I.M. pret SIA „JD Mārketings” (2010)

Datubāze par diskriminācijas jautājumiem » Tiesu prakse » Latvijas tiesu prakse

Gads: 2012 | Ievietošanas datums: jūnijs 19, 2012

(2010., LR Augstākās tiesas Senāts[1])

2003. gada 2. jūnijā I.M. uz darba līguma pamata tika pieņemta darbā SIA „JD Mārketings” par grāmatvedi. No 2009. gada 2. marta līdz 14. jūlijam I.M. atradās pirmsdzemdību un pēcdzemdību atvaļinājumā. 10. augustā darba devējs paziņoja I.M., ka turpmāk viņas darba slodze tiek samazināta uz ¼ slodzi, kas atbilst 10 stundām nedēļā un darba alga tika samazināta no 660 LVL uz 45 LVL mēnesī. Ar SIA „JD Mārketings” 2009. gada 14. oktobra rīkojumu I.M. tika uzteikts darba līgums pēc Darba likuma 101. panta pirmās daļas 9. punkta sakarā ar uzņēmuma reorganizāciju un darbinieku skaita samazināšanu.

2009. gada 13. novembrī I.M. cēla prasību tiesā pret SIA „JD Mārketings” par uzteikuma atzīšanu par spēkā neesošu, atjaunošanu darbā, vidējās izpeļņas par darba piespiedu kavējumu, darba samaksas un morālā kaitējuma piedziņu. I.M. uzskatīja, ka darba devējs ir pārkāpis Darba likuma 29. pantā noteikto atšķirīgas attieksmes aizliegumu uz dzimuma pamata, jo darba algas samazinājums par 93% skāris tikai viņu, bet citiem darbiniekiem, kuri ir vīrieši, alga samazināta ne vairāk par 13% līdz 19%.

Ar 16. decembra rīkojumu SIA „JD Mārketings” atzina par spēkā neesošu darba līguma uzteikumu un ar 2009. gada 14. novembri atjaunoja I.M. darbā.

Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesa ar 2010. gada 5. marta spriedumu prasību apmierināja daļēji. Tiesa piesprieda piedzīt no darba devēja I.M. labā darba algas parādu, samaksu par darba piespiedu kavējuma laiku un ar 2010. gada 29. janvāri izbeigt darba tiesiskās attiecības starp I.M. un Atbildētāju. Prasība daļā par morālā kaitējuma kompensācijas piedziņu tika noraidīta.

Pirmās instances tiesas spriedumu pārsūdzēja gan Prasītāja, gan Atbildētājs. Spriedums daļā par I.M. darba tiesisko attiecību izbeigšanu pārsūdzēts netika.

Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija ar 2010. gada 28. jūnija spriedumu I.M. prasību apmierināja daļēji. Tiesa norādīja, ka ņemot vērā, ka 2009. gada 14. oktobra darba līguma uzteikumu darba devējs ar savu rīkojumu ir atcēlis un atjaunojis I.M. darbā, nav pamata apmierināt prasību par uzteikuma atzīšanu par prettiesisku un spēkā neesošu. Apgabaltiesa uzskatīja, ka prasība par morālā kaitējuma piedziņu par atšķirīgas attieksmes aizlieguma pārkāpumu ir nepamatota, jo lietā nav iegūti pierādījumi par darba devēja atšķirīgu attieksmi dzimuma dēļ Darba likuma 29. panta izpratnē. Apgabaltiesa norādīja, ka darba devēja iesniegtie darbinieku (krāvēja sastatņu montētāja, autovadītāja, noliktavas pārziņa) pienākumu apraksti pierāda, ka tie vairāk piemēroti, lai tos veiktu vīriešu dzimuma darbinieki, turklāt, I.M. bija nodarbināta uz nepilnu slodzi. Tādējādi, tiesa secināja, ka Prasītāja nav atradusies vienādos faktiskos apstākļos ar citiem uzņēmuma darbiniekiem. Tiesa atzina, ka prasība daļā par morālā kaitējuma piedziņu, sakarā ar darba līguma prettiesiska uzteikuma radītajām sekām – veselības pasliktināšanos un zaudēto iespēju barot bērnu ar krūti, ir nepamatota, jo lietā nav pierādīts cēloniskais sakars starp prasītājas veselības traucējumiem un darba līguma uzteikumu.

Par apgabaltiesas spriedumu kasācijas sūdzību iesniedza gan I.M, gan darba devējs. Augstākās tiesas Senāta Civillietu departaments 2010. gada 8. decembrī apgabaltiesas spriedumu atstāja negrozītu. Senāts piekrita apelācijas instances tiesas secinājumam, ka lietā nav gūts apstiprinājums Prasītājas diskriminācijai uz dzimuma pamata Darba likuma 29. panta izpratnē.