Eiropas Kopienu Tiesas 2008. gada 10. jūlija spriedums lietā C-54/07 Feryn par darba ņēmēja publiskiem izteikumiem

Datubāze par diskriminācijas jautājumiem » Tiesu prakse » Eiropas Kopienu Tiesas prakse

Gads: 2012 | Ievietošanas datums: Feb. 6, 2012

Tiesas secinājums: publiski izteikumi, ar kuriem darba ņēmējs paziņo, ka tas nepieņem darbā personas ar noteiktu etnisku izcelsmi, ir tieša diskriminācija. Turklāt nav nozīmes tam, vai pastāv kāds identificējams sūdzības iesniedzējs.

Viens no uzņēmuma Firma Feryn NV (turpmāk – Feryn), kas specializējas paceļamo un sekciju durvju pārdošanā un uzstādīšanā, direktoriem, publiski izteica apstiprinājumu, ka viņa sabiedrība nevēlas pieņemt darbā tā saucamos “svešzemniekus”, jo klienti tā īsti nevēlas darbu veikšanas laikā dot viņiem pieeju savām privātajām dzīvesvietām.[1]

Eiropas Savienības (turpmāk – ES) Padomes 2000. gada 29. jūnija Direktīvas Nr. 2000/43/EK, ar ko ievieš vienādas attieksmes principu pret personām neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības[2] (turpmāk – Direktīva 2000/43) 1. pantā ir noteikts, ka tās mērķis ir noteikt sistēmu, lai apkarotu diskrimināciju rasu vai etniskas piederības dēļ ar nolūku, lai vienādas attieksmes princips dalībvalstīs stātos spēkā. Ieviešot šo direktīvu nacionālajās tiesībās, Beļģijas Karalistes likumdevējs apvienībai Centrum voor gelijkheid van kansen en voor racismebestrijding (Iespēju vienlīdzības un rasisma apkarošanas centram, turpmāk - Centrum) ir devis iespēju vērsties tiesā, ja diskriminācija pastāv vai varētu pastāvēt, turklāt iepriekšēja sūdzība nav nepieciešama. Tādējādi Centrum lūdza Beļģijas darba tiesām atzīt, ka Feryn īsteno diskriminējošu darbā pieņemšanas politiku. Pirmās instances tiesa noraidīja šo prasību, pamatodama, ka lietā nav pierādījumu, kā arī nevar prezumēt, ka kāda persona bija pieteikusies darbā un nav tikusi pieņemta. Centrum pārsūdzēja šo spriedumu un apelācijas instances tiesa (Arbeidshof te Brussel (Briseles Apelācijas darba lietu tiesa)), uzskatot, ka ir nepieciešama Direktīvas 2000/43 interpretācija, vērsās Eiropas Kopienu Tiesā (turpmāk – Tiesa), uzdodot tai vairākus prejudiciālos jautājumus par darba devēja izteikumiem un diskriminācijas iespējamo pastāvēšanu.

Tiesa, norādot uz Direktīvas 2000/43 mērķi, uzsver, ka identificējama sūdzības iesniedzēja neesamība neļauj secināt, ka nav notikusi tieša diskriminācija. Proti, Direktīvas 2000/43 3. panta 1. punkta a) apakšpunktā, ievērojot preambulas astoto apsvērumu („veicināt apstākļus sociāli ietveroša darba tirgus nodrošināšanai”), paredzēts, ka tā inter alia attiecas arī uz atlases kritērijiem un darbā pieņemšanas nosacījumiem. Proti, mērķis veicināt apstākļus sociāli ietveroša darba tirgus nodrošināšanai būtu grūti sasniedzams, ja Direktīvas 2000/43 piemērošanas joma attiektos tikai uz gadījumiem, kad neveiksmīgs kandidāts, uzskatīdams sevi par tiešas diskriminācijas upuri, pret savu darba devēju iesniedz tiesā prasību. Tādēļ, ja darba devējs publiski paziņo, ka nepieņems darbiniekus ar noteiktu etnisku vai rasu piederību, tas acīmredzami var nopietni atturēt noteiktus kandidātus pieteikties un tādēļ radīt šķērsli viņu pieejai darba tirgum, ir tieša diskriminācija saistībā ar pieņemšanu darbā un nav jābūt identificējamam sūdzības iesniedzējam, kas apgalvo, ka ir šādas diskriminācijas upuris.

Tiesa vērš uzmanību, ka Direktīva 2000/43 pieļauj dalībvalstīm savos nacionālajos tiesību aktos paredzēt, ka apvienībām ir tiesības ierosināt tiesvedību arī tad, ja tās nerīkojas konkrēta sūdzības iesniedzēja labā. Saskaņā ar Direktīvas 2000/43 8. pantu, ja fakti ļauj prezumēt, ka ir bijusi tieša vai netieša diskriminācija, šādā procesā atbildētājam jāpierāda, ka nav noticis vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpums. Ņemot vērā to, ka izteikumi, ar kuriem darba devējs dara zināmu sabiedrībai, ka viņš nepieņems darbiniekus ar noteiktu etnisku vai rasu piederību, var būt šādi fakti, kas var ļaut prezumēt, ka tiek īstenota diskriminējoša darbā pieņemšanas politika, šim darba devējam jāpierāda, ka viņš nav pārkāpis vienlīdzīgas attieksmes principu (piemēram, ka patiesā uzņēmuma darbā pieņemšanas prakse neatbilst šiem paziņojumiem).

Visbeidzot, Tiesa apskata jautājumu par atbilstošām sankcijām, ko varētu piemērot gadījumos, kad tiek konstatēta diskriminējoša darbā pieņemšanas politika. Direktīvas 2000/43 15. pantā ir noteikts, ka sankcijām jābūt efektīvām, proporcionālām un preventīvām, kā arī paredzēts, ka šīs sankcijas var ietvert kompensācijas izmaksāšanu cietušajam. Pie pamata lietas apstākļiem, kā norāda Tiesa, sankcijas varētu ietvert, piemēram, diskriminācijas konstatējumu, piešķirot tam adekvātu publicitāti, kuras izmaksas sedz atbildētājs. Tāpat šīs sankcijas var ietvert rīkojumu darba devējam saskaņā ar valsts tiesību normām izbeigt konstatēto diskriminējošo praksi, ja nepieciešams, nosakot naudas sodu, vai arī  - kā zaudējumu atlīdzība tiesvedību ierosinājušajai organizācijai.

[1] Uz jautājumu, vai viņš kā darba devējs pret ārvalstniekiem un vietējiem neattiecas vienādi un vai viņš tomēr nav nedaudz rasists, viņš publiski atbildēja: „Man ir jāievēro manu klientu prasības. Ja jūs man sakāt: „es vēlos šo konkrēto preci vai es vēlos, lai tas tiktu veikts šādi un tā”, un ja tad es teikšu: „es to nedarīšu, es sūtīšu šos cilvēkus”, tad jūs man teiksiet: “man nav vajadzīgas šīs durvis”. Tad es varēšu slēgt ciet savu uzņēmumu. Mums ir jāievēro mūsu klientu vēlmes. Tā nav mana problēma. Es neesmu radījis šo problēmu Beļģijā. Es vēlos, lai mans uzņēmums veiksmīgi strādātu un lai mēs gada beigās sasniegtu noteiktu apgrozījumu, un kā es to sasniedzu... Man tas ir jāsasniedz tā, kā to vēlas klients!”

[2] OV L 180, 19.07.2000., 22./26. lpp.

Eiropas Kopienu Tiesas spriedumu anotāciju sagatavojis Tieslietu ministrijas Eiropas Kopienu Tiesas departaments.

http://curia.europa.eu/juris/liste.jsf?language=lv&jur=C,T,F&num=54/07&td=ALL