Cilvēktiesības Latvijā 2003. gadā

2003. gads Latvijai bija pēdējais gads pirms pievienošanās Eiropas Savienībai un NATO, kas stipri ietekmējis valsts politikas virzību. Kaut arī šajā periodā cilvēktiesību joma netika izvirzīta par prioritāti, vairākas Apvienoto Nāciju Komiteju un Eiropas Padomes pārstāvju starptautiskās rekomendācijas veicinājušas pievērsties galvenajām cilvēktiesību problēmām, respektīvi, cilvēktiesību ievērošanai slēgtajās iestādēs. Uzmanība tika pievērsta ne tikai problēmām cietumos (pirmstiesas ieslodzījums, apstākļi un procedūras), garīgās veselības aprūpes iestādēs un nelegālo imigrantu nometnēs, bet arī policijas vardarbības izpausmēm un neatkarīgu sūdzību institūciju trūkumam.

Tai pašā laikā neatrisināts palicis pilsonības jautājums, ar tikai nelielu progresu naturalizācijas tempos un nepilsoņu tiesību jomā. Mazākumtautību tiesību problēmas nav mainījušās kopš iepriekšējiem gadiem, ieskaitot arī neratificēto Eiropas Padomes Vispārējo konvenciju par mazākumtautību aizsardzību.

Gada laikā pieaugusi spriedze par mazākumtautību izglītības reformu. Jauna tendence ir tā, ka parādījušies dažādi priekšlikumi, kas, iespējams, varētu negatīvi ietekmēt pulcēšanās brīvību. Neiecietības jautājumu un sabiedrības atbildības nepārzināšana atklājās, vairākiem augsta ranga politiķiem sniedzot intervijas nacionāli ekstrēmistiskā publikācijā, kurā pārstāvēti gan antisemītiski, gan homofobiski uzskati.

Politiskais konteksts valstī gada laikā ir nedaudz mainījies. Koalīcijas valdība sastāvēja no četrām partijām: lielākās parlamenta partijas premjerministra Jaunā laika (27 mandāti), Latvijas Pirmās partijas (9 mandāti), Zaļo un zemnieku savienības (12) un TB/LNNK (7). Kaut gan sākotnēji ciešākā sadarbība tika pasludināta starp pirmajām divām, pakāpeniski pieaugošā spriedze starp tām ES referenduma priekšvakarā 20. septembrī noveda pie atklātām nesaskaņām.

Vienlaikus krīzi pārdzīvoja arī Saeimas kreisais spārns. Koalīcija Par Cilvēktiesībām Vienotā Latvijā, kurā ietilpa Tautas saskaņas partija, Līdztiesība un Sociālistiskā partija, februāra otrajā pusē sabruka, Tautas saskaņas partijai pametot koalīciju ar mērķi pārtapt par Rietumeiropas stila sociālistiski demokrātisku partiju un skaidri paužot savu atbalstu iestājai Eiropas Savienībā. Radikālākie apvienības spēki turējās vienkop līdz jūnijam, kad Latvijas Sociālistiskā partija nodibināja savu frakciju ar 5 deputātiem. Septembrī atlikušie bijušie PCTVL deputāti un viens Tautas saskaņas partijas biedrs reģistrēja jaunu, radikālāku PCTVL ar sešiem biedriem. Krīze Tautas saskaņas partijā turpinājās un, kaut arī frakcijā vēl bija 9 biedri, gada beigās daži svarīgi neparlamentārieši pameta partiju.

Tautas partija, kas bija piedalījusies jau vairākās iepriekšējās valdībās, saglabāja stabilitāti opozīcijā ar 20 deputātiem.

Pielikumi

Publicēts: 2004-04-26