Eiropas Kopienu Tiesas 2008. gada 1. aprīļa spriedums lietā C-267/06 Maruko par viendzimuma personu partnerības radītām tiesībām

Datubāze par diskriminācijas jautājumiem » Tiesu prakse » Eiropas Kopienu Tiesas prakse

Gads: 2012 | Ievietošanas datums: Feb. 6, 2012

Tiesas secinājums: viendzimuma partnerattiecībās partnerim saskaņā ar arodapdrošināšanas sistēmu varētu tikt atzītas tiesības saņemt apgādnieka zaudējuma pabalstu.

 

Lietas pamatā ir tiesvedība Vācijas tiesā, kuras ietvaros Maruko kungs (turpmāk – Maruko) pārsūdzēja Versorgungsanstalt der deutschen Bühnen (Vācijas teātru darbinieku sociālās apdrošināšanas iestāde, turpmāk - VddB) lēmumu par atraitņa pensijas, respektīvi, apgādnieka zaudējuma pabalsta, nepiešķiršanu. Proti, 2001. gada 8. novembrī Maruko atbilstoši Vācijas Likuma par reģistrētām partnerattiecībām 1. pantam tā sākotnējā redakcijā noslēdza partnerattiecības ar teātra kostīmu mākslinieku, kurš bija apdrošināts VddB kopš 1959. gada 1. septembra, un laikposmos, kad viņš nebija obligāti apdrošināts, turpināja brīvprātīgi veikt iemaksas. Maruko dzīvesbiedrs nomira 2005. gada 12. janvārī, un Maruko lūdza VddB viņam piešķirt atraitņa pensiju. VddB, ar savu lēmumu atsakot šādas pensijas piešķiršanu, pamatojās uz to, ka tās statūtos šādi pabalsti partnerattiecību pārdzīvojušajiem partneriem nav paredzēti. Maruko, iesniedzot prasību Vācijas tiesā, kura iesniedza prejudiciālā nolēmuma lūgumu (turpmāk – Vācijas tiesa), norāda, ka VddB atteikums pārkāpj vienlīdzīgas attieksmes principu, jo kopš 2005. gada 1. janvāra Vācijas likumdevējs ir iedibinājis vienlīdzīgu attieksmi starp viendzimuma partnerattiecībām un laulību. Tas, ka personai pēc viņas partnera nāves netiek piešķirts apgādnieka zaudējuma pabalsts ar tādiem pašiem noteikumiem kā pārdzīvojušajam laulātajam, ir šīs personas diskriminācija seksuālās orientācijas dēļ. Pēc Maruko domām attieksme pret partneriem ir mazāk labvēlīga nekā pret laulātajiem, kaut gan arī partneriem savstarpēji jāsniedz atbalsts un palīdzība, viņi savstarpēji apņemas vest kopīgu saimniecību un uzņemas viens pret otru pienākumus kā tas arī paredzēts Vācijas 2001. gada 16. februāra Likuma par reģistrētām partnerattiecībām 2. pantā.. Jāpiebilst, ka partneru īpašuma tiesiskais režīms Vācijā ir tāds pats kā attiecībā uz laulāto īpašumu.

Tā kā Vācijas tiesa cita starpā nebija pārliecināta, pirmkārt, par to, vai VddB pārvaldītā apdrošināšanas sistēma ir pielīdzināma valsts sociālā nodrošinājuma sistēmai Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīvā 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju,[1] (turpmāk - Direktīva 2000/78/EK) minētajai un vai šī sistēma neatrodas ārpus Direktīvas 2000/78/EK piemērošanas jomas, un, otrkārt, vai apgādnieka zaudējuma pabalsts, par kuru ir runa pamata lietā, Direktīvas 2000/78/EK nozīmē var tikt uzskatīts par „atalgojumu” (darba samaksu), tā uzdeva Eiropas Kopienu Tiesai (turpmāk – Tiesa) prejudiciālā nolēmuma jautājumus par Direktīvas 2000/78/EK interpretāciju.

Atbildot uz Vācijas tiesas uzdotajiem jautājumiem, Tiesa secināja, ka no Direktīvas 2000/78/EK 13. apsvēruma, 3. panta 1. punkta c) apakšpunkta un 3. punkta izriet, ka tā ir piemērojama visām personām gan valsts, gan privātajā sektorā, tostarp valsts iestādēs, tostarp attiecībā uz atalgojumu, bet neattiecas uz maksājumiem, ko veic saistībā ar valsts vai līdzīgām sistēmām, tostarp valsts sociālā nodrošinājuma vai sociālās aizsardzības sistēmām. Savukārt, iztulkojot Eiropas Kopienas dibināšanas līguma (turpmāk – EKL)[2] 141. pantā minēto „darba samaksu”[3], Tiesa atgādina par savu judikatūru,[4] kurā ir noteikts, ka arī pabalstiem, kas tiek izmaksāti tikai pēc darba attiecību beigšanās, var būt „darba samaksas” raksturs. Tādējādi apgādnieka zaudējuma pensija, kas paredzēta arodpensiju sistēmā, kura izveidota ar koplīgumu, ietilpst šī panta piemērošanas jomā. Tiesa šajā sakarā ir precizējusi, ka apstāklis, ka minētā pensija pēc definīcijas tiek maksāta nevis darba ņēmējam, bet gan viņu pārdzīvojušajam laulātajam, neliek apšaubīt šo interpretāciju, jo šāds pabalsts ir priekšrocība, kuras pamatā ir tas, ka pārdzīvojušā laulātā laulātais ir bijis apdrošināts šajā sistēmā tā, ka pārdzīvojušais laulātais šo pensiju saņem darba attiecību starp darba devēju un mirušo laulāto ietvaros, un tā viņam tiek izmaksāta saistībā ar mirušā laulātā darbu.[5] Ir būtiski norādīt, ka VddB pārvaldītās obligātās arodapdrošināšanas sistēmas pamatā ir darba koplīgums, kura mērķis ir papildināt valsts sociālos pabalstus, turklāt šo sistēmu finansē vienīgi attiecīgā sektora darba ņēmēji un darba devēji, izslēdzot valsts finansiālu iesaistīšanos. Turklāt vecuma pensija, uz kuras pamata tiek aprēķināts apgādnieka zaudējuma pabalsts, skar tikai noteiktas kategorijas personas, un tās lielums ir atkarīgs no darba ņēmēja apdrošināšanas ilguma un veikto iemaksu summas. No tā izriet, ka pamata lietā aplūkotā pensija izriet no Maruko dzīvesbiedra darba tiesiskajām attiecībām, līdz ar to tā uzskatāma par „darba samaksu” EKL 141. panta izpratnē.

Analizējot Direktīvas 2000/78/EK 22. apsvērumu, Tiesa piekrīt, ka ģimenes stāvoklis un ar to saistītie atvieglojumi ir jautājumi, kas ietilpst dalībvalstu kompetencē, un Kopienu tiesības šo kompetenci neaizskar, tomēr tā arī uzsver, ka dalībvalstīm, īstenojot šo kompetenci, jāievēro Kopienu tiesības, tostarp noteikumi par nediskriminācijas principu.[6] Direktīvas 2000/78/EK mērķis atbilstoši tās 1. pantam ir apkarot noteikta veida diskrimināciju attiecībā uz nodarbinātību un profesiju, tostarp diskrimināciju seksuālās orientācijas dēļ. Pie pamata lietas apstākļiem, lai gan saglabājot laulības institūtu tikai pretēja dzimuma personu savienībai, valsts tomēr ir iedibinājusi partnerības iespēju arī viendzimuma personām, kuru nosacījumi pakāpeniski tika pielīdzināti laulībai piemērojamajiem nosacījumiem. Šajā gadījumā attiecībā uz minēto apgādnieka zaudējuma pabalstu attieksme pret dzīvesbiedriem – partneriem tātad ir mazāk labvēlīga nekā pret pārdzīvojušajiem laulātajiem.

Tādējādi Tiesa norāda, ka, ja Vācijas tiesa, izskatot pamata lietu, nolemtu, ka pārdzīvojušie laulātie un pārdzīvojušie viendzimuma attiecību partneri ir salīdzināmā situācijā attiecībā uz to pašu apgādnieka zaudējuma pabalstu, tiesiskais regulējums kā pamata lietā aplūkotais ir uzskatāms par tādu, kas veido tiešu diskrimināciju seksuālās orientācijas dēļ.

 

 

[2] OV 29.12.2006., C 321 E/62.

[3] Šajā pantā noteikts, ka darba samaksa nozīmē parastu pamatalgu vai minimālo algu, kā arī jebkuru citu atlīdzību naudā vai natūrā, ko darba ņēmējs par darbu tieši vai netieši naudā vai graudā saņem no darba devēja.

[4] 1993. gada 6. oktobra sprieduma lietā C‑109/91 Ten Oever, Recueil, I‑4879. lpp., 8. punkts un 1994. gada 28. septembra sprieduma lietā C‑7/93 Beune, Recueil, I‑4471. lpp., 21. punkts.

[5] Sk. arī  Tiesas 1997. gada 17. aprīļa sprieduma lietā C‑147/95 Evrenopoulos, Recueil, I‑2057. lpp., 21. punktu; Tiesas 2001. gada 29. novembra sprieduma lietā C‑366/99 Griesmar, Recueil, I‑9383. lpp., 29. punktu; Tiesas 2003. gada 23. oktobra sprieduma apvienotajās lietās C‑4/02 un C‑5/02 Schönheit un Becker, Recueil, I‑12575. lpp., 57. punktu.

[6] Tiesas 2006. gada 16. maija sprieduma lietā C‑372/04 Watts, Recueil, I‑4325. lpp., 92. punkts un Tiesas 2007. gada 19. aprīļa sprieduma lietā C‑444/05 Stamatelaki, Recueil, I‑3185. lpp., 23. punkts.

Eiropas Kopienu Tiesas spriedumu anotāciju sagatavojis Tieslietu ministrijas Eiropas Kopienu Tiesas departaments.

 

http://curia.europa.eu/juris/liste.jsf?language=lv&jur=C,T,F&num=267/06&td=ALL