Naida noziegumi pret cilvēkiem ar invaliditāti - Latvijas rekomendācijas

Rekomendācijas izstrādātas projekta“Policijas un NVO sadarbība naida noziegumu novēršanai Igaunijā, Latvijā un Lietuvā” ietvaros, balstoties uz izpētes ziņojumu un apaļā gada diskusijas ar NVO un tiesībsargājošajām iestādēm rezultātiem.

Rekomendācijas izstrādātas projekta“Policijas un NVO sadarbība naida noziegumu novēršanai Igaunijā, Latvijā un Lietuvā” ietvaros, balstoties uz izpētes ziņojumu un apaļā gada diskusijas ar NVO un tiesībsargājošajām iestādēm rezultātiem.

Tiesiskais regulējums:

  • Lai arī 2014. gadā veiktie Krimināllikuma grozījumi kopumā vērtējami pozitīvi, jo paplašina sabiedrības mazaizsargāto grupu (t.sk. personu ar invaliditāti) aizsardzību pret naida noziegumiem un naida runu, 150. panta 1. daļā ietvertā prasība “pēc būtiska kaitējuma” kavē un apgrūtina šī panta piemērošanu (naida runas gadījumos) praksē. Nepieciešams vai nu precizēt un izskaidrot “būtiskā kaitējuma” jēdzienu attiecībā uz šiem noziedzīgajiem nodarījumiem, lai izvairītos no atšķirīgas interpretācijas, vai svītrot kvalificējošo elementu.
  • 2020. gada 1. jūlijā stāsies spēkā Administratīvās atbildības likums. Lai arī likuma 21. pants nosaka, ka naids pret personām, kurām ir noteiktas atšķirīgas iezīmes, tādas kā “rase, reliģiskā pārliecība, nacionālā piederība vai citas skaidri nosakāmas personas atšķirīgās iezīmes”, var būt atbildību pastiprinošs apstāklis, invaliditāte kā viena no pazīmēm konkrētajā pantā nav skaidri minēta. Nosaukto pazīmju lokā kā atbildību pastiprinošu apstākli nepieciešams noteikt arī “invaliditāti”.
  • Krimināllikuma 48. pants kā atbildību pastiprinošu apstākli nosaka nozieguma izdarīšanu pret personu, izmantojot “tās bezpalīdzības stāvokli” (6) vai “atkarību no vainīgā” (7). Jāizvērtē iespēja skaidri noteikt par atbildību pastiprinošo apstākli to, ka noziedzīgs nodarījums ir izdarīts “invaliditātes” dēļ.
  • Sievietes ar invaliditāti ir īpaši pakļautas fiziskās un emocionālās vardarbības riskam ģimenē. To vēl vairāk pastiprina sociālā un fiziskā izolācija, atkarība no ģimenes locekļiem un aprūpētājiem, kā arī komunikācijas grūtības. Lai novērstu vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē, nepieciešams ratificēt Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (t.s. Stambulas konvencija). Ņemot vērā, ka konvencija paredz valsts aktīvu rīcību visa veida vardarbības pret sievietēm novēršanā, t.sk. sieviešu aizsardzībā, cietušo atbalstam un vainīgo saukšanu pie atbildības, tā sekmēs arī naida noziegumu pret sievietēm ar invaliditāti efektīvu izmeklēšanu un lielāku atbalstu cietušajiem.

  •  Noziegumu reģistrēšana:

    • Latvijā nav pieejami atsevišķi dati par personām ar invaliditāti, kas ir noziegumos, tostarp naida noziegumos, cietušie. Oficiālajā statistikā un noziedzīgu nodarījumu reģistrā nepieciešams iekļaut “invaliditāti” kā vienu no pazīmēm.
    • Neskatoties uz 2017.gadā Valsts policijas priekšnieka apstiprinātajām “Vadlīnijām “Naida noziegumu” identifikācijai un novēršanai”[1], policijas darbiniekiem trūkst zināšanu un izpratnes, lai noziedzīgo nodarījumu identificētu un klasificētu kā iespējamu naida noziegumu (nav skaidrs, kādiem aspektiem jāpievērš uzmanība un kādi kontroljautājumi būtu jāuzdod šādos gadījumos). Ja pats cietušais nenorādīs uz iespējamu saikni starp noziegumu un viņa invaliditāti, noziegums visbiežāk netiks izmeklēts kā iespējams naida noziegums. Tāpat noziedzīgs nodarījums var tikt izdarīts uz vairākiem pamatiem vienlaikus, piem., vecuma un invaliditātes dēļ, kas var apgrūtināt lietas izvērtēšanu. Lai uzlabotu naida noziegumu reģistrēšanu, nepieciešams izstrādāt personu ar invaliditāti naida noziegumu indikatoru, kritēriju un motīvu sarakstu. Atzīme “invaliditāte”, “reliģija” vai citi naida motīvi varētu kalpot kā indikators, kas mudinātu izmeklēt noziegumu kā naida noziegumu, izmeklēšanas laikā to vai nu apstiprinot vai noraidot.

    Ziņošana par naida noziegumiem:

    • Policijas darba efektivitāte ir atkarīga arī no cietušo gatavības ziņot policijai par noziegumiem. Cilvēki ar invaliditāti bieži vien neatpazīst naida noziegumus un neapzinās, ka konkrētais nodarījums varētu būt naida noziegums. Tāpat cilvēki ar invaliditāti var neapzināties, ka izteikumi, kas vērsti pret viņiem viņu invaliditātes dēļ, var tikt uzskatīti par naida runu, kas ir sodāma ar likumu. Gadījumos, kad verbāla un fiziska aizskaršana vai vardarbība tiek veikt no ģimenes locekļu vai aprūpētāju puses (t.sk. institūcijās), cietušais izvēlas klusēt vai viņam nav iespēja vērsties pēc palīdzības un ziņot par notikušo. Lai uzlabotu un veicinātu cietušo un sabiedrības ziņošanu par naida noziegumiem, policijai un NVO būtu jāveic virkne pasākumu, kas varētu ietvert:
      • sadarbību starp policiju un NVO, kas pārstāv dažādas cilvēku ar invaliditāti grupas, jo bieži vien cilvēki ar invaliditāti ir gatavi ziņot par nodarījumu trešajām pusēm nevis tieši policijai;
      • lai veicinātu ziņošanu, NVO varētu izstrādāt viegli pieejamas naida noziegumu ziņošanas formas. Tas dotu iespēju vākt arī neoficiālos datus. Apkopojot tiesībsargājošo iestāžu un organizāciju sniegtos datus, tiktu sniegts pilnīgāks priekšstats par naida noziegumu izplatību un ietekmi uz personām ar invaliditāti;
      • lai palīdzētu policijas darbiniekiem atpazīt naida noziegumus ir nepieciešams izstrādāt un ieviest risku izvērtēšanas veidlapu, kas ir paredzēta aizpildīšanai izsaukumos uz konflikta situācijām starp esošajiem vai bijušajiem ģimenes locekļiem, personām, kurām ir kopīga saimniecība, personām, kas atrodas citās vardarbīgās attiecībā, iekļaujot šādā veidlapā invaliditāti, kā vienu no cietušā iespējamām pazīmēm.
      • informācijas izplatīšanu par procedūru, kādā policija pieņem un izskata sūdzības, un atbalsta iespējām (t.sk., vieglajā un zīmju valodā, izmantojot piktogrammas un kartītes, kas palīdzētu cilvēkiem ar intelektuālās attīstības traucējumiem uztvert informāciju).

    Izpratnes veicināšana, t.sk. apmācības:

    • Nepieciešams veikt apmācības policijas darbiniekiem, lai nodrošinātu efektīvu naida noziegumu konstatēšanu un izmeklēšanu. Apmācību veikšanu būtu lietderīgi uzticēt Valsts policijas koledžai, iesaistot cilvēku ar invaliditāti un cietušo atbalsta NVO, kurām ir pieredze, strādājot ar naida noziegumu lietām. Apmācība nepieciešama arī tiesnešiem un prokuroriem. Priekšroka būtu dodama multidisciplinārām mācībām, ietverot ne tikai pamatjautājumus par naida noziegumu veidiem un grupām, kas pakļautas neiecietībai, bet arī tādus specifiskus jautājumus, kā cietušajiem draudzīga intervēšana (tostarp, balss, acu kontakts, trešās personas klātbūtne, tulkošana, u.c.), atšķirības starp dažādiem invaliditātes veidiem (īpaši atšķirības starp cilvēkiem ar intelektuālās attīstības traucējumiem un psihiskām saslimšanām), psiho-emocionālais atbalsts, krīzes intervence un iedrošināšana.
    • Ņemot vērā to, ka Tiesībsargs ir atbildīgā institūcija ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām ieviešanas pārraudzībā, aicināt to veikt pētījumu/aptauju par naida noziegumu/runas izplatību pret personu ar invaliditāti.
    • Cilvēki ar invaliditāti un tos pārstāvošās organizācijas spēj atpazīt iespējamos diskriminācijas gadījumus (īpaši nodarbinātības jomā), bet tiem trūkst izpratnes un zināšanu par naida noziegumiem, kas vērsti pret cilvēkiem ar invaliditāti. Nepieciešams veicināt izpratni, to starp organizējot apmācības un informatīvos pasākumus, par cilvēku ar invaliditāti tiesībām un naida noziegumiem, kas vērsti pret cilvēkiem ar invaliditāti. Tāpat nepieciešams apmācīt krīžu un konsultāciju centru darbiniekus (piem., krīžu tālruņu konsultantus), lai jau sarunas laikā ar cilvēkiem, tie spētu atpazīt iespējamas naida noziegumu/ ļaunprātīgas izmantošanas pazīmes vai gadījumus.
    Projektu līdzfinansē Eiropas Komisija (Rights, Equality and Citizenship Programme 2014–2020) un Latvijas Republikas Kultūras Ministrija.

Published: 2020-03-30