Seminārs ieslodzījumu vietu darbiniekiem "Pašnāvību profilakse cietumos": kopsavilkums

Anhelita Kamenska

Seminārs tika organizēts ES finansētā projekta 'Cilvēktiesību monitorings: spīdzināšanas un necilvēcīgas apiešanās novēršana slēgtajās iestādēs - cietumos, policijas izolatoros un psihoneiroloģiskajās iestādēs Baltijas valstīs'.

Šis bija pirmais šāda veida seminārs ieslodzījumu vietu darbiniekiem. Seminārā piedalījās 28 dalībnieki, to vidū - Grīvas, Daugavpils, Centrālcietuma, Matīsa, Valmieras, Šķirotavas un Iļģuciema cietumu darbinieki. Viens no semināra mērķiem bija arī iepazīties ar Ieslodzījuma vietu pārvaldes izstrādātajām “Rekomendācijām ieslodzījuma vietu darbiniekiem darbam ar ieslodzītajiem, kuriem ir nosliece uz pašnāvību.” To mērķis ir palīdzēt cietumu darbiniekiem atpazīt, novērtēt ieslodzīto noslieci uz pašnāvību, un, ja nepieciešams, sniegt palīdzību, kā arī sadalīt atbildību starp cietumu dienestiem šādos gadījumos.

Saskaņā ar Garīgās veselības valsts aģentūras Suicidoloģijas dienesta datiem Latvija ir viena no pirmajām piecām valstīm ar visaugstāko pašnāvību līmeni pasaulē. Diemžēl oficiālajā statistikā līdz 2005. gada maijam netika iekļautas tās pašnāvības un pašnāvību mēģinājumi, kas izdarīti cietumos. Pasaules pieredze liecina, ka pašnāvību un pašnāvības mēģinājumu īpatsvars cietumos ir ievērojami augstāks nekā sabiedrībā kopumā.

Ieslodzījuma vietu pārvaldes apkopotā statistika par 1999. - 2003.gadu liecina, ka pavisam cietumos izdarītas 45 pašnāvības (t.sk. 1 nepilngadīgais) un 619 (t.sk. 117 nepilngadīgie) pašnāvības mēģinājumi, t.sk. pašsakropļošanās gadījumi. Taču arī šī oficiālā statistika, īpaši pašnāvību mēģinājumu ziņā, kā to atzina kāds cietuma darbinieks, varētu būt nepilnīga.

Pašnāvības un pašnāvību mēģinājumi Latvijas cietumos no 1999. līdz 2003. gadam (izņemot Cēsu Audzināšanas iestādi nepilngadīgajiem). 

Ieslodzījuma vietas

Pašnāvību kopskaits (skat.tabulu)

Avots: LR Tieslietu ministrijas Ieslodzījuma vietu pārvalde

Lai gan statistikā nav atsevišķi izdalītas apcietinātās un notiesātās personas, gan pašnāvību, gan pašnāvību mēģinājumu skaita ziņā līderpozīcijas ieņem izmeklēšanas cietumi, kuros izvietotas apcietinātās personas, – Centrālcietums un Liepājas cietums.

Ieslodzījuma vietu pārvaldes Sociālās rehabilitācijas nodaļas darbinieces Marinas Dalības vadībā notika semināra pirmā daļa, kurā cietuma darbinieki mēģināja rast skaidrojumu pašnāvības problēmām ieslodzīto vidū un analizēja konkrētu pašnāvības gadījumu kādā no ieslodzījuma vietām.

Centrālcietuma darbinieki skaidroja augsto pašnāvību īpatsvaru ar apcietināto personu lielo skaitu (1600 ieslodzītie), personāla mazo skaitu un psihologu trūkumu cietumā. Klātesošie cietumu darbinieki konstatēja, ka viņu praksē pašnāvību izdarījušie ieslodzītie nav iepriekš likuši manīt par savu gatavību izdarīt pašnāvību, kas lika secināt, ka cietumos, iespējams, visplašāk izplatīts slēptās pašnāvības. Tomēr, jāatzīst, ka ārkārtīgi lielais ieslodzīto skaits uz darbinieku daudzos cietumos, (80-100 ieslodzītie uz 1 darbinieku), nenodrošina normālu komunikāciju starp ieslodzītajiem un cietumu personālu, un informācija par kāda ieslodzītā vēlmi izdarīt pašnāvību līdz darbiniekam var arī nenonākt.

Darbinieki arī konstatēja, ka visbiežāk pašnāvības un pašnāvības mēģinājumi tiek izdarīti, ieslodzītajam atrodoties disciplinārizolatorā un psiholoģisku krīžu gadījumos, kad konstatēta neizārstējama slimība, pārtrauktas attiecības ar ģimeni, u.c. Cietumu darbinieki norādīja uz dažādu dienestu sadarbības trūkumu, jo vairumā gadījumu viņu rīcībā nenonāk informācija par ieslodzītā iepriekš veiktiem pašnāvības mēģinājumiem un citām psihiskās veselības problēmām.

Cietumu darbinieki norādīja, ka ne visus pašnāvības (galvenokārt pašsakropļošanās) mēģinājumus var saukt par pašnāvības mēģinājumiem, nereti tas ir ieslodzītā mēģinājums manipulēt ar cietuma darbinieku ar mērķi panākt sev labvēlīgu risinājumu, piemēram, tikt pārvietotam uz cietuma slimnīcu, netikt ievietotam karcerī. Semināra dalībnieki analizēja konkrētu pašnāvības gadījumu un cietuma darbinieku rīcību vienā no Latvijas cietumiem.

Ieslodzījuma vietu pārvaldes darbinieki informēja, ka Eiropas Komisijas EQUAL projekta ietvaros četros cietumos (Pārlielupe, Iļģuciems, Valmiera, Grīva) paredzēts izveidot sociālās rehabilitācijas daļas ar 4 štata vienībām (psihologs, narkologs, 2 sociālie darbinieki), savukārt Ieslodzījuma vietu pārvalde paredz izveidot divas psihologu štata vienības Jelgavas un Daugavpils cietumos darbam ar uz mūžu notiesātām personām.

Katastrofu medicīnas centra darbiniece Dr. S.Villere semināra dalībniekus informēja par pieredzi ar ātrās palīdzības izsaukumiem uz cietumiem un policijas izolatoriem pašnāvību mēģinājumu gadījumos. Ārste norādīja uz faktoriem, kas jāņem vērā šādu izsaukumu gadījumā: svarīgi neslēpt izsaukuma iemeslu (nevis “kļuva slikti” vai “iemeslu nezina”), jo no tā atkarīgs, kāda ātrās palīdzības brigāde tiek nosūtīta uz izsaukuma vietu; kur ātrā palīdzība tiks sagaidīta, lai nokļūtu notikuma vietā bez aizķeršanās, u.c. S.Villere informēja par cilvēka organisma reakcijām (elpošana, sirdsdarbība, kuņģa darbība, u.c.) pašnāvību mēģinājuma gadījumos. S.Villere, izmantojot manekenu, demonstrēja, kā veikt reanimāciju un izvairīties no kakla traumām, kad persona veikusi pašnāvības mēģinājumu pakaroties, jo pakāršanās ir cietumos izplatītākais pašnāvības veikšanas veids.

Garīgās veselības valsts aģentūras Suicidoloģijas dienesta vadītāja Ilze Gerharde, kura strādā ar klientiem, kas veikuši pašnāvības mēģinājumus un atrodas slimnīcā, komentēja cietumu darbinieku izklāstīto pieredzi ieslodzīto pašnāvību, pašnāvību mēģinājumu un pašsakropļošanās gadījumos. Viņa norādīja, ka slēgta vide (cietuma kamera, arī slimnīca) provocē konfliktus, bet ieslodzītā pārvietošana no kameras uz disciplinārizolatoru nozīmē nokļūšanu vēl slēgtākā vidē. I.Gerharde arī uzsvēra, ka ir svarīgi vienlīdz nopietni reaģēt kā uz īstiem, tā uz manipulatīviem pašnāvības mēģinājumiem un pašsakropļošanos, jo to veicēji nekad nezina, kad šie mēģinājumi izdosies un kad ne. Analizējot konkrēto pašnāvības gadījumu vienā no cietumiem, speciāliste norādīja, ka ieslodzītā agresivitāte varēja norādīt uz iespējamu pašnāvības mēģinājumu. Sākotnēji agresivitāte var būt vērsta pret citiem, bet pēc tam var arī tikta vērsta pret sevi. Kad persona nolemj, ka izdarīs pašnāvību un kādā veidā, tā maina uzvedību un kļūst mierīgāka. I.Gerharde uzsvēra, ka pašnāvība vai pašnāvības mēģinājums skar vismaz 6-7 līdzcilvēkus, t.sk. arī cietumu darbiniekus, tāpēc nepieciešams pēc notikuma nodrošināt psiholoģisku palīdzību arī darbiniekiem.

LCESC pētniece Anhelita Kamenska informēja par starptautisko organizāciju vadlīnijām, pasaules valstu cietumu sistēmu praksi pašnāvību profilaksē un starptautiskajiem standartiem nāves gadījumu izmeklēšanā.

Pasaules veselības organizācija (PVO) 2000.gadā ir izstrādājusi vadlīnijas cietuma darbiniekiem pašnāvības gadījumu novēršanā ieslodzījumu vietās. Tajās uzsvērts, ka:

1. pašnāvības bieži vien ir visizplatītākais nāves cēlonis ieslodzījuma vietā;

2. ieslodzīto vidū ir augstāks pašnāvību līmenis nekā sabiedrībā, jo cietumos nonāk personas, kurām pašnāvību risks jau tā ir augstāks – gados jauni vīrieši, narkomāni, personas ar psihiskas veselības problēmām, sociāli izolētas personas;

3. izmeklēšanas cietumos pašnāvību skaits ir desmitkārt, bet notiesāto vidū – trīskārt augstāks nekā sabiedrībā;

4. uz katru izdarīto pašnāvību ir daudz vairāk pašnāvību mēģinājumu;

5. cietumos nav formālas pašnāvību profilakses politikas un kārtības, kā identificēt uz pašnāvību tendētus ieslodzītos;

6. pat, ja cietumos ir izstrādāta šāda politika un kārtība, personāls bieži ir pārstrādājies un nav pietiekami apmācīts, lai atpazītu pašnāvnieka pazīmes.

PVO uzsver, ka nokļūstot brīvības atņemšanas vietā, ieslodzītais pārdzīvo “ieslodzījuma šoku” un šajā laikā pastāv liels pašnāvības risks. Apcietinātām personām kritisks laiks ir ap tiesas sprieduma pasludināšanas laiku, īpaši, ja sagaidāmi gari brīvības atņemšanas soda termiņi,  un pašnāvību parasti izdara gados jaunākas personas. Savukārt notiesāto personu vidū pašnāvības parasti izdara vecākas personas, kas ieslodzījumā pavadījušas 4-5 gadus. Pašnāvību var izraisīt konflikts ar citiem ieslodzītajiem vai administrāciju, konflikts ar ģimeni, zaudēta apelācijas tiesa, noraidīta pirmstermiņa atbrīvošanās, u.c. iemesli.

Kā liecina citu pasaules cietumu sistēmu pieredze, lielākā daļa pašnāvību cietumos notiek, ieslodzītajam atrodoties izolācijā, piemēram, disciplinārizolatorā, un ievietošana izolatorā var paaugstināt pašnāvības risku. Pašnāvības ieslodzījuma vietās galvenokārt tiek izdarītas pakaroties un laikā, kad cietumā personāla skaits ir vismazākais – nedēļas nogalēs un naktīs. Lai pakārtos, ieslodzītie izmanto apģērba gabalus (zeķes, apakšveļu, kreklus, kurpju auklas, jostas) vai dvieļus un palagus. PVO iesaka īpašu uzmanību pievērst kameru iekārtojumam, lai līdz minimumam samazinātu iespējas, lai ieslodzītie pakārtos aiz āķiem un citiem priekšmetiem. Lielai daļai pašnāvnieku pirms cietuma bijušas psihiskās veselības problēmas.  Ieslodzītās sievietes izdara mazāk pašnāvību nekā ieslodzītie vīrieši, toties daudz vairāk -pašnāvības mēģinājumus. Par īpaši nopietna riska grupa ir uzskatāmi nepilngadīgie ieslodzītie, kuri ievietoti pieaugušo cietumos. Pēc nozieguma veida liela daļa ieslodzīto ar pašnāvnieciskām tieksmēm ir izdarījuši slepkavības un vardarbīgus noziegumus un tiem draud ilgs ieslodzījuma termiņš. Psiholoģiskas problēmas var radīt kauna un vainas apziņa, īpaši, ja ieslodzītais pazinis cietušo. Pašnāvnieciskas tendences var arī pastiprināt draudi no organizētās noziedzības. PVO vadlīnijās atzīmēts, ka personas, kas apsūdzētas vai notiesātas par dzimumnoziegumiem nav ar lielāku pašnāvības risku, jo vairumā cietumu sistēmu šīs personas tiek izolētas atsevišķās nodaļās; tomēr pašnāvības risks pieaug, ja šīs personas turpina atrasties starp citiem ieslodzītajiem.

Arī Eiropas Padomes Spīdzināšanas novēršanas komiteja norāda uz jautājumiem, kam pašnāvību novēršanas kontekstā īpaši pievēršama uzmanība:

1. svarīgi vākt statistiku par pašnāvībām;

2. izolācija ir neveiksmīgs veids, kā tikt galā ar uz pašnāvību tendētiem ieslodzītajiem;

3. ļoti svarīgi ir mācēt identificēt ieslodzītos, kas pakļauti riskam un tam nepieciešama īpaša apmācība;

4. īpašs uzsvars identificēšanā ir liekams uz ieslodzījuma sākotnējo posmu;

5. vislabākais veids, kā tikt galā pašnāvnieciskiem ieslodzītajiem ir konstruktīvu attiecību veidošana starp personālu un ieslodzītajiem, kam nepieciešama apmācība par saskarsmes iemaņām;

6. ieslodzītos ar acīmredzamām psihiskās veselības problēmām nevajadzētu ievietot izolācijā, tie būtu turami uzraudzībā un atbalstāmi, ja nepieciešams, nodrošinot pienācīgu medicīnisko aprūpi;

7. izolācijā nekad nevajadzētu pielietot fiziskās ierobežošanas līdzekļus;

8. uz pašnāvību tendētas uzvedības uzraudzīšanā varētu izmantot novērošanas kameras;

9. visās cietumu sistēmās būtu jābūt izstrādātam un pieejamām pašnāvības novēršanas programmām.

ASV Pašnāvību novēršanas politikā, ko pieņēmis ASV Cietumu Federālais birojs, izvirzītas 5 galvenās pamatprasības: 1) visu ieslodzīto sākotnējais skrīnings; 2) uz pašnāvību tendētu ieslodzīto izvietošanas un uzraudzības kritēriji; 3) standartizēta dokumentācijas izstrāde pašnāvības un pašnāvības mēģinājumu fiksēšanai; 4) sistemātiska datu vākšana; 5) personāla apmācība; 6) periodiska pašnāvību novēršanas politikas izvērtēšana.

Šī politika paredz, ka 14 dienu laikā pēc ieslodzītā ievietošanas cietumā cietumu psihologi veic sākotnējo skrīningu. Neviens ieslodzītais, kam konstatētas pašnāvnieciskas tendences, netiek turēts kopā ar pārējiem ieslodzītajiem un nokļūst apmācītu ieslodzīto vai personāla uzraudzībā, tādējādi nekad nepaliekot vienatnē. Pašnāvību novēršanas politikas stūrakmens ir cietumu personāla apmācība divas reizes gadā. Vienlaikus tiek veikta arī ieslodzīto apmācība, lai ieslodzītie zinātu, kā griezties pēc palīdzības pie personāla gadījumā, ja tie konstatē pašnāvības mēģinājumu. Apmācība aptver izpratni par pašnāvniecisku uzvedību un empātisku klausīšanos.

Nāves gadījumu izmeklēšana Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 2.panta (tiesības uz dzīvību) kontekstā

ECT 2. panta, kas nosaka tiesības uz dzīvību, saturā iekļauts valsts negatīvs pienākums neatņemt dzīvību, bet arī pozitīvs pienākums darīt visu iespējamo, lai aizsargātu cilvēka dzīvību, t.sk. pozitīvs pienākums slēgto iestāžu amatpersonām veikt pasākumus to indivīdu aizsardzībā, par kuriem zināms/būtu jābūt zināmam, ka viņu dzīvība pakļauta briesmām. 2. panta pienākums aizsargāt dzīvību nav absolūts, jo īpaši tajos gadījumos, kad ieslodzītie izdara pašnāvību. 2. pants ir pārkāpts, ja var pierādīt, ka amatpersonas zināja vai tām bija jāzina, ka konkrētā ieslodzītā gadījumā tiešām pastāvēja reāls pašnāvības risks. Tajos gadījumos, kad varas iestādes ir veikušas saprātīgus pasākumus, lai ieslodzīto aizsargātu, ņemot vērā iespējamo pašnāvības risku, nāves gadījums nebūs 2. panta pārkāpums. 2. pants ir arī jāskata visas Eiropas Cilvēktiesību konvencijas kontekstā, jo pozitīvais pienākums neattaisno galējus vai neproporcionālus kontroles pasākumus, lai neļautu indivīdam nodarīt sev paškaitējumu, tāpēc katrā konkrētā gadījumā jāvērtē, vai izvēlētie līdzekļi ir saprātīgi un vai tie nepieciešami, lai sasniegtu likumīgo mērķi – aizsargāt ieslodzīto no paškaitējuma. 2. pants uzliek pozitīvu pienākumu valstij nodrošināt efektīvu izmeklēšanu katrā nāves gadījumā slēgtajā iestādē, lai tiktu noteikts nāves cēlonis un vainīgā persona identificēta un sodīta.

Izmeklēšanai jābūt efektīvai. ECT ir noteikusi vairākus kritērijus “efektīvai izmeklēšanai.” Tai jānotiek: 1) pēc valsts pašas iniciatīvas; 2) personām, kas piedalās izmeklēšanas darbībās, ir jābūt neatkarīgām no tiem, kas var būt iespējamie vaininieki dzīvības atņemšanā (neatkarīgiem institucionāli un praksē); 3) izmeklēšanas laikā kompetentām iestādēm jādara viss iespējamais, lai nosargātu ar notikumu saistītos pierādījumus, ieskaitot aculiecinieku liecības, tiesu medicīniskās ekspertīzes un, kur nepieciešams, līķa sekciju, kura parāda pilnīgu un precīzu analīzi par analīzi par nāves cēloņiem; 4) izmeklēšanai jānotiek saprātīgā laikā; 5) izmeklēšanai jānoved līdz atbildības noteikšanai un atbildīgo amatpersonu sodīšanai; 6) izmeklēšanai jānodrošina pietiekama atklātība; 7) izmeklēšanai iespēju robežās ir jāiesaista cietušā radinieki, lai nodrošinātu viņu intereses zināt par izmeklēšanas attīstību un rezultātiem.

Ieteicamā literatūra:

Preventing Suicide. A Resource for Prison Officers. World Health Organisation. 2000 

Suicide in Prisons. Royal College of Psychiatrists. Council Report CR 99, February 2002.

Deaths in Custody. Third Report of Session 2004-205. Volume I. House of Lords. House of Commons. Joint Committee on Human Rights.

Eiropas Padomes Spīdzināšanas novēršanas komitejas datu bāze: http://www.cpt.coe.int/en/database.htm

European Court of Human Rights. Case of Paul and Audrey Edwards v The United Kingdom. (Application no. 46477/99). 14 March, 2002.

European Court of Human Rights. Case of Keenan v. The United Kingdom (Application no. 27229/95). 3 April, 2001