LCESC rīko semināru “Daudzvalodīgums mācību procesā Eiropas kontekstā" 23.08.2004.

2004.gada 23.augustā Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centrs un Eiropas Padomes informācijas birojs ar Ziemeļvalstu Ministru padomes informācijas biroja un Francijas vēstniecības finansiālu atbalstu rīkoja semināru “Daudzvalodīgums mācību procesā Eiropas kontekstā”: īss apkopojums.

Semināra dalībnieki pārstāvēja iestādes un organizācijas, kuru darbība tiešā vai netiešā veidā saistīta ar valodas jautājumiem izglītībā: Izglītības un zinātnes ministrija, Īpašu uzdevumu ministra integrācijas lietās sekretariāts un Latviešu valodas apmācības valsts programma. Nevalstiskās organizācijas pārstāvēja Latvijas Krievu mācībvalodu skolu atbalsta asociācija, Izglītības attīstības centrs, sabiedriskās politikas centrs ‘Providus.’ Piedalījās arī pārstāvji no Latvijas Universitātes un no Baltijas Sociālo zinātņu institūta. Semināra dalībniekus uzrunāja pasākuma organizētāji un uzaicinātie eksperti – bijušais Francijas vēstniecības Latvijā darbinieks, bet topošais Eiropas Savienības ierēdnis Nikolas Ozano (Nicolas Auzanneau), Upsalas universitātes eksperti Mišels Barbjē (Michel Barbier) un Karina Sēderberga (Carin Soderberg).  

Semināru atklāja LCESC direktore Ilze Brands Kehre. Savā uzrunā “Daudzvalodīgums Eiropā: fakts un vērtība” Ilze Brands Kehre iezīmēja pamatus semināra tēmai un norādīja uz tām vērtībām, kas nepieciešamas daudzvalodīguma nodrošināšanai un veicināšanai. Runātāja uzsvēra, ka Latvijas pievienošanās Eiropas Savienībai ir Latvijas brīvās gribas apliecinājums veicināt demokrātiskas, liberālas vērtības, uzsverot daudzveidību. I. Brands Kehres skatījumā Latvijas spēja kļūt par pilntiesīgu Eiropas kopējās politiskās dzīves locekli ir lielā mērā atkarīga no tās spējām ne tikai uzturēt valstī jau pastāvošo daudzveidību, bet spēt to novērtēt arī kā valsts bagātību. Viens no svarīgākajiem priekšnoteikumiem, lai saglabātu šo daudzveidību gan Latvijā, gan Eiropā kopumā ir valodas tolerances un daudzvalodīguma kā prasmes un vērtības attīstība. Kā vienu no svarīgākajām mērķauditorijām šajā jomā LCESC direktore atzīmēja skolas, jo lai tās beidzēji spētu pilntiesīgi līdzdarboties “jaunajā” Eiropā - pieņemt Eiropas vērtības,  strādāt un studēt citās valstīs, arī pilnvērtīgi līdzdarboties Eiropas sabiedriskajos un politiskajos procesos – ir un būs svarīgas ne tikai vairāku valodu kompetences, bet arī spējas veidot starpkulturālus sakarus. Noslēgumā I.Brands Kehre uzvēra, ka  “starp plurilingvistiku politiku un Eiropā un Latvijā piemērotiem sabiedrības integrācijas politikas pamatuzstādījumiem, kuros ietilpst valsts valodas zināšanas un noteiktu pamatvērtību kopu visiem iedzīvotājiem– pretruna nepastāv.”  

Nākamais runātājs bija Nikolas Ozano, kas daudzpusīgajā runā uzsvēra savu priviliģēto stāvokli – darba pieredzi Latvijā 8 gadu garumā Francijas vēstniecībā Latvijā, akadēmisko izglītību un interesi par valodu jautājumiem, personiskas saites ar Latviju - kas viņam ne tikai ļāva paust savu viedokli par valodas politiku Latvijā, bet ieņemt arī “kritiska drauga” pozīcijas. Sakot, ka ir atsevišķas pozitīvas lietas, N. Ozano norādīja uz viņaprāt vislielāko trūkumu pašreizējā mazākumtautību izglītības “reformu” situācijā: debatēs par izglītību nav atklātuma un pārskatāmības. Taču pašreizējās protesta akcijās runātājs draudus nesaskatīja. Balstoties uz Francijas pieredzi, kur protesta akcijas izglītības jomā ir vienas no plašākajām, runātājs Latvijā notiekošos mītiņus pret izglītības reformas ieviešanu nodēvēja par ‘pastaigām’, kas ir nepieciešamas, lai veidotu toleranci. N. Ozano neaprobežojās tikai ar kritiku, bet izteica arī priekšlikumus tālākajai darbībai: mainīt debašu par skolu izglītības reformu parametrus; skolu reformas profesionalizācija; darbs/dialoga veidošana ar pašiem skolēniem, lai viņi apzinātos, ka viņi var būt politisko manipulāciju objekti. Runātājs arī ieteica izmantot pieejamos Eiropas Padomes instrumentus, it īpaši, Valsts Apskatu valodas jomā, kuru gatavošanā Latvijas eksperti varētu konsultēties ar Eiropas Padomes ilggadīgajiem ekspertiem. Runas noslēgumā N. Ozano izteica cerību, ka Latvijā spēs izmantot savu vērtīgo pieredzi daudzvalodību jomā un to tālāk attīstīt, tā kļūstot par labu piemēru un palīdzot citām valstīm risināt  šos jautājumus.  

Lai arī abi nākamie runātāji – Upsalas universitātes eksperti savu uzstāšanos sākumā uzsvēra, ka nevēlas apspriest valodas jautājumus politikas kontekstā, un diskutēja par valodu mācību procesu kā tādu un mazliet detalizētāk arī Latvijas kontekstā, diskusijās tomēr radās daži ar Latvijas valodas politikas saistīti jautājumi.

Eksperti norādīja, ka Eiropas Padomes eksperti balsta plurilingvisma jēdzienu uz daudzvalodīgumu kā ikviena cilvēka kompetenci un arī kā vērtību. M. Barbjē,  balstoties uz savu 40 gadus ilgo pieredzi valodu skolotāju apmācībā un arī zināšanām par Latvijas situāciju, norādīja uz tiem aspektiem valodu apguves jomā, kurus Latvijā varbūt apzinās, bet aizmirst  vai nenovērtē - Latvijas izdevīgo ģeopolitisko stāvokli; citās valstīs notiekošais Latvijā atspoguļojas nelielā un “pārvaldāmā” mērogā; atšķirībā no citām valstīm valodu politika ir aktuāla debašu tēma; lielākā vai mazākā mērā visas valodas Latvijā atrodas vienā teritorijā. Eksperts vairākkārt uzsvēra, ka Latvijā ir vēsturiski izveidojusies iespēja apgūt valodas, tādēļ Latvijai ir jāattīsta instrumenti, kurus varētu izmantot ikviens. Turpinājumā eksperts norādīja, kādi no Eiropas Padomes izstrādātajiem instrumentiem varētu tikt izmantoti konkrētajā Latvijas situācijā. Viens no šādiem instrumentiem ir valodu portfelis. Valodu portfelis ir indivīda pašnovērtējums viņa/-as repertuārā esošajām valodām. Eksperta vērtējumā valodu portfelis ir ļoti pozitīvs instruments, jo tā izmantošana paaugstina paša indivīda atbildību par savām valodu zināšanām, kā arī majoritāte to var izmantot kā instrumentu dialoga veidošanai ar minoritātēm. Eksperts, tāpat kā iepriekšējie runātāji, ieteica izmantot arī EP valsts apraksta mehānismu lingvistiskajā jomā.  

Savukārt Karina Sēdeberga aplūkoja jautājumus, kas tieši saistīti ar valodu apgūšanu. Eksperte iepazīstināja ar pārmaiņām Eiropas Padomes pieejā valodu mācīšanas politikā. Ja tradicionāli valodas mācīja konstruējot valodu no dažādu tēmu maziem gabaliņiem, tad jau kādu labu laiku uzsvars tiek likts uz komunikatīvo pieeju. Ar šo metodi valoda tiek apgūta nepārtraukti, visu laiku mēģinot aptvert visu valodas kopainu. Eksperte uzsvēra, ka valodas apgūšanas motivēšanā būtisku lomu spēlē pasniedzēji un politikas veidotāji. Pasniedzēju uzdevums ir rast motivāciju un rosināt interesi valodu apguvei - “nedrīkst nostādīt, ka valodas mācīšanās ir garlaicīgs un neiespējams process.” Eksperte vairākkārtīgi aicināja skatīties uz valodas apmācību kā integrētu procesu, kas iziet ārpus skolas telpās.  

Uz uzstāšanās laikā aizskartajiem jautājumiem atbildes mēģināja rast diskusiju laikā. Izglītības ministrijas un tās iestāžu pārstāvji daļēji piekrita kritikai par pašreizējo latviešu valodas atestācijas kārtību, ko skaidroja ar akadēmiski pētnieciskā darba un naudas resursu trūkumu. Taču tika norādīts arī uz pozitīvo -  ir izstrādāts jauns valodas atestācijas modelis, kurā kritēriju jautājums būs skaidrāk atrisināts, arī visā izglītības jomā kopumā ir notikusi pozitīva attīstība izglītības satura jomā, kuru drīzumā atkal paredzēts caurlūkot un pārstrādāt,  un latviešu valodas kā otrās svešvalodas apmācība tiek izmantotas jaunas un modernas metodes. 

Lai arī starptautiskie eksperti uzsvēra, ka nevēlas valodu apmācības jautājumus skatīt caur politikas prizmu, gan viņi paši, gan vietējie eksperti tomēr nespēja izvairīties no tās piesaukšanas.  Nevalstiskās organizācijas pārstāve norādīja, ka par šo jautājumu nav iespējams diskutēt atrauti no politikas, jo pats fakts, ka valsts nepiešķir atbilstošu finansējumu šī jautājuma risināšanai, jau norāda uz valsts attieksmi pret to. Savukārt ārvalstu eksperti vēlējās uzzināt dalībnieku vērtējumu pastāvošajai valodas atestācijai kā arī jautājumam par to, vai atestācija vispār ir vajadzīga un ja jā, tad kādos gadījumos.

Published: 2004-08-25