Valsts rīcība, kas būtiski skar ieslodzītas personas cilvēktiesības – reliģijas brīvību un pazemojošas attieksmes aizliegumu.

Virsraksts: Valsts rīcība, kas būtiski skar ieslodzītas personas cilvēktiesības – reliģijas brīvību un pazemojošas attieksmes aizliegumu.

 

Tēze: Latvijas Republikas Satversmes 99.panta pirmais teikums noteic, ka ikvienam ir tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību. Arī Latvijai saistošās starptautiskās cilvēktiesību normas paredz analogas tiesības.

Reliģijas brīvība sastāv no divām daļām – iekšējās ticības, kas attiecas uz personas forum internum un ir absolūta tiesība, jo katram ir tiesības ticēt vai neticēt kam tas vēlas, un reliģiskās pārliecības izpaušanas, kas nav absolūta tiesība.

Tēze: Vēlme rīkoties atbilstoši reliģiskajai pārliecībai vai paust savus reliģiskos uzskatus balstās reliģiskajā mācībā. No tiesību viedokļa katrā gadījumā ir izvērtējams, vai konkrētā izpausme ietilpst reliģiskās brīvības tvērumā un līdz ar to aizsargājama vai ne.

Reliģiskajai pārliecībai atbilstoša uztura lietošana kā atsevišķu reliģiju nozīmīga sastāvdaļa ietilpst reliģijas brīvības tvērumā.

Tēze: Latvijas Republikas Satversmes 95.pants paredz, ka valsts aizsargā cilvēka godu un cieņu un cietsirdīga vai cieņu pazemojoša izturēšanās pret cilvēku ir aizliegta. Ieslodzījumā esoša persona ir neaizsargāta, tā ir absolūtā valsts pakļautībā un līdz ar to arī aizsardzībā. Lai kādu iemeslu dēļ persona atrastos ieslodzījumā, cilvēktiesību normas noteic, ka apstākļiem jābūt tādiem, kas neizbēgami izriet no ieslodzījuma fakta un kas atbilst cieņas pilnai attieksmei pret cilvēku. Ieslodzījuma apstākļi nedrīkst pārsniegt ar ieslodzījuma faktu neizbēgami saistīto ciešanu slieksni.

Tēze: Ja valsts nenodrošina ieslodzījumā esošai personai nepieciešamos higiēnas līdzekļus, valsts pieļauj personas cieņu pazemojošu attieksmi pret šo cilvēku.

Tēze: Finanšu līdzekļu trūkums nevar būt attaisnojums tādiem ieslodzījuma vietas apstākļiem, kas rada pazemojošu attieksmi pret ieslodzīto.

Tēze: Lai noteiktu atbilstīgu atlīdzinājumu par personai nodarīto morālo kaitējumu, tiesai jānoskaidro ar pārkāpumu saistītie apstākļi, kas var liecināt par pārkāpuma un secīgi arī kaitējuma smaguma pakāpi.

Tēze: Tas, ka valsts ieslodzījumā esošai pilngadīgai personai nenodrošina iespējas iegūt pamatizglītību, nav uzskatāms par šī personas cilvēktiesību pārkāpumu.

 

Latvijas Republikas Augstākās tiesas

Senāta Administratīvo lietu departamenta

2010.gada 6.maija

SPRIEDUMS

Lieta Nr. A42446907

SKA – 160/2010

 

Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments šādā sastāvā:

tiesas sēdes priekšsēdētāja senatore D.Mita

senatore J.Briede

senatore I.Skultāne

 

atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz N.R. pieteikumu par Rīgas Centrālcietuma administrācijas un Ieslodzījuma vietu pārvaldes faktiskās rīcības atzīšanu par prettiesisku, kā arī zaudējumu un kaitējuma atlīdzināšanu, sakarā ar N.R. kasācijas sūdzību par Administratīvās apgabaltiesas 2009.gada 8.oktobra spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] Pieteicējs 2006.gada 18.oktobrī vērsās Administratīvajā rajona tiesā ar pieteikumu, lūdzot:

1. atzīt par prettiesisku Rīgas Centrālcietuma administrācijas un Ieslodzījuma vietu pārvaldes faktisko rīcību, nenodrošinot pieteicējam pamatizglītību; uzlikt pienākumu nodrošināt pieteicējam pamatizglītību; atlīdzināt zaudējumus;

2. atzīt par prettiesisku Rīgas Centrālcietuma administrācijas un Ieslodzījuma vietu pārvaldes faktisko rīcību, neizsniedzot pieteicējam higiēnas preces; atlīdzināt zaudējumus un kaitējumu;

3. atzīt par prettiesisku Rīgas Centrālcietuma administrācijas un Ieslodzījuma vietu pārvaldes faktisko rīcību, nenodrošinot pieteicējam viņa reliģiskajai pārliecībai atbilstošu uzturu; atlīdzināt zaudējumus un kaitējumu;

4. atzīt par prettiesisku Rīgas Centrālcietuma administrācijas un Ieslodzījuma vietu pārvaldes faktisko rīcību, nenodrošinot pieteicēju ar algotu darbu; atlīdzināt zaudējumus un kaitējumu.

Pieteikumā norādīts, ka pieteicējam Rīgas Centrālcietumā netiek dota iespēja iegūt pamatizglītību un ka viņš tāpēc degradējas. Turklāt, tā kā pieteicējs ir musulmanis un līdz ar to neēd gaļas, zivju un olu izstrādājumus, tad viņš ir spiests atteikties no piedāvātā ēdiena un ciest badu. Pieteicējam arī prettiesiski netika izsniegtas higiēnas preces – zobu suka, zobu pasta, tualetes papīrs un saimniecības ziepes –, kā rezultātā viņam sabojājās četri zobi, parādījās izsitumi, viņš bija spiests staigāt netīrs un tika pakļauts pazemojumiem. Visbeidzot pieteicējam ir liegta iespēja strādāt algotu darbu, tāpēc viņš nevar materiāli atbalstīt savu ģimeni, algot juristu, iegādāties veikalā savai reliģiskajai pārliecībai atbilstošu pārtiku, atlīdzināt cietušajai zaudējumus, kā arī nevar sevi nodrošināt sociāli.

 

[2] Administratīvā rajona tiesa ar 2008.gada 8.maija spriedumu pieteikumu daļēji apmierināja:

1. atzina par prettiesisku iestāžu faktisko rīcību, kas izpaudusies kā higiēnas preču neizsniegšana;

2. noraidījapieteikumu daļā par zaudējumu un kaitējuma atlīdzināšanu saistībā ar higiēnas preču neizsniegšanu;

3. noraidījapieteikumu daļā par iestāžu faktiskās rīcības atzīšanu par prettiesisku, nenodrošinot pieteicēju ar pamatizglītību, kā arī noraidīja pieteikumu daļā par pienākuma uzlikšanu nodrošināt pieteicējam pamatizglītību un atlīdzināt zaudējumus;

4. noraidījapieteikumu daļā par iestāžu faktiskās rīcības atzīšanu par prettiesisku, nenodrošinot pieteicējam viņa reliģiskajai pārliecībai atbilstošu uzturu, kā arī noraidījapieteikumu daļā par zaudējumu un kaitējuma atlīdzināšanu;

5. noraidīja pieteikumu daļā par iestāžu faktiskās rīcības atzīšanu par prettiesisku, nenodrošinot pieteicēju ar darbu.

[3] Izskatījusi lietu sakarā ar pietecēja apelācijas sūdzību par Administratīvās rajona tiesas spriedumu daļā, ar kuru pieteikums noraidīts, Administratīvā apgabaltiesa ar 2009.gada 8.oktobra spriedumu apmierināja pieteikumu daļā:

1. uzlika pienākumu Ieslodzījuma vietu pārvaldei rakstveidā atvainoties pieteicējam par morālo kaitējumu, kas viņam nodarīts ar iestāžu prettiesisko faktisko rīcību, neizsniedzot higiēnas preces;

2. noraidīja pieteikumu daļā par zaudējumu un kaitējuma atlīdzināšanu saistībā ar iestāžu prettiesisko faktisko rīcību, neizsniedzot higiēnas preces;

3. izbeidza tiesvedību lietas daļā par iestāžu faktiskās rīcības atzīšanu par prettiesisku, nenodrošinot pieteicēju ar darbu, kā arī daļā par zaudējumu un kaitējumā atlīdzināšanu par šo faktisko rīcību;

4. izbeidza tiesvedību lietas daļā par iestāžu faktisko rīcību, nenodrošinot pieteicēju ar pamatizglītību, daļā par pienākuma uzlikšanu nodrošināt pamatizglītību, kā arī daļā par zaudējumu un kaitējuma atlīdzināšanu par šo faktisko rīcību;

5. izbeidza tiesvedību lietas daļā par iestāžu faktisko rīcību, nenodrošinot pieteicējam viņa reliģiskajai pārliecībai atbilstošu uzturu, kā arī daļā par pienākuma uzlikšanu atlīdzināt zaudējumus un kaitējumu par šo faktisko rīcību.

Spriedums pamatots ar tālāk minētajiem argumentiem.

[3.1] Tiesvedība lietas daļā par iestāžu faktiskās rīcības atzīšanu par prettiesisku, nenodrošinot pieteicēju ar darbu, ir izbeidzama, jo pieteicējs tiesas sēdē atteicās no pieteikuma šajā daļā. Līdz ar to izbeidzama arī tiesvedība lietas daļā par zaudējumu un morālā kaitējumā atlīdzināšanu, jo minētais prasījums nav patstāvīgs pieteikuma priekšmets.

[3.2] Lai attiecībā uz iestādei īpaši pakļautām – tostarp apcietinājumā turētām un notiesātām – personām pieņemtu lēmumu vai veiktu rīcību atzītu par izskatāmu administratīvā procesa kārtībā, ir nepieciešams konstatēt, ka ar šo lēmumu vai rīcību būtiski tiek ierobežotas personas cilvēktiesības. Konkrētajā gadījumā nav konstatējama cilvēktiesība, kas garantētu pamatizglītības iegūšanu pēc 18 gadu vecuma sasniegšanas. Līdz ar to tiesvedība lietas daļā par iestāžu faktisko rīcību, nenodrošinot pieteicēju ar pamatizglītību, ir izbeidzama. Šā iemesla dēļ tiesvedība izbeidzama arī daļā par zaudējumu un morālā kaitējumā atlīdzināšanu.

No tiesību normām neizriet, ka persona pati var izraudzīties, kur un kādā veidā iegūt izglītību, tostarp pamatizglītību. Tiesību uz izglītību īstenošanas veids pamatā ir tiesībpolitisks jautājums, kas lielā mērā atkarīgs no valsts iespējām. Minētais vērtējams kopsakarā ar Izglītības likuma, Vispārējās izglītības likuma un šajā lietā piemērojamo tiesību aktu, kas attiecas uz apcietinātām un notiesātām personām – Apcietinājumā turēšanas kārtības likuma un Latvijas Sodu izpildes kodeksa – tiesību normām.

Saskaņā ar Izglītības likuma 1.panta 15.punktu pamatizglītība ir izglītības pakāpe, kurā notiek sagatavošanās izglītībai vidējā pakāpē vai profesionālajai darbībai, sabiedrības un cilvēka individuālajā dzīvē nepieciešamo pamatzināšanu un pamatprasmju apguve, vērtīborientācijas veidošanās un iesaiste sabiedrības dzīvē. Izglītības likuma 4.pants noteic, ka obligāta ir pamatizglītības iegūšana vai pamatizglītības iegūšanas turpināšana līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai.

Vispārējās izglītības likuma 30.panta pirmā daļa noteic, ka pamatizglītības programmas tiek īstenotas 9 gadu laikā, savukārt saskaņā ar 32.panta otro daļu pamatizglītības ieguvi sāk tajā kalendārajā gadā, kurā izglītojamajam aprit 7 gadi. Vispārējās izglītības likuma 32.panta pirmā daļa paredz, ka pamatizglītība ir obligāta, savukārt minētā panta ceturtā daļa paredz, ka iestādes, kurās uzturas izglītojamie līdz 18 gadu vecumam (bērnu aprūpes iestādes, patversmes, ārstniecības iestādes, ieslodzījuma vietas, patvēruma meklētāju izmitināšanas centri u.tml.), nodrošina pamatizglītības programmas apguves iespējas.

Tātad vispārīgi valstī personai pamatizglītības programmas apguvi paredzēts pabeigt 16 gadu vecumā, taču, ja līdz minētajam vecumam tā nav apgūta, iestādēm, kurās uzturas izglītojamie līdz 18 gadu vecumam (bērnu aprūpes iestādes, patversmes, ārstniecības iestādes, ieslodzījuma vietas, patvēruma meklētāju izmitināšanas centri u.tml.), valsts ir uzlikusi pienākumu nodrošināt pamatizglītības programmas apguves iespējas.

Attiecībā uz apcietinātajām personām Apcietinājumā turēšanas kārtības likuma 24.pantā ir noteikts, ka izmeklēšanas cietuma administrācija pēc iespējas nodrošina, lai apcietinātie apgūst vispārējo, profesionālo un interešu izglītību.

Reglamentējot ar brīvības atņemšanu notiesāto personu vispārējo izglītību, Latvijas Sodu izpildes kodeksa 62.panta pirmā daļa noteic, ka brīvības atņemšanas iestādēs tiek nodrošinātas mācības, lai notiesātie jaunieši varētu iegūt vispārējo izglītību. Tādējādi likumdevējs ir noteicis valsts pienākumu nodrošināt vispārējās izglītības iegūšanu pamatā pie tās vecuma grupas piederošajiem, kuriem būtu jāiet skolā, ja viņi neatrastos ieslodzījuma vietā, t.i., jauniešiem.

[3.3] Cilvēktiesība uz reliģijas brīvību neietver reliģiskajai pārliecībai atbilstoša uztura nodrošināšanu. Tādējādi tiesvedība lietas daļā par iestāžu faktisko rīcību, nenodrošinot pieteicējam viņa reliģiskajai pārliecībai atbilstošu uzturu, kā arī daļā par pienākuma uzlikšanu atlīdzināt zaudējumus un morālo kaitējumu par šo faktisko rīcību, ir izbeidzama.

[3.4] Par morālo kaitējumu, kas pieteicējam nodarīts ar prettiesisko higiēnas preču neizsniegšanu, Ieslodzījuma vietu pārvaldei uzliekams pienākums pieteicējam rakstveidā atvainoties. Savukārt zaudējumus un personisko kaitējumu, kas pieteicējam varētu būt nodarīts ar minēto faktisko rīcību, pieteicējs nav pierādījis.

[4] Pieteicējs par Administratīvās apgabaltiesas spriedumu ir iesniedzis kasācijas sūdzību, lūdzot spriedumu atcelt. Kasācijas sūdzība pamatota ar tālāk minētajiem argumentiem.

[4.1] Tiesa nepamatoti secināja, ka pieteicējs nav pierādījis personisko kaitējumu. Minēto kaitējumu pierāda apstāklis, ka pieteicējam netika izsniegtas higiēnas preces, kuras viņam pienācās. Administratīvā procesa likuma 5.pants noteic, ka iestāde un tiesa piemērojamo tiesību normu ietvaros veicina privātpersonas tiesību un tiesisko interešu aizsardzību.

Tiesa kļūdaini atzina, ka pieteicējam nodarītais kaitējums ir viegls. Pieteicējs lūdza cietuma administrāciju izsniegt higiēnas preces, bet viņa lūgumi tika noraidīti. Higiēnas preces nebija iespējams saņemt citā veidā, jo Apcietinājumā turēšanas kārtības likums aizliedz ņemt jebkādus priekšmetus no citiem ieslodzītajiem un pienesumos šie priekšmeti ir aizliegti. Iestāde nedarīja visu iespējamo, lai nodrošinātu pieteicēju ar minētajām precēm. Turklāt iestāde vilcinājās atzīt savu prettiesisko rīcību. Līdz ar to atvainošanās nav pienācīgs atlīdzinājums par pieteicējam nodarīto morālo kaitējumu.

Tiesā nav jāpierāda vispārzināmi fakti. Ir pašsaprotami, ka pieteicējs, nesaņemot higiēnas preces, cieta, pārdzīvoja un izjuta stresa stāvokli. Nesaņemot higiēnas preces, nevarēja sevi apkopt, mazgāt apģērbu.

[4.2] Tiesa nepamatoti izbeidza tiesvedību lietas daļā par iestāžu faktisko rīcību, nenodrošinot pieteicēju ar pamatizglītību. Tiesa nepareizi piemēroja Senāta atziņas.

[4.3] Pārējo lietas daļu pieteicējs lūdz izskatīt uz tā paša pamata, kā lūgts pieteikumā.

[5] Rīgas Centrālcietums par kasācijas sūdzību ir iesniedzis paskaidrojumus. Tajos norādīts, ka kasācijas sūdzība ir nepamatota.

[6] Uz tiesas sēdi dalībnieki nav ieradušies. Procesa dalībniekiem par tiesas sēdi paziņots. Ņemot vērā Administratīvā procesa likuma 342.pantā noteikto, ka administratīvā procesa dalībnieka neierašanās, ja viņam pienācīgi paziņots par tiesas sēdi, nav šķērslis lietas izskatīšanai, kā arī ievērojot to, ka pieteicējs kasācijas sūdzībā nav izteicis vēlēšanos piedalīties tiesas sēdē, bet ir lūdzis paziņot viņam spriedumu, Senāts atzina, ka lietu ir iespējams izskatīt bez procesa dalībnieku klātbūtnes.

Motīvu daļa

[7] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 347.panta pirmo daļu tiesa, izskatot lietu kasācijas kārtībā, pārbauda sprieduma tiesiskumu pārsūdzētajā daļā un argumentus, kuri minēti kasācijas sūdzībā. Pieteicējs kasācijas sūdzībā norādījis, ka pārsūdz apgabaltiesas spriedumu pilnā apjomā. Tāpēc Senāts izvērtēs visus apgabaltiesas izlemtos prasījumus.

I 

[8] Attiecībā uz prasījumu nodrošināt pieteicēju ar darbu apgabaltiesa ir izbeigusi tiesvedību, pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 282.panta 4.punktu, jo pieteicējs atteicies no pieteikuma šajā daļā. Attiecībā uz atlīdzinājumu saistībā ar minēto prasījumu apgabaltiesa izbeidza tiesvedību, pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 282.panta 1.punktu, jo atlīdzinājuma prasījums nav patstāvīgs pieteikuma priekšmets, bet ir izskatāms kopā ar pamatprasījumu.

[9] Kā redzams no lietas materiāliem, pieteicējs apgabaltiesas sēdē ir parakstījies tiesas sēdes protokola pielikumā par to, ka atsakās no prasījuma par iestādes faktiskās rīcības atzīšanu par prettiesisku, nenodrošinot pieteicēju ar darbu (sk. lietas 93.lapu). Kasācijas sūdzībā nav minēti nekādi argumenti, ka pieteicējs nepiekrīt apgabaltiesas spriedumam šajā daļā. Senāts secina, ka atteikums no pieteikuma šajā daļā noformēts atbilstoši pieteicēja gribai. Līdz ar to apgabaltiesa pamatoti šajā pieteikuma daļā piemērojusi Administratīvā procesa likuma 282.panta 4.punktu, kas paredz, ka tiesa izbeidz tiesvedību lietā, ja pieteicējs atteicies no pieteikuma.

[10] Tāpat apgabaltiesa ir pareizi izbeigusi tiesvedību lietā saistībā ar atlīdzinājuma prasījumu, kas pamatots ar to, ka iestāde nav nodrošinājusi pieteicēju ar darbu. Kā pareizi norādījusi apgabaltiesa, atlīdzinājuma prasījums nav patstāvīgs pieteikuma priekšmets jeb, citiem vārdiem, šāds prasījums ir izlemjams tad, kad ir izvērtēts pamatprasījums par iestādes faktisko rīcību. Ja ir izbeigta tiesvedība par faktisko rīcību, nenodrošinot pieteicēju ar darbu, nav pamata lemt par atlīdzinājumu. Līdz ar to apgabaltiesa ir pamatoti izbeigusi tiesvedību šajā daļā, balstoties uz Administratīvā procesa likuma 282.panta 1.punktu, saskaņā ar kuru tiesa izbeidz tiesvedību, ja lieta nav izskatāma administratīvā procesa kārtībā.

II 

[11] Attiecībā uz prasījumu nodrošināt pieteicēju ar pamatizglītību apgabaltiesa, uzskatot, ka lieta nav izskatāma administratīvā procesa kārtībā, ir izbeigusi tiesvedību, pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 282.panta 1.punktu. Apgabaltiesa nav konstatējusi, ka pieteicējam kā pilngadīgai, īpaši pakļautai personai Administratīvā procesa likuma 1.panta trešās daļas izpratnē (t.i., sākotnēji kā apcietinājumā esošai un pēc tam kā notiesātai ieslodzījuma vietā esošai personai) būtu tiesības prasīt nodrošināt viņu ar pamatizglītību. Atzīstot apgabaltiesas secinājumu par pamatotu un argumentus par pietiekamiem, Senāts pievienojas apgabaltiesas sprieduma motivācijai šajā daļā, to neatkārtojot, kā to pieļauj Administratīvā procesa likuma 286.panta trešā daļa (sk. šā sprieduma 3.2.punktu).

[12] Senāts nepiekrīt kasācijas sūdzībā izteiktajam viedoklim, ka apgabaltiesa, izlemjot šo prasījumu, nepareizi piemērojusi Senāta atziņas. Lai gan Senāta 2007.gada 7.novembra lēmumā lietā Nr.SKA-576/2007, uz kuru atsaukusies apgabaltiesa, izvērtēts jautājums par ieslodzītā tiesībām uz bezmaksas vidējās izglītības apguvi, apgabaltiesa pareizi piemērojusi minētajā Senāta lēmumā izteiktās atziņas attiecībā uz tiesībām iegūt vispārējo izglītību (kas ietver gan pamatizglītību, gan vidējo izglītību).

[13] Ņemot vērā, ka apgabaltiesa ir pamatoti izbeigusi tiesvedību daļā par pieteicēja nodrošināšanu ar pamatizglītību, tā pareizi saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 282.panta 1.punktu izbeidza tiesvedību daļā par saistīto prasījumu par atlīdzinājumu.

III 

[14] Prasījums par pieteicēja nenodrošināšanu ar higiēnas precēm apgabaltiesas spriedumā ir izspriests no tiesību uz atlīdzinājuma viedokļa, par pamatu ņemot rajona tiesas secināto, ka atbildētājas rīcība bijusi prettiesiska. Rajona tiesas spriedums šajā daļā stājies spēkā. Pieteicējs kasācijas sūdzībā nepiekrīt apgabaltiesas secinājumam, ka nav pamata piešķirt atlīdzinājumu par veselībai nodarīto kaitējumu, kā arī tiesas noteiktajam atlīdzinājuma veidam par morālo kaitējumu – atvainošanos.

[15] Saskaņā ar apgabaltiesas konstatēto rajona tiesa atzinusi par prettiesisku atbildētājas rīcību, neizsniedzot pieteicējam laikā no 2003.gada aprīļa līdz 2005.gada oktobrim atbilstoši Ministru kabineta 2002.gada 6.augusta noteikumu Nr.339 „Noteikumi par apcietināto, administratīvi arestēto un administratīvi aizturēto personu uztura, mazgāšanas līdzekļu un personīgās higiēnas līdzekļu normām” (turpmāk – noteikumi Nr.339) 4.pielikumā noteiktajām normām šādus higiēnas priekšmetus: vienu zobu suku uz sešiem mēnešiem (2004.gada 16.novembrī tika izsniegta zobu suka); zobu pastu 50 g mēnesī; tualetes papīru 30 m rulli mēnesī.

[16] Senāts atzīst par pamatotiem apgabaltiesas apsvērumus attiecībā uz mantiskajiem zaudējumiem un kaitējumu, kas nodarīts veselībai. No apgabaltiesas sprieduma neizriet, ka būtu konstatējami priekšnoteikumi atlīdzinājuma piešķiršanai sakarā ar zaudējumiem un kaitējumu veselībai. Kasācijas sūdzībā nav norādīts, ka apgabaltiesa kādus apstākļus nebūtu ņēmusi vērā.

Savukārt attiecībā uz morālo kaitējumu, kā uzskata Senāts, apgabaltiesa nav izdarījusi visus nepieciešamos apsvērumus, lai varētu noteikt atbilstīgu atlīdzinājumu. Senāts to pamato ar tālāk minētajiem argumentiem.

[17] Lemjot par atlīdzinājumu saistībā ar morālo kaitējumu, apgabaltiesa, pamatojoties uz rajona tiesas konstatēto, secināja, ka pieteicējam katru nedēļu tika iedotas ziepes un ka apstāklis, ka zobu suka, zobu pasta un tualetes papīrs netika izsniegts normatīvajos aktos noteiktajā apjomā, vēl nav pamats, lai atzītu, ka pieteicējam ilgstoši bija jāstaigā netīram. Tāpat apgabaltiesa norādīja, ka higiēnas līdzekļi ierobežoti visiem ieslodzītajiem vienādi, pieteicējs salīdzināmos apstākļos nav nostādīts atšķirīgā situācijā no citām ieslodzījumā turētajām personām. Apgabaltiesa arī ņēmusi vērā, ka prettiesiskā rīcība nav rupja un apzināta. Ka higiēnas preču deficītu radījuši objektīvi apstākļi – budžeta līdzekļu trūkums.

[18] Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 95.pants, cita starpā, paredz, ka valsts aizsargā cilvēka godu un cieņu. Cietsirdīga vai cieņu pazemojoša izturēšanās pret cilvēku ir aizliegta. Cietsirdīgas un cieņu pazemojošas attieksmes aizliegums ietverts arī Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – Eiropas Cilvēktiesību konvencija) 3.pantā. Kā daudzkārt atzinusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa, konvencijas 3.pants atspoguļo vienu no demokrātiskas sabiedrības pamatvērtībām. Tas pilnībā aizliedz cietsirdīgu un pazemojošu izturēšanos neatkarīgi ne no kādiem apstākļiem (sk., piemēram, 2000.gada 6.aprīļa sprieduma „Labita pret Itāliju” 119.punktu).

Ieslodzījumā esoša persona ir neaizsargāta, tā ir absolūtā valsts pakļautībā un līdz ar to arī aizsardzībā. Lai kādu iemeslu dēļ persona atrastos ieslodzījumā, Satversmes 95.pants un Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 3.pants prasa, ka apstākļiem jābūt tādiem, kas neizbēgami izriet no ieslodzījuma fakta un kas atbilst cieņas pilnai attieksmei pret cilvēku. Ieslodzījuma apstākļi nedrīkst pārsniegt ar ieslodzījuma faktu neizbēgami saistīto ciešanu slieksni. Tas, ka cilvēkam ieslodzījumā ir jādzīvo sanitāros apstākļos un jābūt pietiekamām iespējām sevi apkopt, uzturēt savu ķermeni tīru, ir pašsaprotami. Ar šo vajadzību ieslodzījumā esošā persona nekādi neatšķiras no pārējiem cilvēkiem. Nespēja apmierināt šīs pamatvajadzības pienācīgā līmenī normālā gadījumā liek justies cilvēkam pazemojoši. Šīs lietas kontekstā jāsaka, ka ziepes nevar aizstāt zobu higiēnas līdzekļus. Savukārt, ja personai pusotra gada laikā nav bijis iespējams lietot tualetes papīru, tad šāda rīcība neapšaubāmi ir cilvēka cieņu pazemojoša un, pēc Senāta domām, nevar teikt, ka šāds aizskārums ir viegls.

[19] Senāta ieskatā, apgabaltiesas konstatētie apstākļi ir nepietiekami, lai uz to pamata lemtu par atbilstīgu atlīdzinājumu. No apgabaltiesas sprieduma nav skaidrs, vai minētās higiēnas preces nav dotas vispār vai nav dotas tādā apjomā, kā to paredz noteikumi Nr.339. Nav arī skaidrs, vai pieteicējam bija iespēja pašam iegādāties trūkstošās preces. Atbildes uz šiem jautājumiem ietekmē secinājumu par morālā kaitējuma smagumu un attiecīgi arī par atbilstīgu atlīdzinājumu.

Šajā gadījumā nav nozīmes argumentam, ka visiem ieslodzītajiem higiēnas preces piešķirtas vienādā apjomā. Ja nekas no paredzētā (izņemot vienu zobu suku pusotra gada periodā katram) ieslodzītajiem netika piešķirts, tad var pieņemt, ka katra cilvēka individuālās ciešanas nemazina fakts, ka arī citi šīs preces nav saņēmuši.

Nav nozīmes arī argumentam, ka higiēnas preču deficītu radījuši objektīvi apstākļi – budžeta līdzekļu trūkums. Kā atzinusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa, finanšu trūkums nevar attaisnot ieslodzījuma apstākļus, kas ir tik nabadzīgi, lai sasniegtu apiešanās pakāpi, kas ir pretrunā ar konvencijas 3.pantu (sk. 2003.gada 29.aprīļa sprieduma lietā „Poltoratskiy pret Ukrainu” 148.punktu). Senāts pilnībā pievienojas šim viedoklim un attiecina šo atziņu arī uz Satversmes 95.panta saturu.

[20] Ņemot vērā, ka apgabaltiesa nav pietiekami novērtējusi visus apstākļus atbilstīga atlīdzinājuma noteikšanai par morālo kaitējumu, ko radījusi higiēnas preču neizsniegšana, tās spriedums šajā daļā ir atceļams.

IV 

[21] Kasācijas sūdzībā nav īpašu argumentu par apgabaltiesas spriedumu daļā par tiesvedības izbeigšanu saistībā ar prasījumu par faktisko rīcību, nenodrošinot pieteicēju ar viņa reliģiskajai pārliecībai atbilstošu uzturu. Atbilstoši kasācijas sūdzībai Senāts ņem vērā tos pieteicēja argumentus, kas izteikti pieteikumā. Tā kā Senāta kompetencē nav faktisko apstākļu pārbaude, tiks izvērtēti tie argumenti, kas izteikti no tiesību viedokļa.

[22] Pieteicējaprāt, konstatējams reliģiskās pārliecības brīvības pārkāpums. Pieteicējs atbilstoši savai reliģiskajai pārliecībai neēd gaļu un gaļas izstrādājumus (pieteikumā sākotnēji minētas arī zivis un olas, bet turpmāk pieteikuma tekstā iebildumi izteikti attiecībā tikai uz gaļas lietošanu).

[23] Apgabaltiesa atzina, ka ne Satversmes 99.pants, ne Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 9.pants, ne nacionālās tiesību normas, kas reglamentē apcietināto un notiesāto personu nodrošināšanu ar uzturu, neparedz īpašu ēdienu atbilstoši personas reliģiskajai pārliecībai. Nekonstatējot cilvēktiesību, apgabaltiesa izbeidza tiesvedību lietā šajā daļā.

[24] Satversmes 99.panta pirmais teikums noteic, ka ikvienam ir tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību. Arī Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 9.panta pirmā daļa paredz, ka ikvienam cilvēkam ir tiesības uz domu, apziņas un reliģijas brīvību; šīs tiesības ietver arī brīvību mainīt savu reliģisko pārliecību vai ticību un nodoties  savai  reliģijai  vai  ticībai, kā vienatnē tā kopā ar citiem, piekopjot kultu,  izpildot  reliģiskas vai rituālas ceremonijas un sludinot mācību. Tāpat arī Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 18.panta pirmā daļa paredz, ka ikvienam ir tiesības uz domu, apziņas un reliģijas brīvību. Šīs tiesības ietver reliģijas un ticības brīvību, brīvību pieņemt reliģiju vai ticību pēc savas izvēles un brīvību nodoties savai reliģijai un ticībai kā vienatnē, tā kopā ar citiem publiski vai privāti, piekopjot kultu, izpildot reliģiskas un rituālas ceremonijas un sludinot mācību.

Atbilstoši gan Latvijas konstitucionālajai normai, gan minētajām starptautisko tiesību normām reliģijas brīvība sastāv no divām daļām – iekšējās ticības, kas attiecas uz personas forum internum un ir absolūta tiesība, jo katram ir tiesības ticēt vai neticēt kam tas vēlas, un reliģiskās pārliecības izpaušanas, kas nav absolūta tiesība. Vēlme rīkoties atbilstoši reliģiskajai pārliecībai vai paust savus reliģiskos uzskatus balstās reliģiskajā mācībā. No tiesību viedokļa katrā gadījumā ir izvērtējams, vai konkrētā izpausme ietilpst reliģiskās brīvības tvērumā.

Kā tas izriet no starptautisko normu satura, primāri Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 9.pants un Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 18.pants attiecas uz tradicionālām reliģisko kultu un rituālu izpausmēm.

Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē par ietilpstošu Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 9.panta tvērumā atzīta, piemēram, reliģisko uzskatu paušana (sk. 1993.gada 25.maija spriedumu lietā „Kokkinakis pret Grieķiju”), lūgšanas piecreiz dienā un gavēņa ievērošana ramadāna mēnesī (sk. 1997.gada 1.jūlija spriedumu lietā „Kalaç pret Turciju”), rituāla nogalināšana (sk. 2000.gada 27.jūnija spriedumu lietā „Cha’are Shalom ve Tsedek pret Franciju”), musulmaņu galvassegas valkāšana (sk. 2004.gada 29.jūnija spriedumu lietā „Leyla Sahin pret Turciju”). Kā rezumējoši pateikusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa, konvencijas 9.pants neaizsargā visas darbības, kuras cilvēks veic, balstoties uz saviem reliģiskajiem uzskatiem, bet vienīgi tādas, kas veido reliģiskās pārliecības paušanu vispārīgi akceptētā veidā, piemēram, dievkalpojums (sk. 2001.gada 2.oktobra lēmumu lietā „Pichon un Sajous pret Franciju”).

Saskaņā ar Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām izveidotā Cilvēktiesību komiteja, analizējot pakta 18.panta saturu, savā 1993.gada 30.jūlija vispārīgajā komentārā Nr.22 atzinusi, ka reliģijas brīvība ietver plašu darbību spektru. Tā attiecas arī uz izpausmēm, kas ir reliģisko darbību neatņemama sastāvdaļa, ietverot lūgšanu namu būvēšanu, rituālu lietu lietošanu, simbolu izmantošanu, brīvdienu un atpūtas dienu ievērošanu. Reliģijas brīvības izpausmes var ietvert arī tādas paražas kā ēšanas noteikumu ievērošana, atšķirīga apģērba vai galvassegas valkāšana, noteiktas valodas lietošana (sk. komentāra 4.punktu).

Reliģiskajai pārliecībai atbilstoša uztura lietošana kā atsevišķu reliģiju nozīmīga sastāvdaļa, Senāta ieskatā, neapšaubāmi ietilpst reliģijas brīvības tvērumā. Turklāt tiesību konstatēšanai nav nozīmes, vai persona atrodas ieslodzījuma vietā. Tas, vai valsts pamatoti ierobežo ieslodzījumā esošas personas reliģijas brīvību, neņemot vērā vēlmi ēst tās reliģiskajiem uzskatiem atbilstošu pārtiku, ir jautājums, kas izvērtējams atbilstoši Satversmes 116.pantā, Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 9.pantā un Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 18.pantā minētajiem kritērijiem: vai ierobežojums noteikts ar likumu; vai tam ir leģitīms mērķis; vai tas nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā.

[25] Ievērojot iepriekš teikto, Senāts atzīst, ka apgabaltiesa nepamatoti nav konstatējusi cilvēktiesību saistībā ar prasījumu nodrošināt pieteicējam viņa reliģiskajiem uzskatiem atbilstošu uzturu. Tāpēc tās spriedums šajā daļā atceļams. Attiecīgi spriedums atceļams arī daļā par atlīdzinājumu, kas saistīts ar minēto pamatprasījumu.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 348.panta 2.punktu un 351.pantu, Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments 

nosprieda

Atcelt Administratīvās apgabaltiesas 2009.gada 8.oktobra spriedumu daļā, kurā uzlikts pienākums Ieslodzījuma vietu pārvaldei rakstveidā atvainoties pieteicējam par morālo kaitējumu, kas viņam nodarīts ar iestāžu prettiesisko faktisko rīcību, neizsniedzot higiēnas preces. Nosūtīt lietu šajā daļā jaunai izskatīšanai Administratīvajai apgabaltiesai.

Atcelt Administratīvās apgabaltiesas 2009.gada 8.oktobra spriedumu daļā, kurā izbeigta tiesvedība par iestāžu faktisko rīcību, nenodrošinot pieteicējam viņa reliģiskajai pārliecībai atbilstošu uzturu, kā arī daļā par pienākuma uzlikšanu atlīdzināt zaudējumus un kaitējumu par šo faktisko rīcību. Nosūtīt lietu šajā daļā jaunai izskatīšanai Administratīvajai apgabaltiesai.

Atstāt negrozītu Administratīvās apgabaltiesas 2009.gada 8.oktobra spriedumu pārējā daļā, bet N.R. kasācijas sūdzību šajā daļā noraidīt.

Spriedums nav pārsūdzams.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja senatore (paraksts)D.Mita

Senatore (paraksts)J.Briede

Senatore (paraksts)I.Skultāne

 

Published: 2015-12-22