Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2010.gada 9.jūlija spriedums lietā SKA-228/2010 (A42491007)
NORAKSTS
Lieta Nr. A42491007 SKA – 228/2010
S P R I E D U M S
Rīgā 2010.gada 9.jūlijā
Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments šādā sastāvā:
tiesas sēdes priekšsēdētāja senatore D.Mita senatore J.Briede senators A.Guļāns
atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz O.Ļ. pieteikumu par Rīgas Centrālcietuma faktisko rīcību, nenodrošinot pienācīgu tuberkulozes ārstēšanu, un morālā kaitējuma atlīdzināšanu, sakarā ar O.Ļ. kasācijas sūdzību par Administratīvās apgabaltiesas 2009.gada 19.novembra spriedumu.
Aprakstošā daļa
[1] Pieteicējs no 2005.gada marta līdz jūnijam ārstējās no tuberkulozes Latvijas Cietumu slimnīcā, kura tolaik atradās Rīgas Centrālcietumā (turpmāk – slimnīca). Pieteicējs 2006.gada 23.jūlijā vērsās Ieslodzījuma vietu pārvaldē, lūdzot izvērtēt slimnīcas atbilstību ar tuberkulozi slimu personu ārstēšanai, kā arī lūdzot atlīdzināt morālo kaitējumu. Ieslodzījuma vietu pārvalde 2006.gada 10.augusta atbildē Nr.1/7-L/3448/3371 norādīja, ka pieteicējs ir izārstēts un ka ārstēšanās laikā viņš sūdzības nav iesniedzis.
[2] Pieteicējs 2006.gada 5.septembrī Administratīvajā rajona tiesā iesniedza pieteikumu par Ieslodzījuma vietu pārvaldes 2006.gada 10.augusta atbildi un morālā kaitējuma atlīdzināšanu. Pieteikumā norādīts, ka kamerā, kurā pieteicējs tika ārstēts, nedarbojās ventilācija, tā bija auksta un mitra, bez karstā ūdens un kosmētiskā remonta. Minētais atspoguļots arī Eiropas Padomes Cilvēktiesību komisāra atzinumā, kurā norādīts, ka slimnīca ir slēdzama. Pieteicēja ieskatā, viņš ārstēts neatbilstošos apstākļos.
[3] Administratīvā rajona tiesa ar 2008.gada 18.jūlija spriedumu pieteikumu noraidīja. Spriedums pamatots ar tālāk minētajiem argumentiem.
[3.1] Pieteicējs saņēma medicīnisko palīdzību un no tuberkulozes tika izārstēts. Tādējādi apstāklis, ka slimnīca neatbilda visām obligātajām ārstniecības iestādei noteiktajām prasībām, nav būtiski ietekmējis ārstniecības procesu. Līdz ar to pieteicēja cilvēktiesības uz medicīniskās palīdzības saņemšanu nav būtiski ierobežotas.
[3.2] Ieslodzījuma vietu pārvalde nav pamatojusi, kādēļ pieteicējam nav tiesību uz atlīdzinājumu. Taču tas nav būtisks procesuāls pārkāpums, jo, atzīstot par tiesisku slimnīcas rīcību, pārvalde pēc būtības noraidīja arī pieteicēja prasījumu par atlīdzinājumu.
[3.3] Tā kā pieteicēja tiesības uz medicīnisko palīdzību nav būtiski ierobežotas, tad prasījums par kaitējuma atlīdzināšanu nav pamatots.
[4] Izskatījusi lietu sakarā ar pieteicēja apelācijas sūdzību, Administratīvā apgabaltiesa ar 2009.gada 19.novembra spriedumu pieteikumu noraidīja. Apgabaltiesa pievienojās rajona tiesas sprieduma motivācijai, papildus norādot tālāk minētos argumentus.
[4.1] Slimnīca nav ārstējusi pieteicēju laikā, kad slimnīcai nebija atļauts nodarboties ar ārstēšanu.
[4.2] Lai arī Valsts cilvēktiesību birojs un Eiropas Padomes Cilvēktiesību komisārs ir norādījis uz ārstēšanas apstākļu kritisko stāvokli slimnīcā, tas pats par sevi nenozīmē, ka tajā nedrīkst nodarboties ar ārstēšanu.
[4.3] Lietā nav strīda, ka pieteicējs ir izārstēts no tuberkulozes. Tādējādi tiesības uz medicīnisko palīdzību pieteicējam nav tikušas liegtas.
[4.4] Pieteicēja ārstēšana no tuberkulozes neatbilstošos sanitāri higiēniskos apstākļos ir vairāk vēlama nekā pieteicēja neārstēšana. Turklāt pieteicējs par pašu ārstēšanās procesu nesūdzas.
[4.5] Tā kā pārsūdzētā rīcība ir tiesiska, pieteicēja prasījums par kaitējuma atlīdzināšanu nav pamatots.
[5] Pieteicējs par Administratīvās apgabaltiesas spriedumu ir iesniedzis kasācijas sūdzību, lūdzot spriedumu atcelt un nosūtīt lietu jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesai. Kasācijas sūdzība pamatota ar tālāk minētajiem argumentiem.
[5.1] Tiesa nav noskaidrojusi, vai slimnīcas sanitārie, higiēniskie, sadzīves un uztura apstākļi atbilda ārstniecības iestādēm noteiktajām obligātajām prasībām.
[5.2] Tiesa nav motivējusi, kādēļ tā noraidīja pieteicēja pierādījumus.
[5.3] Tiesa ir pārkāpusi Latvijas Sodu izpildes kodeksa 79.panta otro daļu, saskaņā ar kuru notiesātos, kuri saslimuši ar tuberkulozi aktīvā formā, ārstē speciāli iekārtotās brīvības atņemšanas iestāžu slimnīcās vai slimnīcu nodaļās.
[6] Dalībnieki uz tiesas sēdi nav ieradušies. Sakarā ar to, ka dalībniekiem par tiesas sēdi pienācīgi paziņots, Senāts nolēma izskatīt kasācijas sūdzību bez dalībnieku piedalīšanās.
Motīvu daļa
[7] Par pamatotu atzīstams kasācijas sūdzībā minētais arguments, ka tiesa nav noskaidrojusi, vai slimnīcas sanitārie, higiēniskie, sadzīves un uztura apstākļi atbilda ārstniecības iestādēm noteiktajām obligātajām prasībām. Apgabaltiesa galveno uzmanību pievērsa apstāklim, vai pieteicējs saņēma medicīnisko palīdzību un tika izārstēts no tuberkulozes. Tādējādi tiesa lietu pamatā ir izskatījusi, ievērojot Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 111.pantu, kas paredz, ka valsts aizsargā cilvēku veselību un garantē ikvienam medicīniskās palīdzības minimumu.
[8] Šāda tiesas pieeja konkrētās lietas izskatīšanai nav pamatota. Kā secināms no pieteikuma, pieteicējs vērsies tiesā ne jau tāpēc, ka nebūtu saņēmis medicīnisko palīdzību. Viņa argumenti ir vērsti uz to, kādos apstākļos ārstēšana ir notikusi. Līdz ar to pieteicēja tiesību aizskārums vērtējams no Satversmes 95.panta viedokļa, kas noteic, ka valsts aizsargā cilvēka godu un cieņu, un ka spīdzināšana, citāda cietsirdīga vai cieņu pazemojoša izturēšanās pret cilvēku ir aizliegta. Attiecībā uz uzturēšanās apstākļiem ārstēšanas laikā apgabaltiesa vispārīgi atzina, ka apstāklis, ka cietuma slimnīca neatbilda visām obligātajām prasībām kā ārstniecības iestāde, nav būtiski ietekmējis ārstniecības procesu un pieteicēja izārstēšanu no tuberkulozes. Savukārt ārstēšanas laikā pieļautie sanitāri higiēnisko normu pārkāpumi pieļauti finanšu līdzekļu trūkuma dēļ. Tiesas ieskatā, pieteicēja ārstēšana neatbilstošos sanitāri higiēniskos apstākļos ir vairāk vēlama, nekā pieteicēja neārstēšana.
[9] Satversmes 95.pants prasa, lai apstākļi ieslodzījuma vietā būtu tādi, kas neizbēgami izriet no ieslodzījuma fakta un kas atbilst cieņas pilnai attieksmei pret cilvēku. Ieslodzījuma apstākļi nedrīkst pārsniegt ar ieslodzījuma faktu neizbēgami saistīto ciešanu slieksni (sk. Senāta 2010.gada 6.maija sprieduma lietā Nr.SKA160/2010 18.punktu). Ārstēšanas laikā ieslodzījumā esoša persona joprojām atrodas pilnīgā valsts pakļautībā un līdz ar to arī aizsardzībā. Tāpēc apstākļi, kādos persona tiek turēta ārstēšanas laikā, ir vērtējami, ņemot vērā Satversmes 95.panta standartus. Vispārīgs atzinums par ārstniecības iestādes neatbilstību normu prasībām, nevērtējot konkrētos apstākļus, kādos pieteicējs uzturējies, nav pietiekams, lai secinātu, vai ir noticis pieteicēja cilvēktiesību pārkāpums. Savukārt attiecībā uz nepietiekamajiem finanšu līdzekļiem Senāts, ievērojot Eiropas Cilvēktiesību tiesas teikto, ir atzinis, ka finanšu trūkums nevar attaisnot ieslodzījuma apstākļus, kas ir tik nabadzīgi, lai sasniegtu apiešanās pakāpi, kas ir pretrunā ar Satversmes 95.pantu (sk. Senāta 2010.gada 6.maija sprieduma lietā Nr.SKA-160/2010 19.punktu, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2003.gada 29.aprīļa sprieduma lietā „Poltoratskiy pret Ukrainu” 148.punktu).
[10] Ievērojot, ka apgabaltiesa nav pārbaudījusi konkrētos pieteicēja argumentus par uzturēšanās apstākļiem, tās spriedums ir atceļams un lieta nosūtāma jaunai izskatīšanai.
Rezolutīvā daļa
Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 348.panta 2.punktu un 351.pantu, Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments
n o s p r i e d a
Atcelt Administratīvās apgabaltiesas 2009.gada 19.novembra spriedumu un nosūtīt lietu jaunai izskatīšanai Administratīvajai apgabaltiesai. Spriedums nav pārsūdzams.
Tiesas sēdes priekšsēdētāja senatore (paraksts) D.Mita
Senatore (paraksts) J.Briede
Senators (paraksts) A.Guļāns
NORAKSTS PAREIZS
Senatore D.Mita Rīgā 2010.gada 9.jūlijā
Published: 2015-12-22