Eiropas Kopienu Tiesas 2005. gada spriedums lietā C-265/03 (Simutenkov)

Datubāze par diskriminācijas jautājumiem » Tiesu prakse » Eiropas Kopienu Tiesas prakse

Gads: 2012 | Ievietošanas datums: Feb. 6, 2012

2005. gada 12. aprīlī Igors Simutenkovs (Igor Simutenkov) pret Izglītības un kultūras ministriju (Ministerio de Educacin y Cultura) un Spānijas Karalisko futbola federāciju (Real Federacin Espanola de Fútbol). Vienlīdzīga attieksme attiecībā uz darba nosacījumiem pret trešo valstu pilsoņiem.

Fakti

Igors Simutenkovs ir Krievijas pilsonis, kurš Spānijā bija nodarbināts kā profesionāls futbola spēlētājs futbola klubā Club Deportivo Tenerife. Spānijā viņš bija saņēmis gan uzturēšanās atļauju, gan darba atļauju. Atbilstoši darba līgumam ar Club Deportivo Tenerife, viņam bija Spānijas Karaliskās futbola federācijas (turpmāk tekstā – Federācija) izdota licence kā trešās valsts spēlētājam. Federācija ir izdevusi vispārīgā regulējuma noteikumus, kuri paredz, ka nacionālajā līmenī organizētām oficiālām un profesionālām sacensībām reģistrēti klubi ir tiesīgi reģistrēt tajās ierobežotu skaitu ārvalstu spēlētājus no trešajām valstīm, kuras nepieder pie Eiropas Ekonomikas zonas.

Ņemot vērā Kopienas un Krievijas partnerības līguma[1] noteikumus (turpmāk tekstā – Partnerības līgums), kas aizliedz dalībvalstij diskriminējoši attiekties pret Krievijas darba ņēmējiem to pilsonības dēļ, salīdzinot ar minētās dalībvalsts pilsoņiem, attiecībā uz nodarbinātības nosacījumiem, 2001. gada janvārī Simutenkovs, ar minētā kluba starpniecību, lūdza Federāciju nomainīt viņam izsniegto licenci pret tādu, kāda ir Kopienas spēlētājiem. Ar 2001. gada 19. janvāra lēmumu šo lūgumu Federācija noraidīja.

Simutenkovs pret augstāk minēto lēmumu cēla prasību Spānijas Centrālajā administratīvajā tiesā, kura, saskaņā ar 2002. gada 22. oktobra spriedumu, tika noraidīta. Simutenkovs pārsūdzēja minēto spriedumu Audiencia Nacional, kas nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Eiropas Kopienu Tiesai (turpmāk tekstā –Tiesa) prejudiciālu jautājumu.

Prejudiciālais jautājums

Vai Partnerības līguma 23. pants aizliedz sporta federācijai piemērot profesionālam sportistam, kam ir Krievijas pilsonība un kas ir likumīgi nodarbināts Spānijas futbola klubā, kā tas ir pamata prāvā, noteikumu, atbilstoši kuram nacionālā līmenī organizētās sacensībās klubi var izmantot tikai ierobežotu spēlētāju skaitu no trešajām valstīm, kas nav Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu dalībvalstis?

Tiesas analīze un secinājumi

Tiesa, atbildot uz nacionālās tiesas uzdoto jautājumu, pirmkārt, analizēja vai personas, uz kurām tas attiecas, ir tiesīgas dalībvalstu tiesās atsaukties uz diskriminācijas aizlieguma principu, kas ir ietverts Partnerības līguma noteikumos. Tiesa norādīja, ka no Partnerības līguma formulējuma izriet, ka šis noteikums skaidri, precīzi un bez nosacījumiem aizliedz dalībvalstij diskriminējoši attiekties pret Krievijas darba ņēmējiem to pilsonības dēļ, salīdzinot ar minētās dalībvalsts pilsoņiem, attiecībā uz nodarbinātības nosacījumiem, atlīdzību vai atlaišanu. Tas attiecas uz tiem darba ņēmējiem, kam ir Krievijas pilsonība un kas ir likumīgi nodarbināti kādas dalībvalsts teritorijā.

Otrkārt, atbildot uz nacionālās tiesas uzdoto jautājumu, Tiesa analizēja Partnerības līgumā paredzētā diskriminācijas aizlieguma principa apjomu. Tiesa norādīja, ka Partnerības līgums paredz dalībvalstī likumīgi nodarbinātu Krievijas pilsoņu tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi attiecībā uz nodarbinātības nosacījumiem tādā pat apjomā kā dalībvalsts pilsoņiem EK līgumā paredzētie. Šīs tiesības aizliedz jebkādus ierobežojumus pilsonības dēļ, kā tas ir šajā pamata prāvā un kā to līdzīgos apstākļos Tiesa ir atzinusi savos iepriekšējos spriedumos (piemēram, Bosman[2] lietā un Kolpak[3] lietā).

Treškārt, Tiesa norādīja, ka šajā pamata prāvā esošais ierobežojums pilsonības dēļ attiecas uz oficiālām spēlēm starp klubiem, bet nevis uz konkrētām spēlēm starp komandām, kas pārstāv attiecīgās valstis, un tādējādi šie ierobežojumi attiecas uz profesionālo spēlētāju veiktās darbības būtību. Līdz ar to, Tiesa atkārtoti atzina, ka šādu ierobežojumu nevar pamatot sportiski apsvērumi un tādēļ to nevar uzskatīt par argumentu, kas objektīvi pamatotu atšķirīgu attieksmi starp profesionāliem spēlētājiem.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus Tiesa sniedza sekojošu atbildi: Partnerības līguma 23. panta 1. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tas aizliedz piemērot attiecībā uz profesionālu sportistu, kam ir Krievijas pilsonība un kurš ir likumīgi nodarbināts dalībvalstī dibinātā klubā, šīs dalībvalsts sporta federācijas pieņemtu noteikumu, atbilstoši kuram klubi nacionālā līmenī organizētās sacensībās var izmantot tikai ierobežotu spēlētāju skaitu no trešajām valstīm, kas nav Līguma par EEZ dalībvalstis.

 

Komentārs[4]: Eiropas Kopienu Tiesa savos spriedumos vienmēr ir plaši interpretējusi diskriminācijas aizlieguma principu, kas ietverts EK dibināšanas līguma 39. pantā un tāpēc tas ir kļuvis par vienu no stūrakmeņiem integrācijas procesā. Lai arī vienlīdzības princips, kas ietverts asociācijas un sadarbības līgumos ar trešajām valstīm, nav tik viennozīmīgs, Tiesa Kolpak lietā noteica, ka trešo valstu pilsoņi nav mazāk vienlīdzīgi kā pilsoņi no Savienības dalībvalstīm, ja asociācijas un sadarbības līgumos ir ietverta šī diskriminācijas aizlieguma klauzula. Jāpiemin, ka ES ir noslēgusi virkni, uz dažādiem mērķiem vērstus, asociācijas nolīgumus, kas balstīti uz EK dibināšanas līguma 310. pantu (turpmāk tekstā - Partnerības un Sadarbības līgumi).

            Šis spriedums ir nozīmīgs, jo principi, kas tika iezīmēti Simutenkova lietā, var būt attiecināmi arī uz citām valstīm, kuru Partnerības un Sadarbības līgumi ietver sevī līdzīgi formulētu diskriminācijas aizlieguma klauzulu. Piemēram, Kopienas un Gruzijas[5] Partnerības un Sadarbības līguma 20. pants ir identisks ar Kopienas un Krievijas Partnerības un Sadarbības līguma 23. pantu. Lai gan vārds ”nodrošina” (shall ensure) šajos līgumos ir formulēts citādāk un ne tik ‘spēcīgā’ formā kā Kopienas un Slovākijas asociācijas līguma 38. panta 1. punkta pirmais ievilkums, šajā lietā Tiesa atzina, ka tas neliedz šī noteikuma tiešās iedarbības efektu (direct effect). Savukārt, Armēnijas, Azerbaidžānas, Kazahstānas, Uzbekistānas, Kirgīzu Republikas, Moldāvijas un Ukrainas partnerības līgumos [6] ar Kopienu ir iekļauta diskriminācijas aizlieguma klauzula, kas nosaka, ka dalībvalstīm vajadzētu ‘mēģināt nodrošināt’ (shall endeavour to ensure) vienlīdzīgu attieksmi pret šo valstu pilsoņiem. Tas ir vienīgi Tiesas kompetencē noteikt šī noteikuma formulējuma iespējamo tiešās iedarbības efektu.

            Daudz ‘stingrāka’ diskriminācijas aizlieguma klauzulas redakcija ir iekļauta Kotonou līgumā[7], kas ir pamats ES tirdzniecības attiecībām ar Āfrikas, Karību un Klusā okeāna (ĀKK) valstīm. Ar šo līgumu ES un tās partnervalstis ir vienojušās par noteiktiem principiem attīstības veicināšanā, nabadzības samazināšanā, kā arī pakāpeniskā ĀKK valstu integrācijā pasaules ekonomikā. Jāpiemin, ka Kotonou līgumu ir parakstījušas vairāk kā 70 ĀKK valstis.

Tomēr, šim diskriminācijas aizlieguma principam ir ierobežota piemērojamība. Diskriminācijas aizliegums pilsonības dēļ ir attiecināms vienīgi uz trešo valstu pilsoņiem, kuriem jau ir pieeja dalībvalsts darba tirgum un kuri ir legāli nodarbināti kādā no dalībvalstīm. Turklāt, šis aizliegums attiecas vienīgi uz nodarbinātības nosacījumiem, atlīdzību vai atlaišanu. Tātad, šīs tiesības nesniedzas tik tālu, lai atļautu trešo valstu pilsoņiem pilnībā neierobežotu pieeju kopējam darba tirgum, kā arī nepiešķir trešo valstu pilsoņiem tiesības brīvi pārvietoties Kopienas robežās.

 

[1] Partnerības un sadarbības līgums starp Eiropas Kopienām un to dalībvalstīm no vienas puses un Krievijas Federāciju no otras puses, kas tika parakstīts 1994. gada 24. jūnijā Korfu un Kopienas vārdā apstiprināts ar Padomes un Komisijas 1997. gada 30. oktobra Lēmumu 97/800/EOTK, EK, Euratom (OV 1997 L 327, 1. lpp.).

[2] Skat. lietu C-438/00 Deutscher Handballbund eV pret Maros Kolpak [2003] ECR I-4135.

[3] Skat. lietu C-415/93, URBSFA ASBL pret Bosman, [1995] ECR I-4921.

[4] Papildus informācijai par lietas analīzi skatīt:

-          Hendrickx, F. The Simutenkov Case: Russian players are equal to European Union players, The International Sports Law Journal (ISLJ) 2005/3,

-          Schuilenburg, K. A. The ECJ Simutenkov case: Is same level not offside after all?, Transnational Economic Law Research Center, Faculty of Law Martin-Luther-University Halle-Wittenberg, 2005, Policy papers on transnational economic law, No. 13 (www2.jura.uni-halle.de/telc/PolicyPaper13.pdf).

[5] Partnerības un sadarbības līgums starp Eiropas Kopienām un to dalībvalstīm no vienas puses un Gruziuju no otras puses, kas stājās spēkā 1999. gada 1. jūlijā (www.europa.eu.int/comm/external_relations/ceeca/pca/index.htm).

[6] Partnerības un sadarbības līgumus, kurus ES ir noslēgusi ar trešajām valstīm meklēt www.europa.eu.int/comm/external_relations/ceeca/pca/index.htm.

[7] Partnerības un sadarbības līgums starp Āfrikas, Karību un Klusā okeāna valstīm no vienas puses un Eiropas Kopienām un to dalībvalstīm no otras puses, kas tika parakstīts 2000. gada 23. jūnijā Kotonou 2000/483/EC (OV 2000 L 317, 3. lpp.).

Kotonou līguma 13. (3) pants nosaka: “The treatment accorded by each Member State to workers of ACP countries legally employed in its territory, shall be free from any discrimination based on nationality, as regards working conditions, remuneration and dismissal.”

[i] Eiropas Kopienu Tiesas spriedumu anotāciju sagatavojis Tieslietu ministrijas Eiropas Kopienu Tiesas departaments.

http://www.sportslaw.nl/index.asp?sub_categorie=61