I.M. pret SIA „I-Work Latvia” (2010)

Datubāze par diskriminācijas jautājumiem » Tiesu prakse » Latvijas tiesu prakse

Gads: 2012 | Ievietošanas datums: jūnijs 25, 2012

(2010., Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesa, 2010., Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija)    

2008. gada oktobrī tika izsludināts konkurss uz vakanto vietu uzņēmumā Lindorff – pārdošanas vadītājs (darbam finanšu sektorā). Atlasi veica personāla atlases kompānija SIA „I-Work Latvia”. Darba intervija notika 2008. gada 21. oktobrī un I.M. tika virzīta tālākam konkursam. 3. novembrī I.M. saņēma elektroniskā pasta vēstuli no personāla atlases projekta vadītājas K.B. ar paskaidrojumu, ka „(...) uzņēmuma vadība izvirzīja fināla intervijām tikai vīriešu dzimtas pārstāvjus, jo uzskata, ka konkrētai pozīcijai vislabāk derētu vīrietis.” I.M. uzrakstīja vēstuli K.B., ka šāda kandidātu izvēle ir pretrunā ar darba likumdošanu, cilvēktiesībām un ir dzimumu diskriminācija, uz ko saņēma atbildi, kas apstiprina, ka personāls šim darbam tika atlasīts, ņemot vērā dzimuma kritēriju pēc klienta lūguma.

2008. gada 3. decembrī I.M. vērsās ar prasības pieteikumu Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesā pret SIA „I-Work Latvia” par diskriminācijas aizlieguma principa pārkāpumu un atlīdzības 5 000 LVL apmērā par morālo kaitējumu piedziņu. Prasītāja uzskatīja, ka, liedzot iespēju piedalīties konkursa tālākā atlasē tādēļ, ka viņa ir sieviete, Atbildētājs ir pārkāpis Darba likuma 29. panta pirmajā daļā noteikto atšķirīgas attieksmes aizliegumu, veicot darbinieku atlasi, darba tiesisko attiecību dibināšanai. Atbildētājs prasību neatzina.

2010. gada 28. aprīlī Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesa I.M. prasību noraidīja. Tiesa uzskatīja, ka 2008. gada 3. novembra e-pastam ir informatīvs raksturs, ar kuru Atbildētāja darbiniece ir informējusi prasītāju par konkursa gaitu. Ar minēto vēstuli nav norādīts uz jebkādiem kritērijiem, kurus ņemtu vērā Atbildētājs, izvērtējot kandidātus. Tiesa atzina, ka starp Prasītāju un Atbildētāju nekad nav pastāvējušas, kā arī nav dibinātas darba tiesiskās attiecības un šīs personas nav darba tiesisko attiecību subjekti Darba likuma izpratnē, tādējādi starp šīm personām nav konstatējams fakts par diskrimināciju, dibinot darba tiesiskās attiecības. Tiesa uzskatīja, ka I.M. nav pierādījusi, ka viņas iespējamo tiesību aizskārumu – diskrimināciju, dibinot  darba tiesiskās attiecības būtu pieļāvis tieši Atbildētājs. [1] Par pirmās instances tiesas spriedumu I.M. iesniedza apelācijas sūdzību.

Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija ar 2010. gada 11. oktobra spriedumu I.M. prasību apmierināja daļēji. Tiesa atzina diskriminācijas aizlieguma principa pārkāpumu attiecībā uz I.M., SIA „I-Work Latvia” veicot personāla atlasi uz vakanto pārdošanas vadītāja vietu Lindorff Oy Latvijas filiālē, kā arī piedzina no Atbildētāja I.M. labā atlīdzību par morālo kaitējumu 300 LVL apmērā.

Apgabaltiesa atzina, ka Atbildētājs, veicot darbinieku atlasi, ir pārkāpis Darba likuma 29. panta pirmajā daļā noteikto atšķirīgas attieksmes aizliegumu, dibinot darba tiesiskās attiecības. Elektroniskā pasta vēstulē esošā norāde, ka fināla intervijām ir izvirzīti tikai vīriešu dzimtas pārstāvji, jo vakantajam amatam vislabāk derētu vīrietis, liecina par to, ka personāla atlasē tika pieļauta atšķirīga attieksme atkarībā no konkursa kandidātu dzimuma. Piederība pie vīriešu kārtas dzimuma nav vērtējama kā objektīvs un pamatots priekšnoteikums pārdošanas vadītāja/s darba veikšanai. Civillietu tiesas kolēģijas ieskatā Darba likuma 29. panta pirmajā daļā noteiktais atšķirīgas attieksmes aizliegums ir attiecināms arī uz Atbildētāju kā darbā iekārtošanas pakalpojuma sniedzēju. Tiesas ieskatā darba tiesisko attiecību dibināšana ietver sevī visu darbā iekārtošanas procesu, arī darbinieku atlases procesu. Apelācijas instances tiesa norādīja uz apgriezto pierādīšanas pienākumu un to, ka Atbildētājs nav iesniedzis pierādījumus tam, ka viņš nebūtu pieļāvis diskriminācijas aizlieguma principa pārkāpumu, bet to būtu pieļāvusi kāda cita persona, piemēram, potenciālais darba devējs Lindorff Oy, vai ka šāda pārkāpuma vispār nav bijis. Tiesa atzina par pamatotu I.M. argumentu, ka viņa ir nostādīta nelabvēlīgākā situācijā dzimuma dēļ, kas ir tiešā diskriminācija, jo pretēja rakstura pierādījumi lietā nav iegūti. Tiesa norādīja, ka Atbildētāja norādītajam apstāklim, ka I.M. nebija savlaicīgi pieteikusies turpmākai dalībai konkursā un neatbilda vakances profesionālajām prasībām, nav nozīmes, jo Atbildētāja atteikums I.M. bija pamatots nevis ar nokavējumu vai neatbilstību prasībām, bet gan ar argumentu, ka konkrētais pozīcijai vislabāk derētu vīrietis.