Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2012.gada 22.jūnija spriedums lietā SKA-189/2012 (A42696509)

Lieta Nr. A42696509 SKA – 189/2012

S P R I E D U M S

Rīgā 2012.gada 22.jūnijā

Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments šādā sastāvā:
tiesas sēdes priekšsēdētāja senatore D.Mita senators J.Neimanis senatore L.Slica piedaloties pieteicējam J.K., atbildētājas Latvijas Republikas pusē pieaicinātās iestādes Ieslodzījuma vietu pārvaldes pārstāvjiem O.K. un A.B., atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz J.K. pieteikumu par Ieslodzījuma vietu pārvaldes faktiskās rīcības atzīšanu par prettiesisku, kā arī personiskā un morālā kaitējuma atlīdzināšanu, sakarā ar J.K. un Ieslodzījuma vietu pārvaldes kasācijas sūdzībām par Administratīvās apgabaltiesas 2011.gada 31.oktobra spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] Pieteicējs J.K. vērsās Ieslodzījuma vietu pārvaldē, pauţot neapmierinātību ar sadzīves apstākļiem Daugavpils cietumā. Pieteicējs norādīja, ka cietuma kameras, kurās viņš izcieš sodu, ir pārapdzīvotas un ka tās neatbilst likuma prasībām par smēķēšanai paredzēto telpu norobeţošanu un aprīkošanu ar ventilācijas sistēmām. Pieteicējam arī tiekot nepamatoti ierobeţota iespēja iegādāties garšvielas. Vienlaikus pieteicējs lūdza atlīdzināt morālo kaitējumu.
Ieslodzījuma vietu pārvalde ar 2008.gada 14.novembra lēmumu Nr.1/17-K/4663 noraidīja lūgumu par morālā kaitējuma atlīdzināšanu. Iestāde paskaidroja, ka kameru platības atbilst normatīvajos aktos noteiktajām prasībām. Iestāde arī norādīja, ka pieteicējam bija tiesības lūgt, lai viņš tiek pārvests uz citu kameru, kurā sodu izcieš nesmēķējoši ieslodzītie. Savukārt, atbildot uz argumentu par garšvielu iegādi, iestāde paskaidroja, ka pieteicējs var iegādāties tikai normatīvajos aktos paredzētos produktus un priekšmetus.

[2] Pieteicējs iesniedza pieteikumu Administratīvajā rajona tiesā, lūdzot atcelt Ieslodzījuma vietu pārvaldes 2008.gada 14.novembra lēmumu, kā arī atlīdzināt personisko un morālo kaitējumu. Pieteikumā norādīts, ka kameras ir tik pārapdzīvotas, ka pieteicējam netiek nodrošināta pat atsevišķa guļvieta. Turklāt pieteicējs tiek turēts kamerās, kurās citi ieslodzītie smēķē un kurās nav iespējams izvairīties no tabakas dūmiem. Pieteicējam arī esot ierobeţota iespēja cietuma veikalā iegādāties garšvielas, kancelejas preces un sadzīves ķīmiju.

[3] Administratīvā rajona tiesa ar 2010.gada 28.aprīļa spriedumu noraidīja pieteikumu daļā par Daugavpils cietuma administrācijas faktiskās rīcības atzīšanu par prettiesisku un kaitējuma atlīdzināšanu. Spriedums pamatots ar tālāk minētajiem argumentiem.

[3.1] No Latvijas Sodu izpildes kodeksa un Ministru kabineta 2006.gada 30.maija noteikumiem Nr.423 „Brīvības atņemšanas iestādes iekšējās kārtības noteikumi” (turpmāk – noteikumi Nr.423) neizriet tiešs brīvības atņemšanas iestāţu pienākums nošķirt smēķējošos ieslodzītos no nesmēķējošajiem. Tomēr minētais pienākums rodas brīdī, kad tiek saņemts ieslodzītā lūgums pārvietot viņu uz kameru, kurā nesmēķē. Šāds lūgums ir apmierināms, jo pretējā gadījumā tiktu pārkāptas Latvijas Republikas Satversmē (turpmāk – Satversme) garantētās tiesības uz veselības aizsardzību. Saņēmusi pieteicēja lūgumu, Daugavpils cietuma administrācija ievietoja viņu kamerā, kurā ieslodzītie nesmēķē. Pieteicēja apgalvojums par viņa piespiedu turēšanu kamerā kopā ar smēķētājiem, kā arī apgalvojums par viņa prasību ignorēšanu, nav pamatots.

[3.2] To kameru platība, kurās turēts pieteicējs, atbilst likumā noteiktajām prasībām. Līdz ar to arguments, ka kameras ir pārpildītas, nav pamatots.

[3.3] Preces, kuras ieslodzītie var iegādāties brīvības atņemšanas iestādēs, stingri reglamentē noteikumu Nr.423 8.pielikums. Garšvielas šajā preču klāstā nav iekļautas, tāpēc tās nav iespējams iegādāties brīvības atņemšanas iestādes veikalā. Tādu preču pārdošana, kuras ieslodzītie nedrīkst iegādāties, ir aizliegta.

[4] Administratīvā apgabaltiesa ar 2011.gada 31.oktobra spriedumu daļēji apmierināja pieteikumu: 1) atzina par prettiesisku Daugavpils cietuma administrācijas faktisko rīcību, liekot pieteicējam 85 diennaktis uzturēties piesmēķētās telpās; 2) atzina par prettiesisku Daugavpils cietuma administrācijas faktisko rīcību, 573 diennaktis nenodrošinot pieteicējam iespēju izciest sodu kamerā ar pietiekamu platību; 3) uzlika pienākumu Latvijas Republikai atlīdzināt pieteicējam nodarīto personisko un morālo kaitējumu 900 latu apmērā; 4) pārējā daļā par Daugavpils cietuma faktisko rīcību un morālā un personiskā kaitējuma atlīdzināšanu pieteikumu noraidīja. Spriedums pamatots ar tālāk minētajiem argumentiem.

[4.1] Pirmās instances tiesas apsvērumi par smēķējošo un nesmēķējošo ieslodzīto nošķiršanu ir pareizi. Tomēr nav pareizs secinājums, ka Daugavpils cietuma administrācija izdarīja visu iespējamo, lai pēc iespējas ātrāk novērstu kaitējumu, kas pieteicējam radīts ar tabakas dūmiem. No pieteicēja lūguma saņemšanas līdz viņa pārvietošanai uz citu kameru pagāja 85 dienas. Tādējādi Daugavpils cietuma administrācijas faktiskā rīcība, liekot pieteicējam uzturēties piesmēķētās telpās, ir prettiesiska.

[4.2] Kaut arī iestādei ir pienākums nodrošināt pieteicēju ar telpām, kuras ir brīvas no tabakas dūmiem, pieteicējam nav tiesību prasīt, lai tas tiktu nodrošināts noteiktā veidā. Līdz ar to nav pamatota pieteicēja vēlme, lai cietumā tiktu ierīkotas smēķēšanai norobeţotas telpas.

[4.3] Pirmās instances tiesa pareizi secināja, ka ieslodzītie cietuma veikalā var iegādāties tikai tās preces, kuras paredzētas noteikumu Nr.423 8.pielikumā. Liedzot pieteicējam iegādāties termiski neapstrādājamas garšvielas, līmi un sadzīves ķīmiju, nav pārkāptas viņa cilvēktiesības.

[4.4] Latvijas Sodu izpildes kodeksa 77.panta pirmajā daļā paredzēts, ka dzīvojamās platības norma vienam ieslodzītajam nedrīkst būt mazāka par 2,5 m2. Savukārt atbilstoši Eiropas Spīdzināšanas novēršanas komitejas standartiem daudzvietīgās kamerās platībai uz vienu ieslodzīto jābūt vismaz 4 m2. Uz šiem standartiem vairākos spriedumos ir atsaukusies Eiropas Cilvēktiesību tiesa. Tā atzinusi, ka 2,5 m2 platība nav pietiekama un ka privātās telpas trūkums ieslodzītajiem ir vērtējams kā Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – Eiropas Cilvēktiesību konvencija) 3.panta pārkāpums. Tādējādi Daugavpils cietuma administrācija, 573 dienas liekot pieteicējam uzturēties kamerās, kurās vienam ieslodzītajam atvēlētā platība ir mazāka par 4 m2, ir pakļāvusi pieteicēju spīdzinošiem un cilvēka cieņu pazemojošiem apstākļiem. Šāda iestādes rīcība ir prettiesiska.

[4.5] Liekot pieteicējam uzturēties pārapdzīvotās un piesmēķētās telpās, Daugavpils cietuma administrācija viņam ir nodarījusi personisko un morālo kaitējumu. Tā kā minētais kaitējums nav smags, tad atbilstīgs atlīdzinājums ir 900 latu.

[5] Pieteicējs par Administratīvās apgabaltiesas spriedumu ir iesniedzis kasācijas sūdzību, pārsūdzot to daļā, ar kuru: 1) atzīta par prettiesisku Daugavpils cietuma administrācijas faktiskā rīcība, liekot pieteicējam 85 diennaktis uzturēties piesmēķētās telpās; 2) noraidīts pieteikums daļā par Daugavpils cietuma faktisko rīcību, nenorobeţojot smēķēšanai paredzētās telpas un neaprīkojot tās ar ventilācijas sistēmām; 3) uzlikts pienākums atlīdzināt pieteicējam nodarīto personisko un morālo kaitējumu 900 latu apmērā un noraidīts pieteikums daļā par pārējo atlīdzinājumu; 4) noraidīts pieteikums daļā par Daugavpils cietuma faktisko rīcību, liedzot pieteicējam iegādāties garšvielas, kancelejas preces un sadzīves ķīmiju. Kasācijas sūdzība pamatota ar tālāk minētajiem argumentiem.

[5.1] Par to, ka pieteicējs nesmēķē, viņš informēja cietuma administrāciju jau 2008.gada 20.janvārī. Tādējādi pieteicējs bija spiests uzturēties piesmēķētās telpās 283 dienas, nevis 85 dienas.

[5.2] Cietuma administrācijai ir jānodrošina, lai ieslodzītie tiktu pasargāti no tabakas dūmiem ikvienā kamerā.

[5.3] Tiesas noteiktais atlīdzinājums ir nesamērīgi mazs. Eiropas Cilvēktiesību tiesas noteiktais atlīdzinājums līdzīgās lietās ir 100 eiro par dienu. Turklāt valsts jau 20 gadus neko nav darījusi, lai cietumos uzlabotu uzturēšanās apstākļus, tāpēc tikai ievērojams atlīdzinājums spētu atturēt valsti no turpmākiem pārkāpumiem.

[5.4] Vērtējot atlīdzinājumu, tiesai vajadzēja arī ņemt vērā, ka pieteicējs netika pārvietots uz citu cietumu, kurā daudzmaz tiktu ievērotas cilvēktiesības.

[6] Kasācijas sūdzību iesniegusi arī Ieslodzījuma vietu pārvalde, pārsūdzot spriedumu daļā, ar kuru: 1) atzīta par prettiesisku Daugavpils cietuma administrācijas faktiskā rīcība, 573 diennaktis nenodrošinot iespēju pieteicējam izciest sodu kamerā ar pietiekamu platību; 2) uzlikts pienākums atlīdzināt pieteicējam nodarīto personisko un morālo kaitējumu 900 latu apmērā. Kasācijas sūdzībā norādīts, ka tiesa, vērtējot dzīvojamās platības normu vienam ieslodzītajam, nepareizi atsaucās uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu lietā „Bazjaks pret Latviju” un Spīdzināšanas novēršanas komitejas secinājumiem, kas izdarīti citos apstākļos. Dzīvojamās telpas nodrošināšanas jautājumā ir jāņem vērā Latvijas Sodu izpildes kodeksa 77.panta pirmās daļas regulējums, ka dzīvojamā platība kopmītņu tipa telpās vienam notiesātajam vīrietim nevar būt mazāka par 2,5 m2.

[7] Pieteicējs par Ieslodzījuma vietu pārvaldes kasācijas sūdzību ir iesniedzis paskaidrojumus, norādot, ka sūdzība ir nepamatota.

[8] Tiesas sēdē procesa dalībnieki uzturēja katrs savu kasācijas sūdzību.
Motīvu daļa

[9] Izvērtējot abas kasācijas sūdzības, Senātam jāapsver vairāki jautājumi – pārapdzīvotība kamerā, iespēja notiesātai personai uzturēties kamerā, kurā nav smēķējošu ieslodzīto, aizliegums iegādāties garšvielas, kancelejas preces un sadzīves ķīmiju, kā arī atlīdzinājums par nemantisko kaitējumu. 

I

[10] Satversmes 95.pants paredz, ka valsts aizsargā cilvēka godu un cieņu. Šī konstitucionālā norma arī noteic, ka spīdzināšana, citāda cietsirdīga vai cieņu pazemojoša izturēšanās pret cilvēku ir aizliegta. Cietsirdīgas un cieņu pazemojošas attieksmes aizliegums ietverts arī Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 3.pantā. Kā daudzkārt atzinusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa, Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 3.pants atspoguļo vienu no demokrātiskas sabiedrības pamatvērtībām. Tas pilnībā aizliedz cietsirdīgu un pazemojošu izturēšanos neatkarīgi ne no kādiem apstākļiem (sk., piemēram, 2000.gada 6.aprīļa sprieduma „Labita pret Itāliju” 119.punktu). Valstij ir jānodrošina, lai persona tiek ieslodzīta tādos apstākļos, kas ir savienojami ar cieņu pret viņa godu, ka veids un metode, kādā tiek īstenots piemērotais līdzeklis, nepakļauj viņu tādām ciešanām vai grūtībām, kas pārsniedz nenovēršamas ciešanas, kas ir raksturīgas ieslodzījumam, un ka, ņemot vērā praktiskās ieslodzījuma prasības, viņa veselība un labklājība ir adekvāti sargāta (sk., piemēram, 2001.gada 24.jūlija sprieduma lietā „Valašinas pret Lietuvu” 102.punktu). Lai atbilstu 3.pantam, apiešanās raksturam ir jāsasniedz minimālais bardzības līmenis, kura novērtēšana ir relatīva pēc būtības. Tā ir atkarīga no lietas faktu kopuma un, jo īpaši, no apiešanās rakstura un konteksta, tās izpildes elementiem, ilguma, tās izraisītajām fiziskajām vai psihiskajām sekām, kā arī daţkārt no cietušā dzimuma, vecuma un veselības stāvokļa (sk., piemēram, 2006.gada 4.maija sprieduma lietā „Kadiķis pret Latviju” 45.punktu). Eiropas Cilvēktiesību tiesas veiktā Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 3.panta interpretācija konsekventi tiek izmantota arī Latvijas administratīvo tiesu praksē un uzskatīta par saskanīgu ar Satversmes 95.panta saturu (sk., piemēram, Senāta 2010.gada 6.maija sprieduma lietā Nr.SKA-160/2010 18.punktu, 2010.gada 9.jūlija sprieduma lietā Nr.SKA-126/2010 14.punktu).

[11] Ievērojot Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 3.pantā ietverto spīdzināšanas, citādas cietsirdīgas vai cieņu pazemojošas izturēšanās aizliegumu, Eiropas Padomes dalībvalstis pieņēma Eiropas konvenciju par spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas rīcības vai soda novēršanu, kuru ir ratificējusi arī Latvija. Saskaņā ar konvencijas 1.pantu tika nodibināta Spīdzināšanas novēršanas komiteja, kuras uzdevums ir, veicot apmeklējumus, pārbaudīt izturēšanos pret personām, kurām ir atņemta brīvība, lai nepieciešamības gadījumā pastiprinātu šādu personu aizsardzību pret spīdzināšanu un pret necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību vai sodu. Spīdzināšanas novēršanas komiteja veic regulāras vizītes uz dalībvalstīm, kā arī sagatavo ikgadējos ziņojumus. Attiecībā uz pārapdzīvotības problēmu Spīdzināšanas novēršanas komiteja ir vairākkārt savos ikgadējos ziņojumos norādījusi uz tās aktualitāti Eiropas valstu cietumos (sk., Otrā vispārējā ziņojuma (par 1991.gadu) 46.punktu, Septītā vispārējā ziņojuma (par 1996.gadu) 12.-15.punktu, Vienpadsmitā vispārējā ziņojuma (par 2000.gadu) 28.punktu, http://www.cpt.coe.int/en/docsannual.htm). Šajos ziņojumos komiteja atkārtoti norādījusi, ka, ja ieslodzīto skaits būs lielāks, kā paredzēts attiecīgajā cietumā, tas negatīvi ietekmēs visas attiecīgās iestādes dienestus un aktivitātes, vispārējā dzīves kvalitāte iestādē pazemināsies un, iespējams, pat ļoti būtiski. Vēl jo vairāk – pārpildīts cietums vai tā atsevišķa daļa jau ir necilvēcīgs vai pazemojošs faktors no cilvēka fiziskās eksistences viedokļa. Kad cietums ir pārpildīts, ieslodzītie tiek turēti saspiestos apstākļos, atrašanās šādā cietumā sistemātiski neļauj personai pabūt vienatnē, pieaug spriedze un vardarbība ieslodzīto starpā, kā arī starp ieslodzītajiem un personālu. Pārapdzīvotība nereti sasniedz tādu līmeni, ka apstākļi kļūst necilvēcīgi un pazemojoši. Ieslodzītie bieţi dzīvo lielas ietilpības telpās, kur atrodas visas vai arī lielākā daļa sadzīves zonu, kuras ikdienā lieto ieslodzītie – dzīvojamās un guļamās zonas, kā arī sanitārie mezgli. Lielas ietilpības kamerās neizbēgami ieslodzītajiem ikdienas dzīvē nav privātuma. Turklāt pastāv augsts iebiedēšanas un vardarbības risks. Arī ziņojumos pēc valstu vizītēm regulāri tiek konstatēta cietumu pārapdzīvotības problēma. Latvija un citas valstis ir saņēmušas Spīdzināšanas novēršanas komitejas ieteikumu daudzvietīgajās kamerās nodrošināt vismaz 4 m2 katram ieslodzītajam (attiecībā uz Latviju sk. 2005.gada 10.maija ziņojuma pēc 2002.gada vizītes 65.punktu, http://www.cpt.coe.int/documents/lva/2005-08-inf-eng.htm).

[12] Pārapdzīvotība ieslodzījuma vietā var pati par sevi radīt jautājumu par ieslodzījuma apstākļu atbilstību Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 3.pantam (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2010.gada 19.oktobra sprieduma lietā „Bazjaks pret Latviju” 110.punktu, iepriekš minētā sprieduma Kadiķa lietā 52.punktu). Šajā sakarā Eiropas Cilvēktiesību tiesa ne tikai izmanto Spīdzināšanas novēršanas komitejas konstatētos faktus par attiecīgo dalībvalsti, bet arī, iedibinot Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 3.panta standartus, piemēro komitejas ieteikumus. No Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras izriet, ka gadījumā, ja konstatēts, ka platība uz vienu ieslodzīto ir mazāka par 3 m2, tas ir bijis pietiekami konvencijas 3.panta pārkāpuma konstatēšanai. Tajā pašā laikā arī lielāka platība – 3 līdz 4 m2 uz vienu ieslodzīto – neizslēdz pārkāpuma konstatēšanu, ņemot vērā ventilācijas un gaismas trūkumu (sk. 2008.gada 12.jūnija sprieduma lietā „Vlasov pret Krieviju” 81.punktu un tur minētās atsauces uz tiesas judikatūru). Arī iepriekš minētajā Bazjaka lietā Eiropas Cilvēktiesību tiesa norādīja, ka pat lietā, kurā kameras izmērs bija 7 m2 diviem ieslodzītajiem, tika konstatēts konvencijas 3.panta pārkāpums, saistot to kopā ar apstākli, ka tajā gadījumā netika nodrošināta ventilācija un apgaismojums (sk. sprieduma 113.punktu un tur minētās atsauces uz tiesas judikatūru). Tiesa arī atzinusi, ka dzīvojamās telpas trūkums var tikt izvērtēts kopsakarā ar iespējamo kustības brīvību ārpus kameras (sk. 2005.gada 7.aprīļa sprieduma lietā „Karalevičius pret Lietuvu”, kurā tika konstatēts konvencijas 3.panta pārkāpums, 36.punktu, iepriekš minētā sprieduma Valašinas lietā, kurā netika konstatēts konvencijas 3.panta pārkāpums, 103.punktu).

[13] Atbildētāja kā savas rīcības tiesiskuma pamatu konsekventi norāda Latvijas Sodu izpildes kodeksa 77.panta pirmo daļu. Šajā normā attiecībā uz vīriešiem ir noteikts, ka dzīvojamās platības norma cietumos kopmītņu tipa telpās vienam notiesātajam nevar būt mazāka par 2,5 m2. Līdz ar to, atbildētājas ieskatā, attiecībā uz pieteicēju nav noticis pārkāpums saistībā ar pārāk mazas dzīvojamās platības nodrošināšanu. Senāts šim viedoklim nepiekrīt. Kā jau iepriekš minēts, Spīdzināšanas novēršanas komiteja ir ieteikusi minimālo platību uz vienu cilvēku ne mazāku kā 4 m2. Komitejas ieteikumi paši par sevi valstij nav juridiski saistoši. Tajā pašā laikā tie tiek ņemti vērā Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē, veidojot Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 3.panta tvērumu, kas gan valstij ir saistošs. Ņemot vērā Latvijai saistošā starptautiskā līguma prasības, Latvijas iestādes nevar atsaukties uz nacionālo regulējumu. Kā to paredz Administratīvā procesa likuma 15.panta trešā daļa, ja tiek konstatēta pretruna starp starptautisko tiesību normu un tāda paša spēka nacionālo tiesību normu, ir piemērojama starptautisko tiesību norma. Attiecībā uz cilvēktiesību normām Satversmes tiesa, ņemot vērā Satversmes 89.pantu, ir īpaši norādījusi uz Satversmes 8.nodaļas interpretācijas atbilstību starptautisko cilvēktiesību normām. Attiecībā uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi Satversmes tiesa ir tiešā tekstā atzinusi, ka tā ir obligāta attiecībā uz Eiropas Cilvēktiesību konvencijas normu interpretāciju, un šī prakse izmantojama arī attiecīgo Satversmes normu tulkošanai (sk. 2000.gada 30.augusta sprieduma lietā Nr.2000-03-01 5.punktu).

[14] Parasti atbilstoši Administratīvā procesa likuma 104.panta pirmajai daļai administratīvajā lietā piemērojamās normas neatbilstības Satversmei izvērtēšana ir nododama Satversmes tiesai. Tomēr izskatāmajā gadījumā Senāts uzskata, ka lietu var izskatīt bez vēršanās Satversmes tiesā. Latvijas Sodu izpildes kodeksa 77.panta pirmajā daļā minētās dzīvojamās platības izmērs ir noteikts nevis imperatīvi kā vienīgais iespējamais, bet tam ir noteikts minimālais slieksnis. Citiem vārdiem, dzīvojamā platība uz katru notiesāto kamerā var būt arī lielāka, bet tā nedrīkst būt mazāka par noteikto. Skaidrības labad likumdevējam norma attiecībā uz minimālās platības izmēru būtu jālabo. Tajā pašā laikā Senāts uzskata, ka normu ir iespējams piemērot tā, lai neveidojas Satversmes 95.panta un Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 3.panta pārkāpums. Tas nozīmē analizēt katra gadījuma individuālos apstākļus.

[15] Izskatāmajā lietā apgabaltiesa ir konstatējusi, ka 573 diennaktis laikā no 2008.gada 18.janvāra līdz 2009.gada 29.novembrim pieteicējs uzturējās kamerās, kuru platība bija mazāka kā Spīdzināšanas novēršanas komitejas ieteiktie 4 m2. No 2008.gada 6.augusta līdz 29.oktobrim tika arī konstatēts pārkāpums par to, ka pieteicējam bija jāuzturas piesmēķētās kamerās. Citi uzturēšanās apstākļu pārkāpumi netika konstatēti. Ievērojot iepriekš minēto Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi attiecībā uz dzīvojamās platības izmēriem, secināms, ka lietā nepamatoti piemērots 4 m2 kritērijs. Lai secinātu, ka pārapdzīvotība pati par sevi ir Eiropas Cilvēktiesību konvencijas pārkāpums, ir jākonstatē platība, kas ir mazāka par 3 m2. Savukārt atzīt, ka Satversmes 95.pantā ir augstāks cilvēktiesību standarts nekā Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 3.pantā, šobrīd nav pamata. Pārbaudot apgabaltiesas konstatētos apstākļus, secināms, ka divās kamerās dzīvojamā platība uz vienu ieslodzīto pārsniegusi 3 m2 (/kamera/, kurā pieteicējs uzturējās no 2008.gada 15.decembra līdz 2009.gada 29.janvārim, un /kamera 2/, kurā pieteicējs uzturējies no 2009.gada 24.aprīļa līdz 18.augustam). Par šo laika posmu – 163 diennaktīm – nav konstatēts pārkāpums attiecībā uz pasīvo smēķēšanu, kas nozīmē, ka pārapdzīvotība bija vienīgais kritērijs, par kuru tiesa konstatēja spīdzināšanas, necilvēcīgas un pazemojošas rīcības un soda aizlieguma pārkāpumu. Šis apstāklis varēja arī novest pie cita apgabaltiesas secinājuma attiecībā uz atlīdzinājumu. Apsverot atlīdzinājumu par nemantisko kaitējumu, apgabaltiesa konstatēja, ka pārapdzīvotības dēļ kopā sabīdītās gultas, kā rezultātā blakus guļ divi vīrieši, ir pazemojošs un cilvēka cieņu aizskarošs fakts. Šis apstāklis varētu ietekmēt secinājumu par spīdzināšanas un cietsirdīgas un pazemojošas izturēšanās aizlieguma pārkāpumu gadījumā, ja dzīvojamā platība uz vienu ieslodzīto kamerā pārsniedz 3 m2. Tomēr no tiesas sprieduma nav secināms, ka šis apstāklis ir konstatējams tieši attiecībā uz pieteicēja uzturēšanos /kamera/ un /kamera 2/. No kameru apraksta drīzāk izriet, ka šajās kamerās gultas nav bijušas sabīdītas kopā.

[16] Nav pamatots atbildētājas kasācijas sūdzībā minētais, ka apgabaltiesai vajadzēja vērtēt, vai iestādes mērķis bija pieteicēju pazemot vai noniecināt un vai, vērtējot pēc tās sekām, apiešanās veids aizskāra viņa personību veidā, kas nav savienojams ar Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 3.pantu. Kā jau Eiropas Cilvēktiesību tiesa daudzkārt ir atzinusi, šis ir izvērtējams apstāklis, lai konstatētu, vai iestādes rīcība ir atzīstama par pazemojošu konvencijas 3.panta kontekstā (ņemot vērā, ka 3.pantā ir minēta spīdzināšana, cietsirdīga izturēšanās un pazemojoša izturēšanās). Tajā pašā laikā vienmēr ir arī atzīts, ka šāda mērķa trūkums nevar pilnīgi izslēgt konvencijas 3.panta pārkāpuma konstatāciju. Jebkurā gadījumā, lai kāds sods vai apiešanās, kas ar to saistīta, būtu cietsirdīga vai pazemojoša, ciešanām vai pazemojumam jebkurā gadījumā jāpārsniedz tas līmenis, ko neizbēgami ietver konkrētā likumīgā apiešanās vai sods. Tiesa vienmēr ir uzsvērusi, ka īpaši attiecībā uz personām, kurām ir atņemta brīvība, konvencijas 3.pants valstīm liek ievērot pienākumu nodrošināt, lai jebkurš ieslodzītais tiek turēts cilvēka cieņu respektējošos apstākļos, lai soda izpildes elementi nenoved konkrēto personu izmisumā vai līdz kādam pārbaudījumam, kas pārsniedz neizbēgamo ciešanu līmeni, kas ir raksturīgs ieslodzījumam (sk. iepriekš minētā sprieduma Kadiķa lietā 46.-48.punktu).
[17] Atbildētāja norāda, ka apgabaltiesa ir pārkāpusi Administratīvā procesa likuma 154.pantu un 103.pantu. Atbildētājas ieskatā, apgabaltiesa nav norādījusi, kādas materiālo vai procesuālo tiesību normas izskatāmajā gadījumā ir pārkāptas, kā arī nav vispusīgi un objektīvi novērtējusi lietas apstākļus, bet atsaukusies vienīgi uz Spīdzināšanas novēršanas komitejas apsvērumiem, kas izdarīti citos tiesiskajos un faktiskajos apstākļos un par citu laika posmu. Šim argumentam nevar piekrist. Lietā ir secināts, ka ir pārkāpts Satversmes 95.pants un Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 3.pants. Tādējādi ir konstatēts materiālo tiesību normu pārkāpums. Attiecībā uz pierādījumiem iestāde kasācijas sūdzībā nav minējusi nevienu, kuru tiesa nebūtu novērtējusi. Šajā sakarā jāpiebilst, ka iestāde pati tiesai norādīja konkrēto kameru platību. Apgabaltiesa lietā izmantoja Spīdzināšanas novēršanas komitejas ikgadējos ziņojumus, kas atspoguļo komitejas viedokli attiecīgajā jautājumā. Gan šos ziņojumus, gan konkrētos ieteikumus dalībvalstīm ir pamatoti izmantot, jo, kā jau teikts, tie ir vērsti tieši uz Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 3.panta piemērošanu un arī tiek izmantoti Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē. Tas, ka ieteikumiem pašiem par sevi nav saistoša rakstura, nenozīmē valstu iespējas tos pilnībā ignorēt. Kā secināms no Eiropas Cilvēktiesību tiesas prakses, attiecībā uz pārapdzīvotības jautājumu tiesa izmanto Spīdzināšanas novēršanas komitejas vadlīnijas, nedaudz tās precizējot.

II

[18] Eiropas Cilvēktiesību tiesa vairākkārt atzinusi, ka Eiropas Cilvēktiesību konvencijas dalībvalstīm ir atšķirīgas pieejas attiecībā uz smēķēšanu ieslodzījuma vietās. Ir dalībvalstis, kurās vienlaicīgi kamerās uzturas gan smēķētāji, gan nesmēķētāji, un ir valstis, kurās smēķētāji tiek nošķirti no nesmēķētājiem. Tāpat ir dalībvalstis, kurās ir norobeţota telpa smēķētājiem, savukārt citās dalībvalstīs šādi noteikumi nav izstrādāti (sk. 2006.gada 13.novembra lēmuma lietā „Aparicio Benito pret Spāniju”). Tajā pašā laikā tiesa pievērš uzmanību konkrētajiem apstākļiem, it īpaši, kā attiecīgais jautājums ir risināts nacionālajā līmenī (sk. 2010.gada 14.septembra sprieduma lietā „Florea pret Rumāniju” 62.punktu).

[19] Latvijā tabakas izstrādājumu lietošanu vispārīgi reglamentē likums „Par tabakas izstrādājumu realizācijas, reklāmas un lietošanas ierobeţošanu”, kura mērķis atbilstoši tā 2.pantam ir aizsargāt cilvēka veselību un tiesības uz tīru, ar tabakas un augu smēķēšanas produktu dūmiem nepiesārņotu vidi, noteikt tabakas izstrādājumu un augu smēķēšanas produktu iepakojuma vienības noformējumu, tabakas izstrādājumu un augu smēķēšanas produktu izplatīšanas ierobeţojumus, kā arī kārtību, kādā valsts kontrolē tabakas, tabakas izstrādājumu un augu smēķēšanas produktu apriti, tabakas izstrādājumu reklāmu, sponsorēšanu un smēķēšanu publiskās ēkās, būvēs, telpās un teritorijās. Smēķēšanas aizliegumu reglamentē likuma 11.pants. Ar 2008.gada 3.aprīļa likumu 11.pantā tika izdarīti grozījumi, citastarp pirmās daļas 2.punktā paredzot, ka aizliegts smēķēt ieslodzījuma vietās, izņemot telpas, kas speciāli ierādītas smēķēšanai. Tālāk citastarp norādīts, ka institūcijas iekšējās kārtības noteikumos var paredzēt iespēju institūciju iemītniekiem smēķēt arī ārpus telpām, kas speciāli ierādītas smēķēšanai, ņemot vērā šo iemītnieku fiziskās un garīgās veselības stāvokli. No likumprojekta anotācijas secināms, ka attiecīgie grozījumi, kas ir tikai maza daļa no veiktajiem grozījumiem, izstrādāti, ņemot vērā tabakas postošo ietekmi uz cilvēka veselību. Valdība, kas bija grozījumu iniciatore, norādīja, ka Satversmes 111.pants paredz, ka valsts aizsargā cilvēku veselību, savukārt tās 115.pants paredz valstij aizsargāt ikviena tiesības dzīvot labvēlīgā vidē. Likumprojekta mērķis bijis gan samazināt smēķētāju skaitu, gan arī būtiski samazināt pasīvo smēķēšanu, veidojot no tabakas dūmiem tīru vidi (sk. http://titania.saeima.lv/LIVS/SaeimaLIVS.nsf/0/11981A0 AA852DE2CC22572F900335C4B?OpenDocument). Likuma „Par tabakas izstrādājumu realizācijas, reklāmas un lietošanas ierobeţošanu” regulējums kopumā liecina, ka Latvijā ir ievērojami smēķēšanas ierobeţojumi, kas ir vērsti uz iedzīvotāju veselības stiprināšanu. Tiešā tekstā ir minēts, ka likuma darbība attiecas arī uz ieslodzījuma vietām. Tādējādi secināms, ka Latvijā ieslodzījumā esošai personai ir tiesisks pamats prasīt, lai vide, kurā tā uzturas, ir brīva no tabakas dūmiem.

[20] No minētā likuma 11.panta pirmās daļas 2.punkta pirmā teikuma izriet, ka likumdevējs par piemērotāko veidu smēķēšanas aizlieguma risināšanai uzskatījis atsevišķas, speciāli smēķēšanai domātas, telpas ierīkošanu. Tālāk no otrā teikuma secināms, ka šis nav vienīgais risinājums un ka iestādes var ar iekšējiem normatīvajiem aktiem izstrādāt arī citu kārtību. No likuma normas nav secināms pieteicēja kasācijas sūdzībā apgalvotais, ka valstij ir jānodrošina tāda sistēma, ka katrā kamerā ir ievietojama atsevišķa būve smēķēšanai, kas aprīkota ar ventilāciju. Pieteicējs vēlas šādu risinājumu, lai varētu palikt vienā kamerā ar saviem draugiem, kuri smēķē. Taču ieslodzītajam nav tiesību prasīt konkrētu risinājuma veidu. Ieslodzītajam ir tiesības prasīt, lai nesmēķējoša persona nav pakļauta pasīvai smēķēšanai. Valsts pienākums ir to nodrošināt. Konkrēts risinājuma veids ir valsts politikas jautājums.

[21] Sprieţot pēc atbildētājas teiktā izskatāmajā lietā, secināms, ka ieslodzījuma vietās atsevišķas telpas smēķēšanai nav ierīkotas. Atbildētāja arī nav norādījusi uz iekšējiem normatīvajiem aktiem, kas šo jautājumu reglamentētu. Atbildot pieteicējam uz jautājumu par iespēju uzturēties nesmēķējošu ieslodzīto kamerā, Ieslodzījuma vietu pārvalde 2008.gada 14.novembra lēmumā norādījusi, ka ieslodzītie brīvības atņemšanas vietās tiek izvietoti saskaņā ar noteikumu Nr.423 13.punkta prasībām, t.i., ņemot vērā brīvās vietas kamerās, notiesāto psiholoģisko saderību, izglītības līmeni un veselības stāvokli. Papildus tiek ņemts vērā arī smēķēšanas apstāklis, kas gan, ņemot vērā drošības apsvērumus, ne vienmēr esot iespējams. Tajā pašā laikā pārvalde atsaucās uz Latvijas Sodu izpildes kodeksa 18.panta pirmo daļu, saskaņā ar kuru brīvības atņemšanas iestādēs šķirti tur vīriešus un sievietes, kā arī nepilngadīgos un pieaugušos. Šķirti tur arī tos notiesātos, kuru personiskās īpašības un kriminālā pieredze negatīvi iespaido citus notiesātos vai arī kuri apspieţ un izmanto pārējos. Interpretējot šo normu, pārvalde lēmumā norādījusi, ka smēķēšana nevar tikt atzīta par personības īpašību vai kriminālo pieredzi. Tāpēc tā konstatēja, ka
norma, kas regulē notiesāto šķirtu turēšanu brīvības atņemšanas iestādēs, neparedz šķirti turēt tādas notiesāto kategorijas kā smēķētājus un nesmēķētājus. Kā tiesas sēdē paskaidroja atbildētājas pārstāve, vispārēja ieslodzījuma vietu prakse ir nošķirt smēķējošos ieslodzītos no nesmēķējošiem, ievietojot tos atsevišķās kamerās.

[22] No iepriekš minētā secināms, ka, pretēji atbildētājas viedoklim, ir tiesību norma, kas uzliek valstij pienākumu nodrošināt, lai nesmēķējošam ieslodzītajam nav jāuzturas kamerā, kurā citi ieslodzītie smēķē – likuma „Par tabakas izstrādājumu realizācijas, reklāmas un lietošanas ierobeţošanu” 11.panta pirmās daļas 2.punkts. Līdz ar to tā nevar būt tikai iestādes labā prakse, kuras ietvaros iespēju robeţās tiek risināts šis jautājums. Ņemot vērā vispārējo regulējumu likumā, kā arī faktisko situāciju, ka ieslodzījuma vietās nav izveidotas atsevišķas telpas smēķēšanai, ieslodzījuma vietām vai Ieslodzījuma vietu pārvaldei vajadzētu izdot iekšējo normatīvo aktu, kas detalizētāk reglamentētu šo jautājumu, lai ieslodzījuma vietām ir skaidri to pienākumi, bet ieslodzītajiem – viņu tiesības. Tostarp – kurā brīdī ieslodzījuma vietai ir jārisina jautājums par nesmēķētāja nošķiršanu no smēķētājiem. Jo, kā tiesas sēdē norādīja atbildētājas pārstāve, no ieslodzītā tiek gaidīts rakstveida iesniegums, uz kura pamata izlemj attiecīgo jautājumu. Senāta ieskatā, minētajai likuma normai atbilstoša prakse būtu uzreiz, lemjot par ieslodzītā ievietošanu kamerā, noskaidrot arī jautājumu, vai personai nav iebildumu atrasties smēķētāju kamerā.

[23] Pieteicējs kasācijas sūdzībā norādījis, ka apgabaltiesa nepareizi aprēķinājusi pārkāpuma laiku, jo pieteicējs uzreiz sadales komisijā cietuma priekšniekam lūdzis viņu ievietot nesmēķētāju kamerā. Savukārt apgabaltiesa pārkāpuma laiku aprēķināja, ņemot vērā pieteicēja rakstveida iesniegumu. Lietā ir Daugavpils cietuma 2008.gada 26.oktobra vēstule Ieslodzījuma vietu pārvaldei, kurā paskaidrots, ka ieslodzītajam vajag vērsties cietuma administrācijā ar mutvārdu vai rakstveida iesniegumu ar lūgumu pārvest uz kameru, kurā sodu izcieš nesmēķējošie notiesātie, bet no pieteicēja šāds lūgums nav saņemts. Arī no pieteicēja 2008.gada 6.augusta iesnieguma nav secināms, ka pieteicējs jau iepriekš būtu vērsies ar šādu lūgumu. Apelācijas sūdzībā pieteicējs norāda, ka nav strīda par smēķētāju un nesmēķētāju izvietošanu atsevišķās kamerās. Kā jau iepriekš teikts, pieteicējam ir savs redzējums, kā būtu risināma pasīvās smēķēšanas problēma.

No iepriekš teiktā Senāts secina, ka nav pamatots pieteicēja kasācijas sūdzībā minētais, ka apgabaltiesai bijā jāvērtē pieteicēja teiktais cietuma sadales komisijā. Nav konstatējami kādi pierādījumi, kas to apliecinātu. Savukārt lietā esošie materiāli neapstiprina pieteicēja teikto. Līdz ar to apgabaltiesa, nosakot pārkāpuma ilgumu, pamatoti ņēma vērā laiku, kad iesniegts rakstveida iesniegums.

III

[24] Pieteicējs iebilst, ka nevar cietuma veikalā iegādāties termiski neapstrādātas garšvielas, līmi un sadzīves ķīmiju.

[25] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 1.panta trešo daļu administratīvais akts cita starpā ir arī lēmums, kas būtiski ierobeţo iestādei īpaši pakļautas personas cilvēktiesības. Tā kā pieteicējs ir notiesātais un atrodas ieslodzījuma vietā, viņš uzskatāms par iestādei īpaši pakļautu personu. Senāts iepriekš savā praksē ir atzinis, ka Administratīvā procesa likuma izpratnē svarīgi ir konstatēt cilvēktiesību ierobeţojuma būtiskumu attiecībā pret konkrētu personu (sk. Senāta 2006.gada 15.jūnija lēmuma lietā Nr.SKA-348/2006 11.punktu, 2007.gada 14.februāra lēmuma lietā Nr.SKA-186/2007 7.punktu, 2007.gada 15.jūnija lēmuma lietā Nr.SKA-404/2007 11.punktu).

[26] Senātam nav šaubu, ka ar aizliegumu iegādāties attiecīgās lietas nav būtiski pārkāptas pieteicēja cilvēktiesības. Līdz ar to nav pamata tiesvedībai šajā pieteikuma dāļā, jo prasījums nav izskatāms administratīvā procesa kārtībā. Ņemot vērā, ka apgabaltiesa pieteikumu šajā daļā ir noraidījusi, tās spriedums šajā daļā ir atceļams un tiesvedība izbeidzama.

IV

[27] Ne pieteicējs, ne iestāde nav apmierināti ar apgabaltiesas noteikto atlīdzinājumu 900 latu apmērā.

[28] Senāts iepriekš 15.punktā secināja, ka ne visos gadījumos ir konstatējams spīdzināšanas un cietsirdīgas un pazemojošas izturēšanās aizlieguma pārkāpums tikai pārapdzīvotības apstākļa dēļ. Šis ir pamats apgabaltiesas sprieduma atcelšanai attiecīgajā daļā. Ņemot vērā, ka pārapdzīvotības apstākļi ir vēlreiz nododami izvērtēšanai apgabaltiesai, ir pamats atcelt spriedumu arī daļā par atlīdzinājumu. Jautājums par atlīdzinājumu izvērtējams, ņemot vērā no jauna konstatētos apstākļus.

[29] Nemantiskā kaitējuma atlīdzināšanas sakarā arī jāmin, ka atlīdzinājuma noteikšanai ir jāņem vērā arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas atzītais, ka, pat ja valsts ir atzinusi cilvēktiesību pārkāpumu, bet noteikusi atlīdzinājumu, kas ir ievērojami zemāks par minimumu, kādu Eiropas Cilvēktiesību tiesa parasti piešķir par attiecīgu pārkāpumu, persona saglabā upura statusu Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 34.panta izpratnē. Līdz ar to, nosakot atlīdzinājumu, tiesai jāsalīdzina Eiropas Cilvēktiesību tiesas noteiktais atlīdzinājums līdzīgās lietās un jāņem vērā ne tikai Latvijas ekonomiskās iespējas, bet arī tas, ka atlīdzinājums par morālo kaitējumu nedrīkst būt ievērojami zemāks par minimumu, kādu noteikusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa salīdzināmās lietās (sk. Senāta 2011.gada 18.februāra sprieduma lietā Nr.SKA161/2011 17.punktu ar tur minētajām atsaucēm uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2010.gada 20.jūlija spriedumu lietā „Ciorap pret Moldovu” un 2006.gada 19.oktobra spriedumu lietā „Tomašić pret Horvātiju”). Izlemjot jautājumu par atlīdzinājumu, apgabaltiesa var apsvērt, piemēram, šajā spriedumā minētos Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumus, kur ir norādes arī uz citiem tiesas spriedumiem saistībā ar pārapdzīvotības faktu, un attiecīgajās lietās noteiktos atlīdzinājumus (salīdzinot arī šajās lietās konstatēto kameru platību uz vienu ieslodzīto ar konstatēto izskatāmajā lietā).

[30] Kasācijas sūdzībā pieteicējs norādījis, ka lietā piespriestajam atlīdzinājumam jābūt 100 eiro dienā, kā tas secināms no Eiropas Cilvēktiesību tiesas lietām „Ţerebkovs pret Latviju” un „Bazjaks pret Latviju”. No Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2011.gada 22.marta lēmuma Žerebkova lietā secināms, ka persona bija sūdzējusies par apstākļiem ieslodzījuma vietā (Jēkabpils cietumā). Latvijas valdība iesniegusi deklarāciju, atzīstot pieļauto Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 3.panta pārkāpumu un piešķirot 4500 eiro. Pamatojoties uz šo deklarāciju un konvencijas 37.pantu, lieta tika svītrota no izskatāmo lietu saraksta. Kā secināms no lēmuma, šajā gadījumā persona sūdzējās par citiem apstākļiem, nekā pieteicējs izskatāmajā lietā. No lēmuma nekādā gadījumā nav secināms, ka par katru dienu, par kuru konstatēts Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 3.panta pārkāpums, ir nosakāms atlīdzinājums 100 eiro. Šāds secinājums nav izdarāms arī no citiem Eiropas Cilvēktiesību tiesas nolēmumiem, tostarp Bazjaka lietā.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 348.panta 2. un 3.punktu, 282.panta 1.punktu un 351.pantu, Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments
n o s p r i e d a

Atcelt Administratīvās apgabaltiesas spriedumu 2011.gada 31.oktobra spriedumu daļā, ar kuru atzīta par prettiesisku Daugavpils cietuma administrācijas faktiskā rīcība, 573 diennaktis nenodrošinot iespēju J.K. izciest sodu kamerā ar pietiekamu platību. Nosūtīt lietu šajā daļā jaunai izskatīšanai Administratīvajai apgabaltiesai. Atcelt Administratīvās apgabaltiesas spriedumu daļā par atlīdzinājumu. Nosūtīt lietu šajā daļā jaunai izskatīšanai Administratīvajai apgabaltiesai. Atcelt Administratīvās apgabaltiesas spriedumu daļā, ar kuru noraidīts pieteikums daļā par aizliegumu cietuma veikalā iegādāties termiski neapstrādājamas garšvielas, līmi un sadzīves ķīmiju. Šajā daļā tiesvedību izbeigt. Pārējā daļā Administratīvās apgabaltiesas spriedumu atstāt negrozītu Spriedums nav pārsūdzams.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja senatore (paraksts) D.Mita

Senators (paraksts) J.Neimanis
Senatore (paraksts) L.Slica
NORAKSTS PAREIZS
Senatore D.Mita Rīgā 2012.gada 22.jūnijā

Oпубликованный: 2015-12-22