Lieta Nr.A42724208 SKA–10/2011

 

SPRIEDUMS

Rīgā 2011.gada 27.maijā

 

Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments šādā sastāvā:

 

tiesas sēdes priekšsēdētāja senatore R.Vīduša

senatore D.Mita

senators J.Neimanis

piedaloties atbildētājas Latvijas Republikas pusē pieaicinātās iestādes Ieslodzījuma vietu pārvaldes pārstāvei I.O., atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta pēc S.D. pieteikuma par Ieslodzījuma vietu pārvaldes 2006.gada 2.novembra lēmuma Nr.1/12-D/4904 atcelšanu, sakarā ar S.D. kasācijas sūdzību par Administratīvās apgabaltiesas 2010.gada 25.februāra spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] Pieteicējam notiesātajam S.D. ar Jēkabpils cietuma priekšnieka 2006.gada 6.oktobra lēmumu piemērots disciplinārsods – ievietošana soda izolatorā uz 10 diennaktīm – par to, ka viņš 2006.gada 5.oktobrī gulējis savā gultā ar spilvenu uz galvas, kā arī gulta nebija saklāta pēc vienota parauga. Šāds lēmums atzīts par tiesisku ar Ieslodzījuma vietu pārvaldes 2006.gada 2.novembra lēmumu.

[2] Pieteicējs viņa ievietošanu soda izolatorā pārsūdzēja administratīvajā tiesā.

[3] Administratīvā rajona tiesa ar 2009.gada 30.marta spriedumu pieteikumu noraidīja.

[4] Administratīvā apgabaltiesa, izskatījusi lietu sakarā ar pieteicēja apelācijas sūdzību, ar 2010.gada 25.februāra spriedumu pieteikumu apmierināja, spriedumā norādot tālāk minētos argumentus.

[4.1] Ministru kabineta 2006.gada 30.maija noteikumu Nr.423 „Brīvības atņemšanas iestādes iekšējās kārtības noteikumi” (turpmāk – Noteikumi Nr.423) 44.1.apakšpunkts noteic, ka notiesātajiem ir pienākums ievērot noteikto dienas kārtību. Sākotnējā lēmumā iestāde norāda, ka normas pārkāpums ir izdarīts, pieteicējam apgaitas laikā plkst.11.40 guļot savā gultā ar spilvenu uz galvas; tātad pārbaudāms, vai šāda rīcība ir disciplināri sodāma.

[4.2] Jēkabpils cietuma notiesāto dienas kārtības 9.punktā noteikts, ka no plkst.9.45 līdz 12.00 ir dzīvojamo telpu un vienības teritorijas labiekārtošana. Lietā nav strīda par to, ka 2006.gada 5.oktobrī plkst.11.40 vienības apgaitas laikā pieteicējam nebija pienākuma veikt dzīvojamo telpu un vienības teritorijas labiekārtošanas darbus un ka viņš atradās guļus savā gultā ar spilvenu uz galvas. Ne Latvijas Sodu izpildes kodekss, ne Noteikumi Nr.423, ne arī Jēkabpils cietuma notiesāto dienas kārtība nenosaka aizliegumu notiesātajam apgulties savā gultā gadījumā, ja dzīvojamo telpu un vienības teritorijas labiekārtošanai paredzētajā laikā notiesātais netiek kādu laiku nodarbināts ar attiecīgiem darbiem. Līdz ar to pieteicēja darbība, neesot nodarbinātam laikā no plkst.9.45 līdz 12.00 un šajā laikā apguļoties, nav atzīstama par Noteikumu Nr.423 44.1.apakšpunkta pārkāpumu.

Nav pamatots pārvaldes arguments par to, ka notiesātā atrašanās guļus stāvoklī gultā no plkst.7.00 līdz 23.00 ir uzskatāma par miegu (Jēkabpils cietuma notiesāto dienas kārtības 22.punkts) un ka tāpēc pieteicējam minētajā laikā bija aizliegts atrasties gultā guļus stāvoklī. Šāda Jēkabpils cietuma notiesāto dienas kārtības interpretācija un ar to pamatotais aizliegums neizriet no Jēkabpils cietuma notiesāto dienas kārtības, kuras 22.punkts skaidri nosaka būtisku apstākli, kas jākonstatē gulēšanas dienas laikā gadījumā – miegs.

[4.3] Noteikumu Nr.423 44.4.apakšpunkts noteic, ka notiesātajiem ir pienākums no celšanās līdz naktsmieram uzturēt savu guļamvietu atbilstoši brīvības atņemšanas iestādē noteiktajam vienotajam paraugam. Minētās normas nolūks ir

 

disciplinēt un mācīt notiesātajiem nepieciešamību nodrošināt kārtību tajā vidē, kurā dzīvo un atrodas.

Sākotnējā lēmumā iestāde norāda, ka normas pārkāpums ir izdarīts ar to, ka pieteicēja gultas vieta nebija saklāta pēc vienota gultas klāšanas parauga.

No 2006.gada 5.oktobra ziņojuma par notiesātā soda izciešanas režīma pārkāpumu un tajā sniegtā pieteicēja paskaidrojuma konstatējams, ka, atnākot uzraugam, pieteicējs piecēlies no gultas un nolicis spilvenu vietā uz gultas. Normatīvie akti neietver aizliegumu notiesātajam dienas laikā apsēsties vai apgulties uz savas gultas. Jebkāda apsēšanās vai apgulšanās uz gultas dienas laikā atstāj kaut kādu iespaidu uz gultas atbilstību vienotajam paraugam. Līdz ar to tikai pats apgulšanās vai apsēšanās fakts nevar kalpot par pamatojumu notiesātā guļamvietas neatbilstībai noteiktajam vienotajam paraugam. Lai konstatētu konkrēta notiesātā pārkāpumu, proti, nerūpēšanos par savas guļamvietas atbilstību vienotajam paraugam, nepieciešams konstatēt notiesātā darbību vai bezdarbību, kas liecina par šādu nerūpēšanos. Ņemot vērā, ka šajā gadījumā pieteicējs, atnākot uzraugam, piecēlās un nolika spilvenu vietā, tātad parūpējās par gultas atbilstību vienotajam standartam. Nav citu pierādījumu, ka pēc tam pieteicēja guļamvieta joprojām neatbilda vienotajam paraugam.

Ņemot vērā minētos apsvērumus, atzīstams, ka pieteicējs nav pārkāpis arī Noteikumu Nr.423 44.4.apakšpunktu.

[4.4] Lai atbilstoši Latvijas Sodu izpildes kodeksa 70.panta trešajai un piektajai daļai notiesāto sodītu ar ievietošanu soda izolatorā par sistemātisku pārkāpumu izdarīšanu, nepieciešams konstatēt obligātu priekšnosacījumu sistemātiskumam – divas vai vairākas reizes pēdējā pusgada laikā izdarītu brīvības atņemšanas iestādes iekšējās kārtības noteikumu pārkāpumu no notiesātā puses. Pieteicējs pirms 2006.gada 5.oktobra pēdējā pusgada laikā ir izdarījis tikai vienu brīvības atņemšanas iestādes iekšējās kārtības noteikumu pārkāpumu, tāpēc nebija tiesiska pamata Jēkabpils cietuma priekšniekam sodīt pieteicēju ar ievietošanu soda izolatorā. Savukārt norāde izziņā, ka pieteicējs vispār iepriekš disciplinārā kārtā sodīts 21 reizi, neapliecina pārkāpumu esību, sistemātiskumu tieši pēdējā pusgada laikā.

[5] Ieslodzījuma vietu pārvalde par Administratīvās apgabaltiesas spriedumu iesniegusi kasācijas sūdzību, lūdzot spriedumu atcelt un pamatojot to ar tālāk norādītajiem argumentiem.

[5.1] Tiesas secinājums, ka lietā nav strīda par to, ka pārkāpuma konstatēšanas laikā pieteicējam nebija pienākuma veikt dzīvojamo telpu un vienības teritorijas labiekārtošanas darbus, izdarīts, neskatoties uz lietā esošajiem pierādījumiem par to, ka no plkst.9.45 līdz 12.00 notiesātajiem paredzēts šis dienas režīma pasākums. Tiesa nav ņēmusi vērā, ka attiecībā uz notiesātajiem ir attiecināms nevis princips, ka atļauts ir viss, kas nav aizliegts, bet gan publisko tiesību princips – kas nav atļauts ar tiesību normu, tas ir aizliegts. Tas secināms no Latvijas Sodu izpildes kodeksa 9. un 41.panta. Konkrētajā gadījumā pieteicējam pārkāpuma konstatēšanas laikā atpūsties bija aizliegts.

[5.2] Pārvalde nepiekrīt tiesas vērtējumam, ka gulēšana dienas laikā kā pārkāpums ir konstatējama tikai tad, ja konstatē miegu, nevis atrašanos guļus stāvoklī. Vispārzināms ir fakts, ka miegs ir diennakts ritma izraisīts organisma dabisks stāvoklis, kad organisms atpūšas. Dienas laikā gadījumā, ja cilvēks ievēro nakts miega režīmu (kas attiecināms arī uz izskatāmo gadījumu), cilvēka miegs ir virspusējs. Līdz ar to nav iespējams konstatēt miegu, jo no sadzirdētā trokšņa, kas rodas administrācijas apmeklējuma rezultātā, notiesātais pamostas. Ņemot to vērā, ja notiesātais atrodas guļus stāvoklī uz savas guļamvietas ar aizvērtām acīm, tā pamatoti atzīstama par gulēšanu.

[5.3] Atbilstoši Latvijas Sodu izpildes kodeksa 70.panta piektajai daļai par sistemātiskiem režīma pārkāpumiem uzskatāmi brīvības atņemšanas iestāžu iekšējās kārtības noteikumu pārkāpumi, kas izdarīti divas un vairākas reizes pēdējā pusgada laikā. No lietas materiāliem izriet, ka pieteicējs pēdējā pusgada laikā pieļāvis divus soda izciešanas režīma pārkāpumus, un tas norāda uz sistemātiskumu.

[6] Pieteicējs savos paskaidrojumos par kasācijas sūdzību uzskata to par nepamatotu.

[7] Tiesas sēdē Ieslodzījuma vietu pārvaldes pārstāve uzturēja kasācijas sūdzību saskaņā ar tajā minētajiem apsvērumiem. Papildus paskaidroja, ka pārkāpuma konstatēšanas brīdī pieteicējam bija ne tikai pienākums, bet arī faktiska iespēja iesaistīties dzīvojamo telpu un vienības teritorijas labiekārtošanas darbos.

Pieteicējs izcieta sodu daļēji slēgtā cietumā, vidējā soda izciešanas režīma pakāpē, tātad varēja brīvi pārvietoties pa lokālo iecirkni, kas ietver arī sporta laukumu un pieguļošo teritoriju.

Motīvu daļa

[8] Notiesātajiem kā valstij īpaši pakļautām personām ir pienākums ievērot tiem piemērotā brīvības atņemšanas režīma noteikumus un brīvības atņemšanas iestāžu iekšējo kārtību. Valsts ir tiesīga noteikt ne tikai notiesātā uzvedības noteikumus darba laikā, bet arī atpūtas laikā (Latvijas Sodu izpildes kodeksa 42.panta pirmā daļa). Valsts ir arī tiesīga noteikt notiesātā dienas kārtību (Latvijas Sodu izpildes kodeksa 41.panta ceturtā daļa, Noteikumu Nr.423 44.1.apakšpunkts).

Senāta ieskatā, vērtējot to, vai notiesātais ievēro noteikto dienas kārtību, tiesai ir jānoskaidro, kāds konkrēti pasākums dienas kārtībā bija paredzēts, vai tā veikšana faktiski varēja notikt un vai notiesātais, ja viņam bija iespēja ievērot dienas kārtību, to darīja. Nevar piekrist Ieslodzījuma vietu pārvaldei, ka, konstatējot jebko citu, kas nav paredzēts dienas kārtībā, automātiski konstatējams pārkāpums: dienas kārtības ievērošana apstākļos, kad notiesātā persona ir atkarīga no ieslodzījuma vietas apstākļiem un kārtības organizācijas, ir atkarīga arī no tā, vai viņam ir iespēja dienas kārtību ievērot. Ja notiesātajam nav iespēju veikt dienas kārtībā paredzēto pasākumu, tad, loģiski, viņš var darīt un darīs kaut ko citu.

[9] Vērtējot, vai apgabaltiesa ir to ievērojusi, izskatot šo lietu, Senāts secina tālāk minēto.

Jēkabpils cietuma notiesāto dienas kārtības 9.punktā noteikts, ka no plkst.9.45 līdz 12.00 ir dzīvojamo telpu un vienības teritorijas labiekārtošana.

Apgabaltiesa konstatējusi, ka lietā nav strīda, ka pārkāpuma konstatēšanas brīdī plkst.11.40 pieteicējam nebija pienākuma veikt dzīvojamo telpu un vienības teritorijas labiekārtošanas darbus. Kā izriet no kasācijas sūdzības, pārvalde uzskata, ka, ja reiz dienas kārtībā attiecīgajā brīdī bija paredzēta dzīvojamo telpu un vienības teritorijas labiekārtošana, tad tas arī bija vienīgais atļautais nodarbošanās veids, nevis atpūta. Savukārt tiesas sēdē pārvaldes pārstāve papildināja šo argumentu ar skaidrojumu, ka arī faktiski minētajā laikā pieteicējam bija iespējas veikt dienas kārtībā paredzētos pasākumus.

Administratīvajā aktā nav norādīti citi apstākļi attiecībā uz dienas kārtības neievērošanu, kā vien tas, ka pieteicējs gulēja gultā. Nav ziņu, vai viņam bija uzdoti kādi pienākumi saistībā ar telpu un vienības teritorijas labiekārtošanu un vai bija iespējams tādus pildīt.

Apgabaltiesas tiesas sēdē pieteicējs paskaidrojis: „Tajā dienā nekas nebija jādara. Tas bija vienībā, jo man ir vidējā pakāpe. Tas notika sagatavošanās laikā, tas ir laiks, kad mēs pulcējāmies, lai ietu pusdienās. [..] Tajā laikā nekas nebija jādara, nebija nekādu īpašu pienākumu. [..] Galvenais dienas kārtībā ir, lai laicīgi pieceļamies. Tad ir pārbaude. Ja kāds nepieciešams, tad [tas] iet pie priekšnieka. Tad var nodarboties ar sportu vai ko citu. [..] Varu iet arī ārā, ja vēlos.” (lietas 171.lapa).

Ieslodzījuma vietu pārvaldes pārstāve uz tiesas jautājumiem atbildējusi: „No 9.45 līdz 12.00 nav personīgais laiks, bet gan laiks, kurā ieslodzītajiem uzturēt kārtībā dzīvojamo telpu. [..] Tas lietas materiālos nav atspoguļots. Katrs atbild par savu guļamtelpu, skapīti. Darbi jāorganizē vienības priekšniekam, uzraudzības daļai, nodrošinājuma dienestam. [..] Nezinu, vai visi tajā dienā apkārt strādāja. Pasākumi bija jārīko administrācijai. [..] Viņam nevajadzēja gulēt, bet atrasties kamerā vai aiziet pie vienības priekšnieka painteresēties, vai nav vēl kas darāms.” (lietas 171.-172.lapa).

Senāta ieskatā, apgabaltiesas secinājums, ka lietā nav strīda par to, ka pieteicējam nebija pienākuma veikt dzīvojamo telpu un vienības teritorijas labiekārtošanas darbus, nav gluži korekts no loģikas viedokļa, salīdzinot abu procesa dalībnieku paskaidrojumus, līdz ar to secinājumi par faktiskajiem apstākļiem bez papildu pamatojuma neatbilst Administratīvā procesa likuma 154.panta trešajai daļai. Abu procesa dalībnieku viedokļi uzrāda iespēju, ka darba kārtības ievērošana faktiski varēja nebūt izslēgta.

[10] Taču, skatot kopsakarā lietas materiālus, Senāts uzskata, ka apgabaltiesas atturēšanās veikt sīkāku lietas faktisko apstākļu noskaidrošanu konkrētajā gadījumā nav iemesls, lai atceltu apgabaltiesas spriedumu.

Pirmkārt, no administratīvā akta pamatojuma neizriet nekādi apstākļi, kuri varētu būt pamats secinājumiem par faktisku iespēju iesaistīties dzīvojamo telpu un vienības teritorijas labiekārtošanas darbos. Pārkāpuma konstatējums izriet tikai no tā apstākļa, ka pieteicējs gulēja gultā. Otrkārt, vēl apelācijas tiesas sēdē atbildētājas pārstāve nevarēja sīkāk paskaidrot, kādi bija pieteicēja faktiski veicamie pienākumi dzīvojamo telpu vai teritorijas labiekārtošanā, tieši otrādi, skaidrojums, ka „viņam nevajadzēja gulēt, bet atrasties kamerā vai aiziet pie vienības priekšnieka painteresēties, vai nav vēl kas darāms” apliecina arī no administratīvā akta izrietošo iestādes uzskatu, ka noteicošais bijis tieši gulēšanas fakts, un iestāde pati nav iedziļinājusies jautājumā, vai pieteicējam bija kādi faktiski darāmi darbi. Ja reiz pieteicējs var „atrasties kamerā”, tad nav saprotams, kāpēc viņš, no dienas kārtības ievērošanas viedokļa, nevar atrasties savā kamerā gultā. Senāta tiesas sēdē pārstāve sīkāk izskaidroja apstākļus, taču Senāts uzskata, ka šāda iespēja iestādei bija jāizmanto laikā, kad lieta tika izskatīta pēc būtības apstrīdēšanas stadijā vai zemākas instances tiesā. Apgabaltiesai nevar pārmest, ka tā būtu atstājusi bez ievērības kādus pierādījumus vai nebūtu devusi iespēju iestādei tādus iesniegt.

[11] Ņemot vērā minēto, apgabaltiesas atzinums, ka nav pierādīts dienas kārtības pārkāpums un līdz ar to Noteikumu Nr.423 44.1.apakšpunkta pārkāpums, ir pamatots.

[12] Gulēšana gultā dienas laikā, pēc pārvaldes ieskata, ietver arī Noteikumu Nr.423 44.4.apakšpunkta pārkāpumu, proti, tādā veidā pieteicējs nav ievērojis pienākumu no celšanās līdz naktsmieram uzturēt savu guļamvietu atbilstoši brīvības atņemšanas iestādē noteiktajam vienotajam paraugam.

Satversmes tiesa, vērtējot Noteikumu Nr.423 44.4.apakšpunkta saturu kopsakarā ar Latvijas Republikas Satversmes, Latvijas Sodu izpildes kodeksa normām un brīvības atņemšanas iestāžu iekšējās kārtības noteikumiem, secinājusi, ka no Noteikumos Nr.423 ietvertā regulējuma izriet, ka notiesātais no celšanās līdz naktsmieram var izmantot gultu, taču tikai tādā veidā, lai tā joprojām būtu uzturēta brīvības atņemšanas iestādes noteiktajā kārtībā. Kā norādīja Satversmes tiesa, aplūkojot brīvības atņemšanas iestāžu iekšējās kārtības noteikumus, secināms, ka notiesātais, ja vien dienas kārtībā nav paredzēti citi pasākumi, brīvo laiku var izmantot pēc saviem ieskatiem. Latvijas Sodu izpildes kodeksā un noteikumos Nr.423, kā arī brīvības atņemšanas iestāžu iekšējās kārtības regulējumā nav ietverts aizliegums notiesātajiem no celšanās līdz naktsmieram atrasties sakārtotā gultā (sk. Satversmes tiesas 2011.gada 8.marta lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr.2010-52-03 10.punktu). Tādā veidā interpretēta, norma nenonāk pretrunā ar Latvijas Republikas Satversmes 96.pantu, kas paredz tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, tostarp arī ieslodzījuma vietā. Satversmes tiesa arī norādījusi, ka Ministru kabineta atbildes rakstā sniegtā apstrīdētās normas interpretācija nodrošina notiesātajai personai Latvijas Republikas Satversmes 96.pantā noteikto pamattiesību aizsardzību augstākā līmenī; tātad Satversmes tiesa būtībā atbalstījusi Ministru kabineta skaidrojumu, ka apstrīdētā norma jāinterpretē tādā veidā, ka notiesātajam ir atļauts sēdēt, atgulties un veikt citas darbības, izmantojot kamerā esošo inventāru, tiktāl, ciktāl ar minētajām darbībām netiek pārkāpti soda izciešanas režīma noteikumi un no tiem izrietošā brīvības atņemšanas iestādē noteiktā dienas kārtība (sk. minētā lēmuma 11.punktu).

Līdz ar to Ieslodzījuma vietu pārvaldes viedoklis, ka jau atrašanās gultā guļus būtu uzskatāma par Noteikumu Nr.423 44.4.apakšpunkta pārkāpumu, ir nepareizs.

Arī vispārējs pieņēmums, ka atrašanās gultā guļus pierāda gulēšanu (miegu) dienas laikā (kas varētu būt iepriekš analizētā Ministru kabineta noteikumu Nr.423 44.1.apakšpunkta pārkāpums), nozīmētu būtībā neatspēkojamu prezumpciju un vienmēr liktu secināt, ka notiesātā persona neievēro dienas kārtību (miegam paredzēto laiku).

Apgabaltiesa ir konstatējusi, ka pēc uzrauga ienākšanas pieteicējs piecēlies un nolicis vietā spilvenu, un no tā izdarījusi secinājumu, ka pieteicējs rūpējās par pienācīgu guļvietas kārtību. Senātam nav pamata šādam viedoklim nepiekrist.

[13] Tā kā apgabaltiesas spriedumā pareizi atzīts, ka pieteicēja sodīšana par Ministru kabineta noteikumu Nr.423 44.1. un 44.4.apakšpunkta pārkāpumu ir nepamatota, nav nozīmes nedz apgabaltiesas tālākai argumentācijai par pieteicēja sistemātiskas noteikumu pārkāpšanas ietekmi uz soda apmēru, nedz kasācijas sūdzības iebildumiem šajā jautājumā.

[14] Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, apgabaltiesas sprieduma atcelšanai nav pamata.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 348.panta 1.punktu un 346.pantu, Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments

nosprieda

Atstāt negrozītu Administratīvās apgabaltiesas 2010.gada 25.februāra spriedumu, bet Ieslodzījuma vietu pārvaldes kasācijas sūdzību noraidīt.

Spriedums nav pārsūdzams.

 

Tiesas sēdes priekšsēdētāja senatore (paraksts) R.Vīduša

Senatore (paraksts) D.Mita

Senators (paraksts) J.Neimanis

 

NORAKSTS PAREIZS

Senatore R.Vīduša

Rīgā 2011.gada 27.maijā

 

Published: 2015-11-16