēja to, ka jautājums par alternatīvu aizturēšanai regulējumu ir aktualizēts no VRS. Tā viennozīmīgi ir atzīstama par labo praksi.

 

 

 

 

 

 

 

Publicēts: 2015-04-10