Augstākā tiesa Senāta Administratīvo lietu departaments LĒMUMS S-576/2007

Virsraksts: Ieslodzīto tiesības uz darbu un izglītību - LR Satversmes 106. un 112.panta tvērums; Ieslodzījuma vietu pārvaldes rīcība, nenodrošinot ieslodzītos ar darbu un iespējām iegūt vidējo izglītību, nav iestādes faktiskā rīcība

Tēze: Notiesātais ir uzskatāms par brīvības atņemšanas iestādei īpaši pakļautu personu. Līdz ar to, lai cietuma administrācijas ieslodzītajam adresētu lēmumu vai rīcību atzītu par izskatāmu administratīvā procesa kārtībā, nepieciešams konstatēt, ka ar konkrēto lēmumu vai rīcību būtiski tiek ierobežotas personas cilvēktiesības. Lai to konstatētu, pirmkārt, ir identificējama cilvēktiesība. Ja cilvēktiesība ir identificējama, tad jāvērtē, vai konkrētajos apstākļos ir konstatējams būtisks attiecīgās cilvēktiesības aizskārums

Tēze: Latvijas Republikas Satversmes 106.pantā ietvertās tiesību normas neparedz, ka personai ir tiesības prasīt, lai valsts viņu nodrošina ar darbu. Normas noteic, ka ikviens var brīvi atkarībā no saviem, nevis valsts noteiktiem, apsvērumiem izvēlēties nodarbošanās veidu un vietu. Tomēr minētās tiesības nesniedzas tik tālu, lai radītu valstij pozitīvu pienākumu nodrošināt visus strādāt gribētājus ar darbu.

Tēze: Saskaņā ar notiesāto nodarbinātību regulējošo likumu un Ministru kabineta noteikumu tiesību normām notiesāto personu iespējas strādāt ir ierobežotas atkarībā no valsts iespējām. Tiesību normas neparedz ar brīvības atņemšanu notiesātās personas subjektīvās tiesības prasīt nodrošināšanu ar darbu.

Latvijas valsts nav uzņēmusies saistības nodrošināt ieslodzītās personas ar darbu arī saskaņā ar Latvijai saistošajām starptautisko tiesību normām.

Tēze: Saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmes 112.pantā ietvertajām tiesību normām valstij ir pienākums obligāti nodrošināt personu ar pamatizglītību, kas tādējādi rada personai subjektīvas tiesības prasīt šīs tiesības īstenošanu. Savukārt attiecībā uz vidējo izglītību valsts pienākums ir nodrošināt personai tās bezmaksas apguvi. No minētās normas neizriet, ka persona pati var izraudzīties, kur un kādā veidā iegūt pamatizglītību vai vidējo izglītību. Tiesību uz izglītību īstenošanas veids pamatā ir tiesībpolitisks jautājums, kas lielā mērā atkarīgs no valsts iespējām. Līdz ar to atzīstams, ka Satversmes 112.panta tvērumā nav valsts pienākuma nodrošināt notiesātai personai bezmaksas vidējās izglītības apguvi ieslodzījuma vietā un līdz ar to notiesātai personai nav subjektīvu tiesību to prasīt.

Tēze: Saskaņā ar notiesāto izglītību regulējošajiem likumiem brīvības atņemšanas iestādēs tiek nodrošinātas mācības, lai notiesātie jaunieši varētu iegūt vispārējo izglītību. Tādējādi likumdevējs ir noteicis valsts pienākumu nodrošināt vispārējās izglītības iegūšanu pamatā pie tās vecuma grupas piederošajiem, kuriem būtu jāiet skolā, ja viņi neatrastos ieslodzījuma vietā, t.i., jauniešiem. Likums neparedz valsts obligātu pienākumu nodrošināt iespējas iegūt vidējo izglītību arī pārējiem ieslodzītajiem.

Latvijas valsts nav uzņēmusies saistības notiesātās personas ar bezmaksas vidējās izglītības iegūšanu ieslodzījuma vietā arī saskaņā ar Latvijai saistošajām starptautisko tiesību normām.

Tēze: Ieslodzījuma vietu pārvaldes atteikums pārvietot ieslodzīto uz citu cietumu nav uzskatāms par iestādes faktisko rīcībuAdministratīvā procesa likuma 89.panta izpratnē un nav arī administratīvais akts. Šis ir iestādes iekšējs lēmums, kas saistīts ar Latvijas Sodu izpildes kodeksā noteikto soda izciešanas kārtību. Ņemot vērā, ka šāds lēmums neskar ieslodzītās personas cilvēktiesības, tas nav pakļauts kontrolei administratīvā procesa kārtībā.

 

Latvijas Republikas Augstākā tiesa

Senāta Administratīvo lietu departaments

2007. gada 7. novembrī

LĒMUMS

S-576/2007

 

Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments kopsēdē šādā sastāvā:

senatore V.Krūmiņa

senatore D.Mita

senators N.Salenieks

senatore I.Skultāne

tiesnese R.Vīduša

rakstveida procesā izskatīja A.B. blakus sūdzību par Administratīvās apgabaltiesas 2007.gada 4 .jūlija lēmumu, ar kuru atstāts negrozīts Administratīvās rajona tiesas tiesneses 2007.gada 10.aprīļa lēmums par atteikšanos pieņemt pieteikumu.

Aprakstošā daļa

[1]A.B. 2007.gada 27.februārī Administratīvajā rajona tiesā iesniedza pieteikumu par Ieslodzījuma vietu pārvaldes faktisko rīcību, nenodrošinot pieteicēju ar bezmaksas vidējo izglītību un algotu darbu, kā arī par morālā kaitējuma atlīdzību 10000 latu apmērā. No pieteikuma un papildus iesniegtajiem dokumentiem arī izriet, ka A.B. vēlas, lai viņš tiktu pārcelts uz tādu cietumu, kur iespējams viņu nodrošināt ar bezmaksas vidējo izglītību un algotu darbu.

[2]Administratīvās rajona tiesas tiesnese ar 2007.gada 10.aprīļa lēmumu atteicās pieņemt A.B. pieteikumu, pamatojoties uzAdministratīvā procesa likuma 191.panta pirmās daļas 1.punktu, jo lieta nav izskatāma administratīvā procesa kārtībā. Lēmums pamatots ar tālāk norādītajiem argumentiem.

[2.1] Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 106.pantā noteikts, ka ikvienam ir tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai. Savukārt Satversmes 116.pants pieļauj šo personas tiesību ierobežošanu likumā noteiktajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. Atbilstoši Latvijas Sodu izpildes kodeksa 9.pantam personām, kuras izcieš sodu, ir likumos noteiktie pienākumi un tiesības ar ierobežojumiem, ko likumi paredz notiesātajiem, kā arī ar tādiem ierobežojumiem, kas izriet no tiesas sprieduma un režīma, kādu attiecīgā soda veida izciešanai nosaka šis kodekss. Tādējādi personai, kura ar tiesas spriedumu ir notiesāta ar brīvības atņemšanu un sodu izcieš slēgta tipa cietumā, ar likumu ir noteikts arī Satversmes 106.pantā paredzēto tiesību ierobežojums ar mērķi aizsargāt citu cilvēku tiesības, jo persona par izdarīto noziegumu izcieš sodu izolēti no pārējās sabiedrības, un nebūtu iedomājama situācija, ka notiesātā persona varētu brīvi izvēlēties nodarbošanos atbilstoši savām spējām un profesijai.

[2.2] Saskaņā ar Latvijas Sodu izpildes kodeksa 8. un 51.pantu notiesātie tiek iesaistīti darbā un vispārējās un profesionālās izglītības programmās atbilstoši katrā cietumā esošajiem apstākļiem un cietuma rīcībā esošajiem resursiem. No minētajām tiesību normām izriet cietuma administrācijas tiesības atbilstoši tajā noteiktajiem notiesāto personu apcietinājumā turēšanas apstākļiem un nodarbināšanas iespējām nodarbināt ieslodzītās personas, savukārt ieslodzītajai personai ir pienākums pakļauties cietuma administrācijas rīkojumiem attiecībā uz viņas nodarbināšanu.

[2.3] Par faktisko rīcību Administratīvā procesa likuma izpratnē nav uzskatāma cietuma administrācijas darbība, kas izpaužas kā nenodrošināšana ar darbu, jo notiesātās personas cilvēktiesības uz darbu ir leģitīmi ierobežotas, un līdz ar to ar šādu cietuma administrācijas un Ieslodzījuma vietu pārvaldes rīcību notiesātās personas cilvēktiesības nevar tikt būtiski ierobežotas. Strīdi, kas saistīti ar iestādes iekšējiem lēmumiem un faktisko rīcību, ir risināmi iekšēji pakļautības kārtībā.

[2.4] Valsts pienākums ir obligāti nodrošināt personu ar pamatizglītību, savukārt attiecībā uz vidējo izglītību valsts pienākums ir nodrošināt personai tās bezmaksas apguvi. Tā kā nodrošināšana ar vidējo izglītību nav obligāta, tad tās nenodrošināšana nav uzskatāma par būtisku cilvēktiesību ierobežojumu. Līdz ar to iestādes faktiskā rīcība, nenodrošinot personas iespēju izglītoties vispārējās vai profesionālās izglītības programmās, nav atzīstama par iestādes faktisko rīcību Administratīvā procesa likuma izpratnē.

[2.5] Ieslodzījuma vietu pārvaldes atteikums pārvietot pieteicēju uz Jēkabpils cietumu nav uzskatāms par iestādes faktisko rīcību, jo pieņemtais lēmums ir saistīts ar Latvijas Sodu izpildes kodeksā noteikto soda izciešanas kārtību, lai panāktu soda izpildes režīma atbilstību notiesātā uzvedībai un resocializācijas pakāpei, nodrošinot soda izpildi.

[2.6] Tā kā nav konstatējama iestādes faktiskā rīcība, kas atbilstoši Administratīvā procesa likuma 92.pantam būtu par pamatu prasījumam par morālā kaitējuma atlīdzinājumu, tad A.B. pieteikums daļā par morālā kaitējuma atlīdzinājumu arī nav skatāms administratīvā procesa kārtībā.

[3]Izskatot A.B. blakus sūdzību par Administratīvās rajona tiesas tiesneses 2007.gada 10.aprīļa lēmumu, Administratīvā apgabaltiesa ar 2007.gada 4.jūlija lēmumu to atstāja negrozītu. Lēmumā norādīts, ka pirmās instances tiesas tiesneses lēmumā ietvertais pamatojums par to, ka prasījumi par vidējās izglītības un algota darba nodrošināšanu ieslodzījuma vietā, kā arī Ieslodzījuma vietu pārvaldes atteikumu pārvietot pieteicēju uz Jēkabpils cietumu būtiski neaizskar pieteicēja cilvēktiesības un līdz ar to nav izskatāmi administratīvā procesa kārtībā, ir pareizs un pilnībā pietiekams. Tāpēc saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 286.panta trešo daļu Administratīvā apgabaltiesa pievienojas pirmās instances tiesas tiesneses lēmuma motivācijai.

[4]A.B. par Administratīvās apgabaltiesas 2007.gada 4.jūlija lēmumu ir iesniedzis blakus sūdzību, lūdzot to atcelt. Blakus sūdzība pamatota ar turpmāk norādītajiem argumentiem.

[4.1] Pieteicējs atrodas Ieslodzījuma vietu pārvaldes pakļautībā un vēlas strādāt algotu darbu, lai no darba algas varētu nomaksāt saviem bērniem likumā noteiktos uzturlīdzekļus. Taču Ieslodzījuma vietu pārvalde atsaka pieteicējam algotu darbu vairāk nekā deviņu gadu garumā, kas ir izteikta Ieslodzījuma vietu pārvaldes faktiskā rīcība.

[4.2] Pieteicējam netiek nodrošinātas Satversmes 112.pantā garantētās tiesības bez maksas iegūt vidējo izglītību.

[4.3] Pieteicējs savu tiesību aizsardzībai rakstīja priekšlikumus, iesniegumus un sūdzības valsts iestādēm, sabiedriskajām organizācijām un amatpersonām. Taču Ieslodzījuma vietu pārvalde par sūdzību rakstīšanu nolēma pieteicēju sodīt, pārvietojot viņu no Valmieras cietuma uz Daugavpils cietumu. Šai prettiesiskajai rīcībai tiesa vispār nav pievērsusi uzmanību.

[4.4] Tiesa cenšas ierobežot pieteicēja tiesības, atsaucoties uz Satversmes 116.pantā minētajiem ierobežojumiem. Tomēr tiesa nav norādījusi nevienu konkrētu aizskāruma piemēru. Nav saprotams, kā darbs ieslodzījuma vietā varētu apdraudēt citu cilvēku tiesības, demokrātisku valsts iekārtu u.t.t.

[4.5] Tiesa nav pieprasījusi blakus sūdzībā norādītos materiālus no valsts institūcijām, kas apliecinātu Ieslodzījuma vietu pārvaldes faktisko rīcību pret pieteicēju.

[5]Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamentā 2007.gada 8.augustā saņemts A.B. iesniegums, kurā lūgts pievienot lietai materiālus, kas apliecina Ieslodzījuma vietu pārvaldes Daugavpils cietuma faktisko rīcību:

1) nesniedzot atbildi pēc būtības;

2) ignorējot Valsts valodas likumu;

3) atsakot algotu darbu, vienlaikus liekot strādāt neapmaksātu darbu un turklāt neievērojot darba attiecības regulējošos normatīvos aktus;

4) nenodrošinot A.B. iespējas iegūt bezmaksas vidējo izglītību, vispārizglītojošās mācības un profesiju.

Iesniegumā norādīts, ka ar minēto faktisko rīcību A.B. nodarīts morālais kaitējums, tāpēc A.B. lūdz papildināt sākotnēji prasīto kaitējuma atlīdzības summu 10000 latus par 1000 latiem.

[6] Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamentā 2007.gada 1.novembrī saņemts A.B. iesniegums, kurā lūgts:

1) atzīt par prettiesisku Valmieras cietuma 2006.gada 12.oktobra lēmumu par A.B. pārsūtīšanu uz Daugavpils cietumu;

2) uzlikt pienākumu Ieslodzījuma vietu pārvaldei nosūtīt A.B. atpakaļ uz Valmieras cietumu, kur ir iespēja piedalīties vispārizglītojošās mācībās un satikties ar saviem bērniem.

Motīvu daļa

[7]Administratīvā procesa likuma 1.panta trešā daļa noteic, ka administratīvais akts ir arī lēmums par iestādes darbinieka vai iestādei īpaši pakļautas personas tiesiskā statusa nodibināšanu, maiņu, izbeigšanu un šīs personas disciplināro sodīšanu, kā arī cits lēmums, ja tas būtiski ierobežo iestādes darbinieka vai iestādei īpaši pakļautas personas cilvēktiesības.

Saskaņā ar šā likuma 89.panta pirmo daļu faktiskā rīcība ir iestādes rīcība publisko tiesību jomā, kas neizpaužas tiesību akta veidā un kas ir vērsta uz faktisko seku radīšanu, ja privātpersonai uz šo rīcību ir tiesības vai šīs rīcības rezultātā ir radies vai var rasties personas subjektīvo tiesību vai tiesisko interešu aizskārums. Iestādes faktiskajai rīcībai ir jāatbilst tām pašām pazīmēm, kurām atbilst administratīvais akts, tikai iestādes faktiskā rīcība ir vērsta uz faktisku nevis tiesisku seku radīšanu personai (sk. Senāta Administratīvo lietu departamenta 2006.gada 24.janvāra lēmuma lietā Nr.SKA-110 8.punktu, 2006.gada 15.jūnija lēmuma lietā Nr.SKA-348 7.punktu).

Notiesātais ir uzskatāms par brīvības atņemšanas iestādei īpaši pakļautu personu (sk. Satversmes tiesas 2006.gada 6.februāra sprieduma lietā Nr.2005-17-01 9.punktu).

Līdz ar to, lai kādu lēmumu vai rīcību atzītu par izskatāmu administratīvā procesa kārtībā, attiecībā uz iestādei īpaši pakļautām, tajā skaitā notiesātām, personām nepieciešams konstatēt, ka ar konkrēto lēmumu vai rīcību būtiski tiek ierobežotas personas cilvēktiesības. Lai to konstatētu, pirmām kārtām ir identificējama cilvēktiesība. Ja cilvēktiesība ir identificējama, tad - vai konkrētajos apstākļos ir konstatējams būtisks attiecīgās cilvēktiesības aizskārums (sk. Senāta Administratīvo lietu departamenta 2007.gada 23.aprīļa lēmuma lietā Nr. SKA-311/2007 8.punktu).

[8] Konkrētajā gadījumā pieteikuma iesniedzējs norāda, ka Ieslodzījuma vietu pārvalde prettiesiski nenodrošina viņu ieslodzījuma vietā ar algotu darbu, kā arī nenodrošina viņam iespēju saņemt ieslodzījuma vietā bezmaksas vidējo izglītību. Tādējādi, kā uzskata pieteikuma iesniedzējs, viņam netiek nodrošinātas tiesības uz darbu un tiesības uz izglītību, un tas pieteikuma iesniedzēja ieskatā irSatversmes 106. un 112.panta pārkāpums.

[9] Satversmes 106.pants formulēts šādi: "Ikvienam ir tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai. Piespiedu darbs ir aizliegts. Par piespiedu darbu netiek uzskatīta iesaistīšana katastrofu un to seku likvidēšanā un nodarbināšana saskaņā ar tiesas nolēmumu."

Senāta Administratīvo lietu departamenta ieskatā šī konstitucionālā tiesību norma neparedz, ka personai ir tiesības prasīt, lai valsts viņu nodrošina ar darbu. Norma tikai paredz, ka ikviens var brīvi atkarībā no saviem, nevis valsts noteiktiem, apsvērumiem izvēlēties nodarbošanās veidu un vietu. Tomēr minētās tiesības nesniedzas tik tālu, lai radītu valstij pozitīvu pienākumu nodrošināt visus strādāt gribētājus ar darbu.

[10] Saskaņā ar Satversmes 89.pantu valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar šo Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem. Līdz ar to vērtējams, vai konkrētajā gadījumā likums vai starptautiskais līgums neparedz personai labvēlīgāku tiesisko regulējumu.

[11] Ar brīvības atņemšanu notiesāto iesaistīšana darbā notiek saskaņā ar Latvijas Sodu izpildes kodeksa astoto nodaļu. Kodeksa 51.panta pirmā daļa paredz, ka notiesātos iesaista darbā Ministru kabineta noteiktajā kārtībā.

Kārtību, kādā notiesātie iesaistāmi darbā, reglamentē Ministru kabineta 2002.gada 29.oktobra noteikumi Nr.481 "Notiesāto personu nodarbināšanas kārtība brīvības atņemšanas iestādēs". Šo noteikumu 3.punkts noteic, ka notiesātos nodarbina: nepieciešamajos saimnieciskajos darbos brīvības atņemšanas iestādē;brīvības atņemšanas iestādes ražotnēs;brīvības atņemšanas iestādes un cita darba devēja kopīgi izveidotajos uzņēmumos;citos uzņēmumos vai to filiālēs;iesaistot profesionālajā apmācībā un kvalifikācijas paaugstināšanā. Savukārt noteikumu 4.punkts paredz, ka notiesātos, kuri izcieš sodu slēgtajos vai daļēji slēgtajos cietumos, nodarbina cietuma teritorijā izvietotajos uzņēmumos.

No minētajām tiesību normām secināms, ka notiesāto personu iespējas strādāt ir ierobežotas atkarībā no valsts iespējām. Senāta Administratīvo lietu departamenta ieskatā ne Latvijas Sodu izpildes kodeksa normas, ne arī minētās Ministru kabineta noteikumu Nr.481 normas neparedz ar brīvības atņemšanu notiesātās personas subjektīvās tiesības prasīt nodrošināšanu ar darbu.

[12] Attiecībā uz Latvijai saistošām starptautisko tiesību normām Senāta Administratīvo lietu departaments nekonstatē, ka Latvija būtu uzņēmusies saistības nodrošināt notiesātās personas ar darbu.

Eiropas Padomes Ministru Komiteja 1987.gada 12.februārī pieņēmusi rekomendāciju Nr. R(87)3 "Eiropas cietumu noteikumi", kurā pievērsta uzmanība ieslodzīto nodarbināšanai kā soda izciešanas pozitīvam elementam, un kas, citastarp, paredz, ka pietiekams un noderīgs darbs vai cita mērķtiecīga darbība ir jānodrošina, lai nodarbinātu ieslodzītos normālu darba dienu. Tajā pat laikā šis ir juridiski rekomendējošs, bet ne saistošs dokuments. Līdz ar to rekomendācijā teikto nevar uzskatīt kā valsts pienākumu.

[13] Ievērojot iepriekš teikto, Senāta Administratīvo lietu departaments šajā lietā attiecībā uz prasījumu nodrošināt pieteikuma iesniedzēju ar darbu nekonstatē cilvēktiesību, kuras īstenošanai pieteikuma iesniedzējs konkrētajā gadījumā varētu iesniegt pieteikumu administratīvajā tiesā. Ja nav konstatējama cilvēktiesība, nav arī pamata tālāk vērtēt būtiskuma kritēriju (sk. šā lēmuma 7.punktu).

[14] Kā nākamais ir izvērtējams jautājums par pieteikuma pieļaujamību attiecībā uz prasījumu nodrošināt pieteikuma iesniedzēju ar bezmaksas vidējo izglītību. Tāpat kā par tiesībām uz darbu Senāta Administratīvo lietu departaments aplūkos Satversmes, likumu un starptautisko tiesību normas.

[15] Satversmes 112.pants paredz: "Ikvienam ir tiesības uz izglītību. Valsts nodrošina iespēju bez maksas iegūt pamatizglītību un vidējo izglītību. Pamatizglītība ir obligāta."

Senāta Administratīvo lietu departamenta ieskatā atbilstoši šai konstitucionālajai tiesību normai valsts pienākums ir obligāti nodrošināt personu ar pamatizglītību, kas tādējādi rada personai subjektīvas tiesības prasīt šīs tiesības īstenošanu. Savukārt attiecībā uz vidējo izglītību valsts pienākums ir nodrošināt personai tās bezmaksas apguvi. No minētās normas neizriet, ka persona pati var izraudzīties, kur un kādā veidā iegūt pamatizglītību vai vidējo izglītību. Tiesību uz izglītību īstenošanas veids pamatā ir tiesībpolitisks jautājums, kas lielā mērā atkarīgs no valsts iespējām.

Līdz ar to Senāta Administratīvo lietu departaments uzskata, ka Satversmes 112.panta tvērumā nav valsts pienākuma nodrošināt notiesātai personai bezmaksas vidējās izglītības apguvi ieslodzījuma vietā un līdz ar to notiesātai personai nav subjektīvu tiesību to prasīt.

[16] Reglamentējot ar brīvības atņemšanu notiesāto personu vispārējo izglītību, Latvijas Sodu izpildes kodeksa 62.panta pirmā daļa noteic, ka brīvības atņemšanas iestādēs tiek nodrošinātas mācības, lai notiesātie jaunieši varētu iegūt vispārējo izglītību. Tādējādi likumdevējs ir noteicis valsts pienākumu nodrošināt vispārējās izglītības iegūšanu pamatā pie tās vecuma grupas piederošajiem, kuriem būtu jāiet skolā, ja viņi neatrastos ieslodzījuma vietā, t.i., jauniešiem. Konkrētajā gadījumā attiecībā uz pieteikuma iesniedzēju šādi apstākļi nav konstatējami.

[17] Attiecībā uz Latvijai saistošām starptautisko tiesību normām Senāta Administratīvo lietu departaments nekonstatē, ka Latvija būtu uzņēmusies saistības nodrošināt notiesātās personas ar bezmaksas vidējās izglītības iegūšanu ieslodzījuma vietā.

[18] Ievērojot iepriekš teikto, Senāta Administratīvo lietu departaments šajā lietā attiecībā uz prasījumu nodrošināt pieteikuma iesniedzēju ar bezmaksas vidējo izglītību nekonstatē cilvēktiesību, kuras īstenošanai pieteikuma iesniedzējs konkrētajā gadījumā varētu iesniegt pieteikumu administratīvajā tiesā. Ja nav konstatējama cilvēktiesība, nav arī pamata tālāk vērtēt būtiskuma kritēriju (sk. šā lēmuma 7.punktu).

[19] Ieslodzījuma vietu pārvaldes atteikums pārvietot pieteicēju uz Jēkabpils cietumu nav uzskatāms par iestādes faktisko rīcībuAdministratīvā procesa likuma 89.panta izpratnē un nav arī administratīvais akts. Šis ir iestādes iekšējs lēmums, kas saistīts ar Latvijas Sodu izpildes kodeksā noteikto soda izciešanas kārtību. Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 1.panta trešās daļas 2.punktu iestādes iekšējs lēmums, kas skar īpaši pakļautu personu, nav administratīvais akts. Kā iekšējs lēmums tas nav pakļauts izskatīšanai administratīvā procesa kārtībā, izņemot gadījumu, ja tas būtiski ierobežo iestādei īpaši pakļautās personas cilvēktiesības (sal. Senāta Administratīvo lietu departamenta 2007.gada 14.februāra lēmuma lietā Nr.SKA-186/2007 7.punkts).

No lietas materiāliem secināms, ka pieteikuma iesniedzējs vēlas pārvešanu uz citu cietumu tā iemesla dēļ, ka vēlas, lai viņš tiktu nodrošināts ar darbu. Senāta Administratīvo lietu departaments, ņemot vērā iepriekš šajā lēmumā secināto, atzīst, ka nav konstatējams, ka iekšējais lēmums par atteikumu pārvest pieteikuma iesniedzēju uz citu cietumu būtiski ierobežo viņa cilvēktiesības.

.

[20] Ņemot vērā, ka administratīvā procesa kārtībā nav izskatāmi pamatprasījumi, pieteikums arī daļā par atlīdzinājumu nav pieņemams.

 

[21] Ievērojot šajā lēmumā minēto, Senāta Administratīvo lietu departaments atzīst, ka apgabaltiesa pamatoti uzskatīja, ka A.B. pieteikums nav izskatāms administratīvā procesa kārtībā, un atstāja spēkā rajona tiesas tiesneses lēmumu, ar kuru pieteikumu atteikts pieņemt, pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 191.panta pirmās daļas 1.punktu. Savukārt A.B. blakus sūdzība neatkarīgi no pārējiem tajā ietvertajiem argumentiem ir nepamatota un noraidāma.

[22] A.B. savos 2007.gada 8.augusta un 2007.gada 1.novembra iesniegumos ir izteicis pieteikumā neietvertus prasījumus par:

1) Ieslodzījuma vietu pārvaldes Daugavpils cietuma faktisko rīcību (sk. šā lēmuma 5.punktu);

2) 2006.gada 12.oktobra lēmuma, ar kuru A.B. pārsūtīts uz Daugavpils cietumu, atzīšanu par prettiesisku (sk. šā lēmuma 6.punktu);

3) pienākuma uzlikšanu Ieslodzījuma vietu pārvaldei nosūtīt A.B. atpakaļ uz Valmieras cietumu (sk. šā lēmuma 6.punktu).

Tā kā minētos prasījumus A.B. iesniedzis Senāta Administratīvo lietu departamentam sakarā ar blakus sūdzību par Administratīvās apgabaltiesas 2007.gada 4.jūlija lēmumu, Administratīvās rajona tiesas tiesnese un arī apgabaltiesa tos nav vērtējusi. Līdz ar to Senāta Administratīvo lietu departaments minētos prasījumus nevērtē.
Rezultatīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma un Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments

Atstāt negrozītu Administratīvās apgabaltiesas 2007.gada 4.jūlija lēmumu, bet A.B. blakus sūdzību noraidīt.

Spriedums nav pārsūdzams.

 

Senatore D.Mita

Senators N.Salenieks

Senatore I.Skultāne

Tiesnese R.Vīduša

 

 

Published: 2015-11-16