Eiropas Kopienu Tiesas 2008. gada 17. jūlija spriedums lietā C-303/06 Coleman par darba ņēmēja diskrimināciju

Datubāze par diskriminācijas jautājumiem » Tiesu prakse » Eiropas Kopienu Tiesas prakse

Gads: 2012 | Ievietošanas datums: Feb. 6, 2012

Tiesas secinājums: Kopienas tiesības aizsargā darba ņēmēju, kas cieš no diskriminācijas un aizskaršanas sava bērna invaliditātes dēļ.     

 

Kolmena kundze (Coleman, turpmāk - Kolmena) kopš 2001. gada strādāja pie darba devēja par juridisko sekretāri. 2002. gadā viņai piedzima dēls, kurš cieš no elpceļu slimībām un kura stāvoklis prasa īpašu kopšanu, ko Kolmena arī nodrošina.

Pēc vairākiem gadiem, 2005. gadā, Kolmena piekrita brīvprātīgai aiziešanai no darba, kas izbeidza līgumu ar viņas iepriekšējo darba devēju. 2005. gada augustā Kolmena iesniedza prasību Employment Tribunal, London South (Londonas Dienvidu rajona darba lietu tiesā, turpmāk - Employment Tribunal), norādot, ka viņa tika netieši atlaista no darba un tika pakļauta mazāk labvēlīgai attieksmei nekā pārējie darbinieki, jo viņas aprūpē ir bērns invalīds. Viņa apgalvo arī, ka darba devēja attieksme bija piespiedusi viņu pārtraukt darba attiecības. Pamatojot savu prasību, Kolmena norāda uz vairākiem faktiem, kas ir raksturojami kā diskriminācija vai aizskaršana, jo līdzīgos apstākļos pret vecākiem, kuru bērniem nebija invaliditātes, darba devējs izturējies savādāk. Piemēram, kad Kolmena atgriezās no grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma, darba devējs atteicās atjaunot viņu iepriekšējā darbā, kā arī piešķirt elastīgumu darba laika ziņā kā kolēģiem, kas ir vecāki bērniem bez invaliditātes. Tāpat Kolmena tika saukta par „slinku”, kad viņa lūdza piešķirt brīvu laiku bērna aprūpei, kā arī tika izteikti citi aizvainojoši komentāri par viņu un viņas bērnu.

Employment Tribunal, uzskatot, ka lietā nepieciešama Eiropas Savienības Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīvas Nr. 2000/78, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju[1] (turpmāk – Direktīva 2000/78), interpretācija, vērsās Eiropas Kopienu Tiesā (turpmāk – Tiesa), uzdodot tai prejudiciālos jautājumus. Proti, Employment Tribunal jautāja, vai Direktīva 2000/78 ir jāinterpretē tā, ka saskaņā ar to ir aizliegta tieša diskriminācija un aizskaršana pamatojoties uz invaliditāti tikai attiecībā uz personām, kuras pašas ir invalīdi – darba ņēmēji, vai arī Direktīva 2000/78 attiecas arīdzan uz darba ņēmēju, pret kuru ir mazāk labvēlīga attieksme tādēļ, ka viņam ir bērns invalīds, kuram šis darba ņēmējs sniedz pamataprūpi.

Skatot šo lietu, Tiesa vispirms izvērtē vienlīdzīgas attieksmes principu, kas sevī ietver to, ka ir aizliegta tieša vai netieša diskriminācija reliģijas, uzskatu, invaliditātes, vecuma vai seksuālās orientācijas dēļ un tas attiecas uz visām personām attiecībā uz nodarbinātību un profesiju.[2] Tiesa norāda, ka, lai arī Direktīva 2000/78 paredz vairākas normas, kas piemērojamas tikai personām ar invaliditāti, tas nenozīmē, ka vienlīdzīgas attieksmes princips būtu interpretējams sašaurināti (t.i. – kā attiecināms tikai uz invalīdiem)[3]. Pēc Tiesas ieskata, Direktīva 2000/78, kuras mērķis ir izskaust visa veida diskrimināciju, ir piemērojama ne tikai specifiskai personu kategorijai, bet gan pamatojoties uz diskriminācijas iemeslu (dabu), jo interpretācija, kas ierobežotu tās piemērojamību, varētu šai direktīvai atņemt būtisku tās lietderīgās iedarbības daļu un mazināt aizsardzību, ko ar to iecerēts nodrošināt.

Tiesa pievēršas arī pierādīšanas pienākuma vērtēšanai un vērš uzmanību, ka, ja vien Kolmena uzrāda faktus, no kuriem iespējams secināt, ka ir notikusi tieša diskriminācija, efektīvai vienlīdzīgas attieksmes principa īstenošanai pierādīšanas pienākums būtu viņas darba devējam, kuram būtu jāpierāda, ka minētais princips nav ticis pārkāpts.

[1] OV L 303, 02.12.2000., 16./22. lpp.

Līdzīga argumentācija tiek piemērota arī attiecībā uz aizskaršanu. Proti, Direktīvas 2000/78 normas nav attiecināmas tikai uz personām, kas pašas ir invalīdi, bet, ja ir konstatēts, ka darba ņēmējs, kura bērns ir invalīds, tiek aizskarts, šāda aizskaršana arī ietilpst Direktīvas 2000/78 piemērošas jomā.

[2] Sk. Direktīvas 2000/78 1. pantu, 2. panta 1. punktu, 2. panta 2. punkta a) apakšpunktu un 3. panta 1. punkta c) apakšpunktu.

[3] Sk., piemēram, Tiesas 2006. gada 11. jūlija spriedumu lietā C‑13/05 Chacon Navas, Eiropas Tiesas ziņojumi 2006, I-06467. lpp.

Eiropas Kopienu Tiesas spriedumu anotāciju sagatavojis Tieslietu ministrijas Eiropas Kopienu Tiesas departaments.

 

http://curia.europa.eu/juris/liste.jsf?language=lv&jur=C,T,F&num=303/06&td=ALL