Seminārs “Diskriminācijas novēršana Eiropā un Latvijā”: kopsavilkums
Seminārs ‘Diskriminācijas novēršana Eiropā un Latvijā’ tika organizēts trīsgadīgā projekta ‘Stiprinot pretdiskriminācijas kapacitāti’ ietvaros. Projektu finansē Nīderlandes Ārlietu Ministrija (programma MATRA) un realizē Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centrs (LCESC) sadarbībā ar Nīderlandes Helsinku komiteju.
Semināra galvenie mērķi bija izvirzīt jautājumu par diskrimināciju dažādās sfērās uz atšķirīgiem pamatiem, īpaši akcentējot diskrimināciju nodarbinātības jomā, kā arī izdiskutēt diskriminācijas cēloņus un līdzekļus tās novēršanai un aplūkot labās prakses piemērus šajā jomā Latvijā un ārvalstīs. Seminārā bija aicināti piedalīties pārstāvji no sabiedriskajām organizācijām, valsts institūcijām, kā arī valsts un privātā sektora uzņēmēji.
Pēc LCESC direktores Ilzes Brands-Kehris ievadvārdiem semināra atklāšanā, runu teica Nīderlandes Helsinku komitejas izpilddirektors Joss Kosters (Jos Kösters). Josss Kosters runāja par ES paplašināšanu kā par kopēju bagātināšanos, uzsverot kopīgās pieredzes nozīmi diskriminācijas novēršanas politikas jomā un nepieciešamību mācīties vienam no otra.
Vēlāk Utrehtas Universitātes [University of Utrecht] tiesību zinātņu profesore un bijusī Nīderlandes Līdztiesīgas attieksmes komisijas vadītāja Dženija Goldšmita (Jeny Goldschmidt) runāja par līdztiesību kā demokrātiskas sabiedrības iezīmi un uzsvēra nepieciešamību atcerēties par atsevišķām mazaizsargātām sabiedrības grupām, jo īpaši ekonomisko pārmaiņu laikā. Profesore Goldšmita norādīja, ka diskriminācijas problēma skar visas Eiropas valstis, lai gan cilvēki biežāk sliecas to uztvert kā savu ‘kaimiņu’, bet ne savu problēmu. Diskriminācijas gadījumi var atšķirties atkarībā no specifiskās situācijas valstī, bet daudzi no tiem ir pārsteidzoši līdzīgi neraugoties uz to, kur tie fiksēti. Tādēļ ir ļoti nozīmīgi apmainīties ar zināšanām par diskriminācijas novēršanas politikām un mācīties no citu kļūdām, kad vien tas ir iespējams.
Profesore Goldšmita sniedza pārskatu par jaunumiem ES pretdiskriminācijas likumdošanas jomā, tostarp, par Rasu direktīvu un Nodarbinātības direktīvu, tajā iekļautajiem jaunajiem nosacījumiem, kā arī par direktīvu ieviešanas mehānismiem un politikām, kas būtu veidojamas uz šo direktīvu bāzes. Profesore runāja arī par atšķirībām starp tiešo un netiešo diskrimināciju, par diskriminācijas gadījumu pierādīšanas nastas pārlikšanu uz darba devēju un diskriminācijas upuru viktimizāciju. Viņa uzsvēra, ka vienlīdzīga darba apmaksa ir viena no sarežģītākajām problēmām, kas jārisina. Piemēram, Nīderlandē, kur saistošā likumdošana par vienlīdzīgu darba apmaksu vīriešiem un sievietēm ir spēkā jau gandrīz 25 gadus, vēl joprojām ir iespējams novērot plaisu ienākumu līmeņos. Profesore Goldšmita vērsa semināra dalībnieku uzmanību uz to, cik nozīmīga ir aktīva diskriminācijas novēršanas politika darba devējiem, uzsverot, ka šādas politikas ieviešana ir darba devēja interesēs, jo ilgākā laika periodā tā veicina darba produktivitātes palielināšanos. Profesore ilustrēja savas galvenās atziņas arī ar diskriminācijas gadījumiem no savas prakses, esot Nīderlandes Līdztiesīgas attieksmes komisijas vadībā. Noslēgumā referente uzsvēra specializētas institūcijas izveides nepieciešamību, kā to paredz Rasu direktīva, un šīs institūcijas izšķirošo lomu pretdiskriminācijas likumdošanas ieviešanā praksē.
Nākamais runātājs, neatkarīgais padomnieks rasu līdztiesības un daudzveidības jautājumos un līdzšinējais Eiropas Rasisma un ksenofobijas monitoringa centra vadītājs Roberts Perkiss (Robert Purkiss) raksturoja līdztiesību kā visvērtīgāko no visām cilvēktiesībām. Pēc Roberta Perkisa domām, Eiropas cilvēktiesību kultūra Latvijā tiek uztverta nopietni, un tas, viņaprāt, ir īpaši nozīmīgi ņemot vērā Latvijas vēsturi, kuras gaitā ir sajaukušies un saplūduši atšķirīgi cilvēki un atšķirīgas etniskās grupas. Perkisa kungs uzsvēra ES direktīvu, kas sniedz kopīgus diskriminācijas novēršanas standartus un ir instruments diskriminācijas un nevienlīdzīgas izturēšanās mērīšanai, nozīmi. Pēc referenta domām, pasākumi, kas vērsti pret diskrimināciju uz tautības pamata, ir īpaši aktuāli Latvijas kontekstā. Perkisa kungs arī brīdināja par garo ceļu, kas ejams starp brīdi, kad diskriminācijas novēršanas likumdošana tiek pieņemta, un tās veiksmīgu ieviešanu praksē. Pēc viņa teiktā, Lielbritānijā likumdošana diskriminācijas novēršanas jomā ir spēkā jau gandrīz ceturtdaļgadsimtu, taču vēl ir daudz darāmā šajā jomā. Līdzīgi kā citi runātāji, Perkisa kungs uzsvēra specializētas institūcijas nozīmi: ‘Mums ir likums, bet bez atbildīgās institūcijas, kas mums atgādinātu, kas darāms, tam nav lielas jēgas’.
Referentu runām sekoja LCESC direktores Ilzes Brands-Kehres vadīta paneļdiskusija ‘Migrācija un Diskriminācija’. Par diskrimināciju pret migrantiem, bēgļiem un patvēruma meklētājiem, nelegālo migrantu problēmām, kā arī pastāvošajām tendencēm un nākotnes prognozēm migrācijas jomā Latvijā diskutēja eksperte bēgļu un minoritāšu jautājumos Elina Multinena (Elina Multinen), Starptautiskās Migrācijas organizācijas Rīgas biroja vadītājs Ilmārs Mežs, LCESC juriste Ilvija Pūce un Latvijas Universitātes un Baltijas Starptautiskā ekonomikas politikas pētījumu centra (BICEPS) pārstāvis Mihails Hazans.
Divas citas paneļdiskusijas, kuras vadīja LCESC pētniece Marina Krupņikova, pievērsa uzmanību diskriminācijai nodarbinātības jomā. Īpašo uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāta jurists Aleksejs Dimitrijevs sniedza pārskatu par ES Rasu direktīvas un Nodarbinātības direktīvas prasību ieviešanu Latvijas likumdošanā. Roberts Perkiss runāja par starpniecības nozīmi nodarbinātības diskriminācijas gadījumos. Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības pārstāve Līvija Marcinkēviča runāja par diskriminācijas novēršanu darba ņēmēja skatījumā, bet Latvijas Personālvadības asociācijas pārstāvis Artūrs Graudiņš aplūkoja problēmu no darba devēju viedokļa. Diskusijas dalībnieki atbildēja arī uz pārējo semināra dalībnieku jautājumiem.
Otrā pēcpusdienas paneļdiskusija bija veltīta labākajām diskriminācijas novēršanas praksēm. Kesko Food ģenerāldirektors Henrijs Fogels un Unibanka pārstāve Eva Bērziņa runāja par darba devēja uzvedības kodeksu, kas ir spēkā viņu pārstāvētajos uzņēmumos. LCESC pārstāve Ieva Leimane-Veldmeijere stāstīja par pozitīvajiem piemēriem garīgi slimo cilvēku nodarbinātības jomā. Invalīdu un viņu draugu apvienības ‘Apeirons’ pārstāvis Māris Dzelzkalns runāja par labākajiem piemēriem cilvēku ar īpašām vajadzībām nodarbinātībā Latvijā. Vēlāk runātāji atbildēja uz auditorijas jautājumiem. Noslēdzot diskusiju, tās dalībnieki secināja, ka, lai gan Latvijā ir novērojama neliela pozitīva attīstība un daži labas prakses gadījumi, sistemātisks darbs ir nepieciešams gan diskriminācijas novēršanas jomā, gan ieviešot nodarbinātības politiku, kas veicinātu diskriminācijas novēršanu.
Pielikumi
Publicēts: 2004-05-20