Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta SPRIEDUMS Lietā Nr.A42410606
Latvijas Republikas Augstākās tiesas
Senāta Administratīvo lietu departamenta
Rīgā 2010.gada 29.janvāra
SPRIEDUMS
Lietā Nr.A42410606
SKA – 19/2010
Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments kopsēdē šādā sastāvā:
senators A.Guļāns
senatore J.Briede
tiesnese V.Kakste
senatore V.Krūmiņa
senators J.Neimanis
senatore I.Skultāne
senatore R.Vīduša
rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz O.Ļ. pieteikumu par Ieslodzījuma vietu pārvaldes faktisko rīcību un atlīdzinājumu, sakarā ar O.Ļ. kasācijas sūdzību par Administratīvās apgabaltiesas 2009.gada 17.marta spriedumu.
Aprakstošā daļa
[1] 2006.gada 24.martā Administratīvajā rajona tiesā saņemts O.Ļ. (turpmāk – pieteicējs) pieteikums par Ieslodzījuma vietu pārvaldes faktisko rīcību un atlīdzinājumu. Pieteikumā cita starpā norādīts uz to, ka:
1) Liepājas izmeklēšanas cietums nav savlaicīgi pārskaitījis pieteicēja kontā Ls 0,24, pārvedot pieteicēju uz citu cietumu, kā arī nav sniedzis pieteicējam atbildes uz 2005.gada 10.novembra un 13.decembra iesniegumiem par Ls 0,24 pārskaitīšanu uz pieteicēja kontu;
2) Daugavpils cietumā tika apzināti aizturēta pieteicēja 2005.gada 26.decembrī mātei sūtītā vēstule, kuru pieteicēja māte nav saņēmusi, lai gan visas iepriekš sūtītās vēstules ir saņemtas;
3) Minētie cietumi ar savu rīcību nodarīja pieteicējam morālo kaitējumu;
4) Ieslodzījuma vietu pārvalde, kurā pieteicējs vērsies ar sūdzību par cietumu rīcību un atlīdzinājumu, nav sniegusi pieteicējam atbildi pēc būtības un nodarījusi pieteicējam morālo kaitējumu.
[2] Administratīvā rajona tiesa ar 2007.gada 6.novembra spriedumu pieteikumu apmierināja daļēji: atzina par prettiesisku Ieslodzījuma vietu pārvaldes rīcību, nesniedzot atbildi pēc būtības uz pieteicēja 2006.gada 15.februāra iesniegumu, atzīstot pieteicēja tiesības uz atlīdzinājumu Ls 50 apmērā; noraidīja pieteikumu daļā par Liepājas izmeklēšanas cietuma rīcību, nesniedzot atbildes uz 2005.gada 10.novembra un 13.decembra iesniegumiem; izbeidza tiesvedību daļā par Liepājas izmeklēšanas cietuma rīcību, aizkavējot Ls 0,24 izmaksu uz pieteicēja kontu, un Daugavpils cietuma rīcību, nenosūtot pieteicēja vēstuli adresātam. Spriedums pamatots ar tālāk minētajiem argumentiem.
[2.1] Ieslodzījuma vietu pārvalde sniedza nepilnīgu atbildi uz pieteicēja iesniegumu – tikai norādīja, ka Ls 0,24 viņam 2006.gada 8.martā tika pārskaitīti. Pārvalde nav sniegusi atbildi par cietumu rīcību saistībā ar pieteicēja naudu un pieteicēja iesniegumiem. Attiecībā uz pieteicēja sūdzību par vēstules nenosūtīšanu, pārvalde nav sniegusi pieteicējam atbildi pēc būtības. Pārvalde vispār nav atbildējusi pieteicējam par prasīto atlīdzinājumu.
Tātad pārvalde nav sniegusi atbildi pēc būtības uz pieteicēja iesniegumu, par ko pieteicējam ir tiesības uz atlīdzinājumu Ls 50 apmērā.
[2.2] Nav pierādīts pieteicēja norādītais, ka viņš bija iesniedzis 2005.gada iesniegumus Liepājas izmeklēšanas cietumam. Grīvas cietuma administrācija un Liepājas izmeklēšanas cietuma administrācija neapstiprina attiecīgo pieteicēja iesniegumu nosūtīšanas un saņemšanas faktu. Līdz ar to pieteikums šajā daļā ir noraidāms.
[2.3] Pieteicēja tiesības rīkoties ar viņa naudas līdzekļiem Ls 0,24 apmērā tika ierobežotas laikā no 2005.gada 6.oktobra līdz 2006.gada 8.martam, jo šajā laikā pieteicēja nauda netika pārskaitīta uz attiecīgo pieteicēja cietuma depozīta kontu. Tomēr pieteicēja cilvēktiesības šajā gadījumā netika ierobežotas būtiski, uz ko norāda gan summas apmērs, gan aizkavējuma periods. Turklāt nav konstatējams, ka cietumu administrācijas ļaunprātīgi pārkāpa pieteicēja tiesības un ka šādām darbībām būtu sistemātisks raksturs. Vērā ņemams, ka pieteicējs no 2005.gada 22.septembra tika vairākkārt pārvietots no vienas ieslodzījuma vietas uz citu, kas varēja kavēt pieteicēja
naudas savlaicīgu pārskaitīšanu uz attiecīgo cietumu. 2006.gada 8.martā pieteicēja nauda tika pārskaitīta viņa depozīta kontā.
[2.4] Notiesātajam atbilstoši Latvijas Sodu izpildes kodeksa 49.pantam ir tiesības nosūtīt un saņemt vēstules bez skaita ierobežojumiem. Notiesāto vēstules nosūta adresātam brīvības atņemšanas vietas administrācija ne vēlāk kā triju dienu laikā no vēstules nodošanas dienas.
Par ticamu atzīstams pieteicēja norādītais, ka viņš 2005.gada 26.decembrī ir nodevis vēstuli, kas adresēta mātei, nosūtīšanai Daugavpils cietuma administrācijai. Pieteicēja tiesības uz saraksti konkrētajā gadījumā tika aizskartas, jo Ieslodzījuma vietu pārvalde nav pierādījusi likumā noteiktā pienākuma par vēstules nosūtīšanu izpildi, bet par pieteicēja vēstules nosūtīšanu (pārvalde norādīja, ka vēstule tika sūtīta no Grīvas cietuma un svara pārsnieguma dēļ tā tika atdota atpakaļ, bet pēc tam, kad cietuma darbinieks uzlīmēja atbilstošu pastmarku, 30.decembrī nosūtīta adresātam) tā sniegusi faktiskajiem apstākļiem neatbilstošus paskaidrojumus.
Pieteicēja tiesības uz saraksti tika ierobežotas, tomēr nav konstatējams, ka pieteicēja cilvēktiesības būtu ierobežotas būtiski. Iepriekš minētajam iestādes pārkāpumam ir acīmredzams gadījuma raksturs, par ko liecina pieteicēja paskaidrotais, ka visos citos gadījumos viņa vēstules mātei tika nosūtītas un māte tās vienmēr ir saņēmusi.
[3] Izskatot lietu sakarā ar pieteicēja un Ieslodzījuma vietu pārvaldes apelācijas sūdzībām, Administratīvā apgabaltiesa ar 2009.gada 17.marta spriedumu noraidīja pieteikumu daļā par Liepājas izmeklēšanas cietuma rīcību, nesniedzot atbildes uz 2005.gada iesniegumiem; atstāja negrozītu Administratīvās rajona tiesas spriedumu daļā, ar kuru izbeigta tiesvedība pieteikuma daļā par Liepājas izmeklēšanas cietuma rīcību, aizkavējot Ls 0,24 pārskaitīšanu, un Daugavpils cietuma rīcību, nenosūtot vēstuli adresātam; izbeidza tiesvedību pieteikuma daļā par atlīdzinājumu, jo pieteikums šajā daļā nav izskatāms administratīvā procesa kārtībā. Spriedums pamatots ar tālāk minētajiem argumentiem.
[3.1] Apgabaltiesa pievienojas pirmās instances tiesas spriedumā ietvertajai motivācijai par neatbildēšanu uz 2005.gada iesniegumiem, kā arī par Ls 0,24 nepārskaitīšanu un vēstules nenosūtīšanu. Saistībā ar Ls 0,24 nepārskaitīšanu un vēstules nenosūtīšanu nenotika būtisks pieteicēja kā ieslodzītās personas cilvēktiesību ierobežojums.
[3.2] Neatbildēšana uz iesniegumu kā faktiskā rīcība vērtējama tikai tad, ja persona iestādē ir vērsusies nevis ar lūgumu atrisināt konkrētu savas subjektīvās tiesības skarošu jautājumu, bet gan, lai iegūtu iestādes viedokli, izziņu vai informāciju par kādu sabiedrisku vai citu jautājumu, ar kuru personas subjektīvās tiesības izmainītas netiek.
Pieteicējs bija vērsies 2006.gada 15.februārī Ieslodzījuma vietu pārvaldē nevis ar iesniegumu, lai saņemtu atbildi pēc būtības, bet gan ar apstrīdēšanas iesniegumu par Liepājas izmeklēšanas cietuma un Daugavpils cietuma faktisko rīcību (nepārskaitot naudu pieteicējam un nenosūtot vēstuli), prasot atlīdzinājumu par cietumu rīcību, proti, pieteicējs bija vērsies pārvaldē ar savas subjektīvās tiesības skarošiem jautājumiem. Tātad pārvaldes atbilde nebija vērtējama kā iestādes faktiskā rīcība, nesniedzot atbildi uz iesniegumu pēc būtības. Tā kā tiesa atzina, ka nav pieļaujams pieteikums daļā par minēto cietumu faktisko rīcību, nav pieļaujams arī pieteikums par atlīdzinājumu, kas pieteicēja ieskatā ir nodarīts ar cietumu faktisko rīcību.
[4] Par šo spriedumu pieteicējs iesniedza kasācijas sūdzību, kas pamatota ar tālāk norādītajiem argumentiem.
[4.1] Liepājas izmeklēšanas cietums ilgstoši nepārskaitīja pieteicējam naudu uz kontu, nav atbildējis uz vairākiem iesniegumiem, savukārt Daugavpils cietums nenosūtīja pieteicēja vēstuli mātei. Tika pārkāpts Latvijas Republikas Satversmes 95., 96. un 104.pants.
[4.2] Ieslodzījuma vietu pārvalde nav sniegusi pieteicējam atbildi pēc būtības uz viņa iesniegumu. Tika aizskartas viņa tiesības saņemt atbilstošu atlīdzinājumu par iestādes prettiesisko rīcību.
[4.3] Ar iestādes prettiesisko rīcību ir aizskarts pieteicēja gods un cieņa.
[4.4] Tiesa nav ievērojusi Administratīvā procesa likuma 5.panta prasības.
Motīvu daļa
[5] Lietā ir strīds par to, vai tiesa ir pamatoti noraidījusi pieteicēja pieteikumu daļā par atbilžu nesniegšanu uz viņa 2005.gada iesniegumiem Liepājas izmeklēšanas cietumam un vai lietā ir pamatoti izbeigta tiesvedība pieteikuma daļā par Liepājas izmeklēšanas cietuma rīcību, aizkavējot pieteicējam Ls 0,24 pārskaitīšanu uz viņa
kontu cietumā, un Daugavpils cietuma rīcību, nenosūtot pieteicēja vēstuli viņa mātei, kā arī ar šo rīcību saistīto atlīdzinājuma prasījumu.
[6] Iestādes faktiskajai rīcībai ir jāatbilst tām pašām pazīmēm, kurām atbilst administratīvais akts, tikai iestādes faktiskā rīcība ir vērsta uz faktisku nevis tiesisku seku radīšanu privātpersonai (sal. Senāta 2006.gada 24.janvāra lēmuma lietā Nr.SKA-110/2006 8.punktu, 2006.gada 15.jūnija lēmuma lietā Nr.SKA-348/2006 7.punktu, 2007.gada 26.marta lēmuma lietā Nr.SKA-218/2007 5.punktu). Savukārt administratīvais akts atbilstoši Administratīvā procesa likuma 1.panta trešajai daļai ir arī lēmums par iestādei īpaši pakļautas personas tiesiskā statusa nodibināšanu, maiņu, izbeigšanu un šīs personas disciplināro sodīšanu, kā arī cits lēmums, ja tas būtiski ierobežo iestādei īpaši pakļautas personas cilvēktiesības.
Lai konkrētu rīcību atzītu par izskatāmu administratīvā procesa kārtībā attiecībā uz iestādei īpaši pakļautām personām, nepieciešams konstatēt, ka ar konkrēto rīcību būtiski tiek ierobežotas personas cilvēktiesības.
Senāts vairākkārt jau ir norādījis, ka, izvērtējot cilvēktiesību ierobežojuma būtiskumu attiecībā pret konkrētu personu, ir jāņem vērā personas statuss, apstākļi, kādos konkrētā persona atrodas, un citi faktori, kas katrā konkrētā gadījumā var būt svarīgi, lemjot jautājumu, vai lēmums vai rīcība būtiski skar konkrētās personas cilvēktiesības. Ieslodzījumā esošajām personām jābūt nodrošinātam noteiktam cilvēktiesību minimumam, kas personai nevar tikt atņemtas, lai nepārkāptu personas tiesības uz cilvēcīgu izturēšanos attiecībā pret to (sk., piemēram, Senāta 2006.gada 15.jūnija lēmuma lietā Nr.SKA-348/2006 11.punktu, 2007.gada 14.februāra lēmuma lietā Nr.SKA-186/2007 7.punktu, 2007.gada 26.marta lēmuma lietā Nr.SKA-218/2007 6.punktu).
[7] Atbilstoši Administratīvā procesa likuma 349.panta ceturtajai daļai gadījumā, ja tiesa, izskatot lietu, atzīst, ka zemākās instances tiesas spriedumā ietvertais pamatojums ir pareizs un pilnībā pietiekams, tā sprieduma motīvu daļā var norādīt, ka pievienojas zemākās instances tiesas sprieduma motivācijai. Šādā gadījumā izvērstāks argumentu izklāsts nav nepieciešams.
Senāts, pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 349.panta ceturto daļu, atzīst, ka apgabaltiesas spriedumā ietvertais pamatojums ir pareizs un pilnībā pietiekams. Līdz ar to Senāts pievienojas apgabaltiesas sprieduma motivācijai un
neatkārto apgabaltiesas argumentus, bet kasācijas sūdzības argumenti atzīstami par nepamatotiem.
[8] Vienlaikus attiecībā uz ieslodzījumā esošās personas vēstules nenosūtīšanu ģimenes loceklim Senāts norāda turpmāk minēto.
Latvijas Republikas Satversmes 96.pants paredz, ka ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību.
Kā atzinusi Satversmes tiesa, tiesības uz privāto dzīvi ietver sevī arī tiesības veidot un uzturēt attiecības ar ģimenes locekļiem un citiem cilvēkiem (sk. Satversmes tiesas 2009.gada 23.aprīļa sprieduma lietā Nr.2008-42-01 10.punktu, 2009.gada 18.decembra sprieduma lietā Nr.2009-10-01 9.punktu). Sarakste ar ģimenes locekļiem ir viens no veidiem, kā ieslodzījuma vietā esošā persona var uzturēt attiecības ar ģimenes locekļiem (sk. Satversmes tiesas 2009.gada 2.decembra sprieduma lietā Nr. 2009-07-0103 12.punktu).
Notiesātajam atbilstoši Latvijas Sodu izpildes kodeksa 49.panta pirmajai daļai ir tiesības nosūtīt un saņemt vēstules bez skaita ierobežojumiem. Šā panta trešā daļa noteic, ka notiesāto vēstules nosūta adresātam brīvības atņemšanas vietas administrācija ne vēlāk kā triju dienu laikā no vēstules nodošanas dienas.
Senāts atzīst, ka tas, ka brīvības atņemšanas vietas administrācija, neievērojot minēto likumā noteikto pienākumu, nenosūta ieslodzītās personas vēstuli ģimenes loceklim, ir vērtējams kā ieslodzītās personas cilvēktiesību uz privāto dzīvi (tostarp tiesību uz sazināšanos un kontakta uzturēšanu ar ģimeni) aizskārums. Taču, kā jau minēts iepriekš, lai konkrētu cietuma administrācijas rīcību, nenosūtot ieslodzītās personas vēstuli, atzītu par izskatāmu administratīvā procesa kārtībā, nepieciešams konstatēt, ka ar konkrēto rīcību būtiski tiek ierobežotas ieslodzītās personas cilvēktiesības. Apgabaltiesa ir izvērtējusi konkrētās lietas apstākļus un pamatoti secināja, ka konkrētajā gadījumā pieteicēja cilvēktiesību aizskārums, nenosūtot vienu pieteicēja vēstuli, nebija būtisks, jo pārkāpumam bija acīmredzams gadījuma raksturs, par ko liecina arī paša pieteicēja norādītais, ka iepriekš cietuma administrācija visas pieteicēja vēstules mātei bija nosūtījusi likumā noteiktajā kārtībā.
Līdz ar to pieteicēja prasījums par vēstules nenosūtīšanu un ar to saistītais prasījums par atlīdzinājumu nebija izskatāmi administratīvā procesa kārtībā.
[9] Ievērojot iepriekš minēto, apgabaltiesas spriedums atstājams negrozīts, bet iesniegtā kasācijas sūdzība noraidāma.
Rezolutīvā daļa
Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 348.panta 1.punktu un 351.pantu Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments
nosprieda
Atstāt negrozītu Administratīvās apgabaltiesas 2009.gada 17.marta spriedumu, bet O.Ļ. kasācijas sūdzību noraidīt.
|
Spriedums nav pārsūdzams.
Senators |
(paraksts) |
A.Guļāns |
|
Senatore |
(paraksts) |
J.Briede |
|
Tiesnese |
(paraksts) |
V.Kakste |
|
Senatore |
(paraksts) |
V.Krūmiņa |
|
Senators |
(paraksts) |
J.Neimanis |
|
Senatore |
(paraksts) |
I.Skultāne |
|
Senatore |
(paraksts) |
R.Vīduša |
Published: 2015-11-16