TOPLAK UN MRAK PRET SLOVĒNIJU (2021) par diskrimināciju uz invaliditātes pamata pieejā vēlēšanu iecirkņiem.

Datubāze par diskriminācijas jautājumiem » Tiesu prakse » Eiropas Cilvēktiesību tiesas prakse

Gads: 2022 | Ievietošanas datums: jūnijs 1, 2022

TOPLAK UN MRAK PRET SLOVĒNIJU (iesniegumi Nr.3491/19 un 42545/19, 2021. gada 26. Oktobrī, Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums)

Kopsavilkums 

Lietas fakti:

Pirmajam iesniedzējam, Toplak, un otrajām iesniedzējam Mrak (kuru pārstāv meitas, jo iesniedzējs nomira 2019. gadā), ir muskuļu distrofija un, lai pārvietotos viņi izmanto elektriskos ratiņkrēslus. [7] Pirms 2015.g. valsts referenduma (turpmāk – referendums) abi iesniedzēji vērsās pie Nacionālās komisijas (National Commission) ar prasību nodrošināt, ka vēlēšanu iecirkņi, kurus viņi plānoja izmantot būs pieejami cilvēkiem ratiņkrēslos. [10, 17] Abi iesniedzēji arī vērsās Administratīvajā tiesā un Konstitucionālajātiesā ar prasību par pagaidu noregulējumu, lai nodrošinātu, ka vēlēšanu iecirkņi referenduma laikā būs pieejami cilvēkiem ar invaliditāti. [11,19] Abi iesniedzēji 2015. gadā balsoja referendumā, bet 2019. gadā tikai otrais iesniedzējs balsoja Eiropas Parlamenta vēlēšanās (turpmāk –  EP vēlēšanas). [25, 30] 2018. gadā pirmā iesniedzēja veselības stāvoklis pasliktinājās un viņš vairs nevarēja noturēt pildspalvu un līdz ar to aizpildīt savu vēlēšanas zīmi, un balsot EP vēlēšanās. [29] Iesniedzēji sūdzējās par efektīvu tiesisko līdzekļu trūkumu, kas neļāva viņiem iepriekš pieprasīt piemēroti aprīkotu vēlēšanu iecirkni. [77] Kā arī viņi sūdzējās par efektīvu aizsardzības nodrošinājuma trūkumu, jo viņi nevarēja pieprasīt kompensāciju par to, ka viņiem netika nodrošinātas tiesības brīvi balsot vēlēšanās un referendumos un tādējādi viņi tika diskriminēti. [77] 

Iesniedzēji iesniedza pieteikumus Eiropas Cilvēktiesību tiesā (turpmāk – Tiesa) pret Slovēniju par Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencijas (turpmāk – Konvencija) 1. protokola 3. panta (tiesības uz brīvām vēlēšanām) un Konvencijas 14. panta (diskriminācijas aizliegums) kopsakarā ar 1. protokola 3. panta pārkāpumu. Iesniedzēji arī atsaucās uz 12. protokola 1. pantu (vispārējs diskriminācijas aizliegums) un Konvencijas 13. pantu (tiesības uz efektīvu aizsardzības nodrošinājumu). [75] Ņemot vērā pirmā un otrā iesniedzēja pieteikumu līdzību, Tiesa apvienoja tos vienā lietā. [64]

Spriedums:

Konvencijas 13. pantapārkāpums kopsakarā ar 12. protokola 1. pantu attiecībā uz 2015.g. referendumu

Tiesa atzina, ka pieejamie tiesiskās aizsardzības līdzekļi nevarēja iesniedzējiem nodrošināt efektīvu aizsardzību (meaningful redress). Pirmkārt, Referendumu un tautas iniciatīvu likumā (Referendums and Popular Initiatives Act) nebija paredzēts, individuālo sūdzību izskatīšana, bet tikai tādu sūdzību izskatīšana, kuras saistītas ar apstākļiem, kas būtu varējuši ietekmēt referenduma iznākumu. [88] Otrkārt, ne Administratīvo strīdu likums (Administrative Disputes Act), ne citi aizsardzības līdzekļi neļautu iesniedzējiem saņemt kompensāciju par iespējamo pārkāpumu. [89] Treškārt, līdzeklis, kurš spēj tikai konstatēt pārkāpumu bez iespējas nodrošināt aizsardzību (kompensācijas vai citā formā), nevar tikt uzskatīts par atbilstošu tiesiskās aizsardzības līdzekli. [90] Tiesa konstatēja, ka šajā gadījumā nacionālā tiesa nevis nepiešķira atbilstošu kompensāciju iesniedzējiem, bet tai nebija pilnvaru piešķirt kompensāciju. [90] Līdz ar to Tiesa secināja, ka Slovēnija ir pārkāpusi Konvencijas 13. pantu kopsakarā ar 12. protokola 1. pantu. [91] 

Konvencijas 13. panta pārkāpums kopsakarā ar 14. pantu un 1. protokola 3. pantu attiecībā uz 2019.g. EP vēlēšanām

Pirmais iesniedzējs apgalvoja, ka viņš būtu varējis balsot 2019.g. EP vēlēšanās, izmantojot balsošanas ierīci, tomēr šāda aprīkojuma izmantošana tika atcelta pēc 2017. gada grozījumiem Nacionālās asamblejas vēlēšanu likumā (National Assembly Elections Act). [93] Tāpēc Tiesa izvērtēja, vai pirmais iesniedzējs ir ticis diskriminēts attiecīgā tiesību akta dēļ. [93] Konstitucionālā tiesa, ņemot vērā visus argumentus, kā arī attiecīgos starptautiskos tiesību aktus, rūpīgi pārbaudīja, vai balsošanas ierīču neizmantošana atbilst vēlētāju ar invaliditāti pamattiesībām. [93] Tiesa norādīja, ka, lai gan Konstitucionālās tiesas atzinums nebija labvēlīgs pirmajam iesniedzējam, tas vien nenozīmēja, ka tiesiskās aizsardzības līdzeklis bija neefektīvs. [93] Attiecībā uz otro iesniedzēju Tiesa secināja, ka, ja viņš uzskatīja, ka ir ticis diskriminēts, viņš varēja iesniegt prasību par kompensāciju saskaņā ar Aizsardzības pret diskrimināciju likuma (Protection Against Discrimination Act) 39. pantu, kas stājās spēkā 2016.g. [94] Tiesa uzskatīja, ka abiem iesniedzējiem bija pieejams efektīvs tiesību aizsardzības līdzeklis, tāpēc 13.pants nav ticis pārkāpts. [93,96] 

Apgalvotais Konvencijas 12. protokola 1. panta pārkāpums attiecībā uz 2015.g. Referendumu

Iesniedzēji apgalvoja, ka viņu tiesības balsot aizklāti un bez diskriminācijas var tikt nodrošinātas vienīgi pilnībā pieejamā vēlēšanu iecirknī, kurš arī ir aprīkots ar palīgtehnoloģijām (kā balsošanas ierīcēm). Jebkādi citi risinājumi nespēj pilnībā nodrošināt viņu tiesības balsot. [103] Valdība uzskatīja, ka abiem iesniedzējiem tika nodrošināts, ka vēlēšanu iecirknis ir pieejams ar ratiņkrēslu, kā arī balsošanas laikā viņiem bija ļauts saņemt palīdzību no personas pēc pašu izvēles. [104] 

Tiesa izvērtēja vai valsts iestādes izpildīja savu pienākumu nodrošināt, ka iesniedzēji, kuru pārvietošanās spējas ietekmēja invaliditāte, spēja balsot vienlīdzīgi ar citiem. [117] Tiesa atzina, ka valsts rīcības brīvība, nosakot, kas ir nepieciešams cilvēkiem ar invaliditāti saistībā ar vēlēšanām, jāattiecina arī uz referendumiem. [119] Valsts iestādes labāk nekā starptautiska tiesa spēj novērtēt, kas tieši ir nepieciešams. [119] Tiesa norādīja, ka abi iesniedzēji varēja balsot vēlēšanu iecirkņos, kas atradās tuvumā viņu mājām, un, lai gan balsošanas telpas (piemēram, galdi, vēlēšanu kaste) nebija pielāgotas cilvēkiem ar invaliditāti, iesniedzēji varēja uz vietas saņemt palīdzību vēlēšanu laikā. [119] 

Tā kā referendumi Slovēnijā tika organizēti ēkās, kas pārējā laikā kalpo citam nolūkam (piemēram, skolās) un valsts mērķis ir nodrošināt pēc iespējas lielāku vēlēšanu iecirkņu skaitu, ir grūti panākt pilnīgu balsošanas procesa pieejamību (fully accessible voting process) cilvēkiem ar invaliditāti. [121] Tā kā ēku pieejamības nodrošināšana cilvēkiem ar invaliditāti prasa laiku, tikmēr ir svarīgi, ka valsts iestādes nodrošina iespēju cilvēkiem ar invaliditāti balsot brīvi un aizklāti. [121] Tiesa atzīst, ka valsts iestādes konstruktīvi atbildēja uz iesniedzēju lūgumiem nodrošināt, ka attiecīgie vēlēšanu iecirkņi ir pieejami cilvēkiem ar invaliditāti. [121] Lai gan iesniedzēji saskarās ar noteiktām problēmām кeferenduma laikā, tām nebija īpaši kaitīga ietekme uz iesniedzēju spēju balsot. [121]  Tiesa secināja, ka netika sasniegts diskriminācijas slieksnis, kas liecinātu par valdības vienaldzību par iesniedzēju vajadzībām.

Konvencijas 14. panta pārkāpums kopsakarā ar 1. protokola 3. pantu attiecībā uz 2019.g. vēlēšanām

Pirmais iesniedzējs norādīja, ka kopš 2018.g., viņam bija nepieciešama balsošanas ierīce, lai balsotu aizklāti un bez diskriminācijas. Šāda palīgierīce bija pieejama Slovēnijā, bet tās izmantošana tika atcelta 2017.gadā. [102]

Tiesa norādīja, ka saskaņā ar Vēlēšanu likumu (Elections Act) pirmais iesniedzējs 2019. gada EP vēlēšanās varēja balsot, vai nu dodoties uz vietējo vēlēšanu iecirkni, pa pastu, vai no savā mājām. [123] Balsot viņam arī varēja palīdzēt cita persona pēc paša izvēles. [123] Saskaņā ar Slovēnijas kriminālkodeksu, balsošanas palīgam ir pienākums ievērot balsošanas noslēpumu. [125] Lai gan šāda veida palīdzība, visticamāk, nozīmētu, ka balsošana nebūtu aizklāta, ja tiktu ievērota vēlētāja brīvā griba, tad šī situācija atbilstu starptautiskajām normām, kā arī to apstiprināja Konstitucionālā tiesa. [125]

Tiesas izpratnē, lai gan balsošanas ierīces varētu nodrošināt patstāvīgāku balsošanas procesu cilvēkiem ar invaliditāti, to izmantošana nav obligāta prasība. [126] Šo ierīču iegādei ir nepieciešams ievērojams finansiāls ieguldījums, un to izmantošana nenodrošina, ka balsošana būs aizklāta (tā kā ļoti maz cilvēku izmantotu šo ierīci, lai balsotu no viena vēlēšanu iecirkņa). [128] Tiesa norādīja, ka nav konstatēta vienprātība starp dalībvalstīm attiecībā uz balsošanas ierīču izmantošanu kā prasību, lai personas ar invaliditāti varētu efektīvi balsot. [128] 

Konstitucionālā tiesa rūpīgi izskatīja, vai balsošanas ierīču pieejamības trūkums ir atbilstošs Konstitūcijai un Slovēnijas starptautiskajām saistībām. [130] Konstitucionālā tiesa sniedza pārliecinošu pamatojumu, kāpēc šo ierīču nepieejamība ir pieņemama, ņemot vērā cik ļoti neliels skaits cilvēku ar invaliditāti izmantoja šīs iekārtas, un ar iekārtām saistītās augstās izmaksas. [130] Tā kā pirmajam iesniedzējam bija citas balsošanas iespējas, Tiesa secināja, ka nav pārkāpts 14. pants kopsakarā ar 1. protokola 3. pantu. [132]

Tiesa piesprieda Slovēnijai samaksāt 3 200 eiro kompensāciju otrajam iesniedzējam un 1 600 eiro katrai no pirmā iesniedzēja meitām par morālo kaitējumu. Tiesa arī piesprieda Slovēnijai samaksāt 1 500 eiro pirmajam iesniedzējam un 1 500 otrā iesniedzēja meitām par tiesāšanās izdevumiem.

Sprieduma pilnais teksts angļu valodā ir pieejams: Toplak and Mrak v. Slovenia