Administratīvā rajona tiesa uzliek pienākumu Valsts robežsardzei pieņemt patvēruma iesniegumus
2021. gada oktobra sākumā Valsts robežsardzes amatpersonas Aizturēto ārzemnieku izmitināšanas centrā “Daugavpils” aizturēja divas personas, kas šķērsoja Latvijas- Baltkrievijas robežu. Personas vēlējās iesniegt iesniegumu par bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanu Latvijas Republikā, taču Valsts robežsardze, pamatojoties uz Ministru Kabineta 2021.g.10.augusta rīkojuma “Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu” (Rīkojums) 6.pantu (nosaka, ka Valsts robežsardzes struktūrvienībās un citās iestādēs, kas izvietotas teritorijā, kurā ir izsludināta ārkārtējā situācija, netiek pieņemti personu iesniegumi par bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanu), iesniegumus nepieņēma.
Personas vērsās Latvijas Cilvēktiesību centrā ar jautājumu par tiesībās iesniegt patvēruma iesniegumu. Ņemot vērā to, ka tiesībām meklēt patvērumu ir fundamentāls raksturs, Latvijas Cilvēktiesību centra juristi nolēma iesaistīties lietā un sniegt juridisko palīdzību, lai sagatavotu pieteikumu Administratīvajā rajona tiesas Rēzeknes tiesu namā.
Administratīvajā rajona tiesas Rēzeknes tiesu namam adresētajā pieteikumā tika lūgts uzlikt par pienākumu Valsts robežsardzei pieņemt un piereģistrēt pieteicēju patvēruma iesniegumus. Lai pamatotu pieteikumu, argumentācija tika balstīta uz nacionālām, starptautiskām un Eiropas Savienības tiesību normām patvēruma jomā. Argumentācijā tika izmantoti arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumi (M.A. un citi pret Lietuvu (Nr. 59793/17) un N.D. un N.T. pret Spāniju (Nr. 8675/15 un Nr. 8679/15) un Eiropas Savienības Tiesas spriedumi (C-808/18 Eiropas Komisija pret Ungāriju un C-36/20 PPU Ministerio Fiscal).
Izvērtējot lietas dalībnieku argumentus un lietā esošs pierādījumus, tiesa secināja, ka pieteikums ir pamatots un apmierināms.
Vispirms, tiesa noteica Rīkojuma 6. punkta tiesisko dabu un secināja, ka tas ir vispārīgs administratīvais akts. Turpinājumā tiesa vērtēja ārkārtas stāvokļa regulējumu. Tā tiesa secināja, ka “ārkārtējā situācija, ieskaitot Rīkojuma 6.punktā paredzēto ierobežojumu, ir izsludināta uz likuma pamata un tai ir leģitīms mērķis – novērst ar valsts kritiskās infrastruktūras apdraudējumu saistītu valsts apdraudējumu”.
Turpinājumā tiesa vērtēja ierobežojuma atbilstībai samērīguma principam. Tā tiesa pasvītroja starptautisko tiesību normu un principu prioritāti pār nacionālajām normā un principiem.
Tiesa atsaucās uz Līguma par Eiropas Savienības darbību 78.panta 1.punktu, kas nosaka, ka ES īsteno kopējo patvēruma, papildus aizsardzības un pagaidu aizsardzības politiku, lai varētu piešķirt attiecīgu statusu jebkuram trešās valsts pilsonim, kurš pieprasa starptautisku aizsardzību, un nodrošinātu atbilstību neizraidīšanas principam. Tāpat ES sekundārie tiesību akti ietver gan patvēruma tiesības, gan tiesības uz piekļuvi patvēruma procedūrai. Latvijas Republikas Patvēruma likumā ir iekļautas tiesību normas, kas izriet no Patvēruma procedūru direktīvas, it īpaši no tās 6.panta 1.punkta, kura mērķis ir nodrošināt efektīvu, vienkāršu un ātru piekļuvi starptautiskās aizsardzības procedūrai.
Kā arī tiesa pasvītroja ES Pamattiesību hartas 19. pantā noteikto, ka kolektīva izraidīšana ir aizliegta. Nevienu nedrīkst pārvietot, izraidīt, vai izdot kādai valstij, ja ir liela iespējamība, ka attiecīgo personu tur sodīs ar nāvi, spīdzinās vai citādi necilvēcīgi vai pazemojoši pret viņu izturēsies vai sodīs. Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 4.protokola 4.pants noteic, ka kolektīva ārvalstnieku izraidīšana ir aizliegta. Valsts jurisdikcijā esošas personas izraidīšana, ja šādas izraidīšanas sekas būs šīs personas pakļaušana spīdzināšanas, citādas cietsirdīgas vai cieņu pazemojoša izturēšanās riskam, ir pretrunā arī ar Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 3.pantu, kā arī Satversmes 95.pantu.
Būtiski, ka tiesa, atsaucoties uz ES Pamattiesību aģentūru FRA, norādīja, ka “nevarot iegūt derīgu ceļošanas dokumentu, praksē patvēruma meklētāji bieži sasniedz robežu bez derīgiem dokumentiem vai šķērso robežu nelikumīgi. Neatkarīgi no tā, kur viņi tiek atklāti vai aizturēti – atklātā jūrā, pie robežas vai teritorijā –, ja viņi izsaka vēlmi meklēt patvērumu, viņiem ir jānodrošina atbilstošas valsts procedūras”.
Tiesa arī atsaucās uz ES Tiesas judikatūru, norādot, ka ikvienam trešās valsts valstspiederīgajam vai bezvalstniekam ir tiesības iesniegt starptautiskās aizsardzības pieteikumu dalībvalsts teritorijā, tostarp pie tās robežām vai tranzīta zonās, pat, ja viņš šajā teritorijā atrodas nelikumīgi. Šīs tiesības viņam ir jāatzīst neatkarīgi no tā, kādas ir iespējas, ka šāds pieteikums tiks apmierināts. No šāda pieteikuma sagatavošanas brīža trešās valstspiederīgais vai bezvalstnieks iegūst starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja statusu Patvēruma procedūru direktīvas izpratnē. Proti, nevar uzskatīt, ka šāds pieteikuma iesniedzējs nelikumīgi uzturas dalībvalstī , kurā viņš ir sagatavojis savu pieteikumu, kamēr par to nav ticis lemts pirmajā instancē.Tiesa līdz ar to secināja, ka saskaņā ar ES tiesībām ieceļošanas prettiesiskums pats par sevi nevar būt pamats atteikumam pieņemt un reģistrēt patvēruma iesniegumu.
Tiesa secināja, ka “tieši Rīkojuma 6.punktā ietvertā regulējuma dēļ šāda patiesa un efektīvi pieejama iespēja likumīgi ieceļot Latvijā ar mērķi pieprasīt starptautisko aizsardzību teritorijā, kurā izsludināta ārkārtējā situācija, pieteicējiem bija liegta. Rīkojuma 6.punkta noteikums izslēdz patiesu un efektīvi pieejamu iespēju vērsties robežšķēršošanas vietā vai robežšķēršošanas tranzīta zonā pirms ieceļošanas Latvijas Republikā ar iesniegumu par bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanu.”
Kā rezultātā “Tiesa secina, ka Rīkojuma 6.punkts pārkāpj arī neizraidīšanas un kolektīvās izraidīšanas aizlieguma principu, kādēļ tas ir prettiesisks un atceļams attiecībā uz pieteicējiem. Vienlaikus Valsts robežsardzei ir uzliekams pienākums pieņemt un reģistrēt pieteicēju patvēruma iesniegumu”.
Latvijas Cilvēktiesību centra rīcībā esošā informācija liecina, ka spriedums no Valsts robežsardzes puses tika izpildīts un pieteicēju patvēruma iesniegumi tika piereģistrēti, tādējādi pieteicējiem tika nodrošināta piekļuve patvēruma procedūrai. Savukārt 2022. gada 5. aprīļa sēdē, ņemot vērā spriedumā izteiktos argumentus, Ministru kabinets atbalstīja Iekšlietu ministrijas sagatavotos grozījumus Rīkojumā un sākot ar 2022. gada 6. aprīli Valsts robežsardze pieņems patvēruma iesniegumus robežkontroles punktos Pāterniekos, Silenē un aizturēto ārzemnieku izmitināšanas centrā “Daugavpils”.
Latvijas Cilvēktiesību centrs sniedz juridiskas konsultācijas un palīdzību patvēruma meklētājiem ANO Augstā komisāra bēgļu jautājumos biroja finansētā projekta ietvaros.
Attachments
Published: 2022-04-08