Atlīdzinājuma noteikšana par cilvēktiesību pārkāpumiem

Virsraksts: Atlīdzinājuma noteikšana par cilvēktiesību pārkāpumiem

Tēze: Jēdziens atbilstīgs atlīdzinājums nozīmē, ka atlīdzinājumam ir jābūt taisnīgam. Atlīdzinājumam ir jāsniedz gandarījums personai, kuras tiesības ir tikušas aizskartas. Tam ir arī preventīva nozīme.

Tēze: Ja valsts ir atzinusi cilvēktiesību pārkāpumu, bet noteikusi atlīdzinājumu, kas ir ievērojami zemāks par minimumu, kādu Eiropas Cilvēktiesību tiesa parasti piešķir par attiecīgu pārkāpumu, persona saglabā upura statusu Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 34.panta izpratnē. Līdz ar to, nosakot atlīdzinājumu, tiesai jāsalīdzina Eiropas Cilvēktiesību tiesas noteiktais atlīdzinājums līdzīgās lietās un jāņem vērā ne tikai Latvijas ekonomiskās iespējas, bet arī tas, ka atlīdzinājums par morālo kaitējumu nedrīkst būt ievērojami zemāks par minimumu, kādu noteikusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa salīdzināmās lietās. 

Tēze: Līdzekļu trūkums nav attaisnojums higiēnas līdzekļu neizsniegšanai ieslodzītajam, un atlīdzinājuma veida un apmēra noteikšanai nav būtiski, ka iestāde rīkojusies prettiesiski bez nodoma.

Tēze: Par higiēnas līdzekļu neizsniegšanu, kā arī iestādes rīcību, liekot šķēršļus personas tiesībām sūdzēties augstākā iestādē par savu tiesību aizskārumu, atvainošanās nav uzskatāma par atbilstīgu atlīdzinājumu Satversmes 92.panta un Administratīvā procesa likuma 92.panta izpratnē. Šāds atlīdzinājums nav uzskatāms par efektīvu tiesību aizsardzības līdzekli.

 

Latvijas Republikas Augstākās tiesas

Senāta Administratīvo lietu departamenta

2012.gada 20.aprīļa

SPRIEDUMS

Lietā Nr. A42696509

SKA – 372/2012

 

Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments šādā sastāvā:

senatore D.Mita

senators A.Guļāns

senatore V.Kakste

rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz J.K. pieteikumu par Daugavgrīvas cietuma administrācijas faktiskās rīcības atzīšanu par prettiesisku, kā arī morālā kaitējuma un zaudējumu atlīdzināšanu, sakarā ar J.K. kasācijas sūdzību par Administratīvās apgabaltiesas 2011.gada 29.decembra spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] Pieteicējs J.K. 2009.gada 11.martā sagatavoja Ieslodzījuma vietu pārvaldei adresētu iesniegumu. Tajā bija norādīts, ka Daugavgrīvas cietuma administrācija 2009.gada februārī un martā neizsniedza pieteicējam higiēnas līdzekļus – tualetes papīru un zobu pastu. Iesniegumu pieteicējs nodeva cietuma administrācijai, lūdzot to nosūtīt par iestādes līdzekļiem. Cietuma administrācija minēto lūgumu noraidīja, tāpēc iesniegumu pieteicējs nosūtīja pats. Papildus pieteicējs izteica iebildumus arī par iestādes atteikumu nosūtīt iesniegumu par saviem līdzekļiem, kā arī lūdza atlīdzināt zaudējumus un morālo kaitējumu. Ieslodzījuma vietu pārvalde ar 2009.gada 1.jūnija lēmumu pieteicēja lūgumu noraidīja.

[2] Pamatojoties uz pieteicēja pieteikumu, Administratīvajā rajona tiesā tika ierosināta tiesvedība par šādiem prasījumiem:

  1. atzīt par prettiesisku Daugavgrīvas cietuma administrācijas faktisko rīcību, 2009.gada februārī neizsniedzot pieteicējam higiēnas līdzekļus, un atlīdzināt ar šo rīcību nodarīto morālo kaitējumu 3000 latu apmērā;

  2. atzīt par prettiesisku Daugavgrīvas cietuma administrācijas faktisko rīcību, nenosūtot Ieslodzījuma vietu pārvaldei pieteicēja 2009.gada 11.marta iesniegumu par iestādes līdzekļiem, un atlīdzināt ar šo rīcību nodarīto morālo kaitējumu 700 latu apmērā, kā arī zaudējumus 0,40 latu apmērā.

Pieteikumā, pirmkārt, norādīts, ka iestāde prettiesiski atteicās izsniegt pieteicējam likumā paredzētos higiēnas līdzekļus. Otrkārt, iestāde prettiesiski atteicās nosūtīt iesniegumu par saviem līdzekļiem, nepamatoti uzskatot, ka iesniegums pieteicējam jānosūta pašam. Pieteicēja rīcībā nebija līdzekļu, tāpēc tos viņam nācās aizņemties no kameras biedriem.

[3] Administratīvā rajona tiesa ar 2010.gada 6.jūlija spriedumu pieteikumu daļēji apmierināja:

  1. atzina par prettiesisku Daugavgrīvas cietuma administrācijas faktisko rīcību, neizsniedzot pieteicējam higiēnas līdzekļus un nenosūtot pieteicēja iesniegumu par iestādes līdzekļiem;

  2. uzlika pienākumu Ieslodzījuma vietu pārvaldei rakstveidā atvainoties pieteicējam par viņam nodarīto kaitējumu;

  3. noraidīja prasījumu par zaudējumu atlīdzināšanu.

Spriedums pamatots ar tālāk minētajiem argumentiem.

[3.1] Atbilstoši Ministru kabineta 2006.gada 19.decembra noteikumu Nr.1022 „Noteikumi par notiesāto uztura un sadzīves vajadzību materiālā nodrošinājuma normām” (turpmāk – noteikumi Nr.1022) 3.pielikumam ieslodzītajiem cita starpā izsniedz tādus higiēnas līdzekļus kā tualetes papīru un zobu pastu. Tomēr Daugavgrīvas cietuma administrācija nolēma, ka ekonomiskās krīzes dēļ tie izsniedzami, tikai pamatojoties uz ieslodzīto iesniegumiem. Tā kā pieteicējs iesniegumu neiesniedza, tad higiēnas līdzekļi viņam netika izsniegti. Tomēr šāda iesnieguma neesība nedod iestādei tiesības nepildīt likumu. Tādēļ iestādes rīcība, neizsniedzot pieteicējam higiēnas līdzekļus, ir prettiesiska.

[3.2] Par morālo kaitējumu, kas nodarīts ar minēto rīcību, pieteicējs prasa atlīdzinājumu 3000 latu. Tomēr par atbilstīgu atlīdzinājumu ir atzīstama iestādes rakstveida atvainošanās. Pieteicējs zināja par iestādes lēmumu izsniegt higiēnas līdzekļus pēc ieslodzīto pieprasījuma. Neizsakot šādu pieprasījumu, pieteicējs nav centies novērst vai samazināt kaitējumu. Turklāt pieteicēja tiesību aizskārums nav bijis tik smags un ilgstošs, lai kaitējumu atlīdzinātu naudā. Jāņem arī vērā, ka iestāde rīkojās prettiesiski līdzekļu trūkuma dēļ un ka tāpēc šī rīcība nav rupja un apzināta.

[3.3] Latvijas Sodu izpildes kodeksa 50.panta ceturtajā daļā noteikts, ka notiesātā sarakste ar valsts pārvaldes iestādēm tiek segta no brīvības atņemšanas iestādes līdzekļiem, ja notiesātā personiskās naudas kartē nav līdzekļu un ja notiesātais apstrīd šo iestāžu izdotu administratīvo aktu vai faktisko rīcību vai nosūta iesniegumu valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības saņemšanai. Tā kā pieteicējam nebija līdzekļu un tā kā viņš iesniegumā apstrīdēja iestādes faktisko rīcību, tad atteikums nosūtīt iesniegumu par iestādes līdzekļiem ir prettiesisks.

[3.4] Saistībā ar minēto rīcību pieteicējs prasa atlīdzināt morālo kaitējumu 700 latu apmērā un zaudējumus 0,40 latu apmērā. Tā kā pieteicējs nav pierādījis zaudējumu rašanos, tad prasījums par zaudējumu atlīdzināšanu ir noraidāms. Savukārt atbilstīgs atlīdzinājums par morālo kaitējumu ir iestādes rakstveida atvainošanās. Iestādes prettiesiskā rīcība nav bijusi rupja un apzināta, jo no iesnieguma skaidri neizrietēja, kāds administratīvais akts vai faktiskā rīcība tiek apstrīdēta.

[4] Izskatījusi lietu sakarā ar pieteicēja apelācijas sūdzību, Administratīvā apgabaltiesa ar 2011.gada 29.decembra spriedumu pieteikumu daļēji apmierināja:

  1. atzina par prettiesisku Daugavgrīvas cietuma administrācijas faktisko rīcību, neizsniedzot pieteicējam higiēnas līdzekļus un nenosūtot pieteicēja iesniegumu par iestādes līdzekļiem;

  2. uzlika pienākumu Ieslodzījuma vietu pārvaldei rakstveidā atvainoties pieteicējam par viņam nodarīto kaitējumu;

  3. uzlika pienākumu Latvijas Republikai atlīdzināt pieteicējam zaudējumus 0,40 latu apmērā.

Apgabaltiesa kopumā pievienojās rajona tiesas sprieduma pamatojumam, papildus norādot tālāk minētos argumentus.

[4.1] Kārtību, ka higiēnas līdzekļi izsniedzami pēc ieslodzītā pieprasījuma, iestāde ieviesa ierobežotā finansējuma dēļ, tāpēc iestādes rīcība nav rupja un apzināta. Nav pierādījumu, ka iestāde būtu atteikusies pieteicēju nodrošināt ar tualetes papīru un zobu pastu, turklāt tiesību aizskārums nav bijis ilgstošs – šajā lietā viens mēnesis. Jāņem arī vērā, ka visiem ieslodzītajiem higiēnas līdzekļu izsniegšanas kārtība bija zināma. Pat ja pieteicējam tā nebija zināma, viņš nav interesējies, kāpēc higiēnas līdzekļi nav izsniegti, un nav lūdzis tos izsniegt. Tādējādi pieteicējs ir līdzatbildīgs, jo viņš nav darījis visu iespējamo, lai kaitējumu novērstu vai samazinātu.

[4.2] Līdzīgā lietā Nr.A42406206 par mazgāšanas un personīgās higiēnas līdzekļu prettiesisku neizsniegšanu ieslodzījuma vietā Administratīvā apgabaltiesa noteica atlīdzinājumu atvainošanās veidā. Senāts minētajā lietā atteicās ierosināt kasācijas tiesvedību. Tādēļ arī izskatāmajā lietā atbilstīgs atlīdzinājums ir iestādes atvainošanās.

[4.3] Saskaņā ar Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma (turpmāk – Zaudējumu atlīdzināšanas likums) 7.panta pirmo daļu mantiskais zaudējums ir katrs mantiski novērtējams pametums, kas cietušajam radies iestādes prettiesiska administratīvā akta vai prettiesiskas faktiskās rīcības dēļ. Savukārt atbilstoši minētā likuma 7.panta trešajai daļai mantiskais zaudējums ir arī zaudējums, kas saistīts ar administratīvā akta atcelšanu, iestādes faktiskās rīcības novēršanu vai tās seku likvidēšanu, zaudējuma samazināšanu vai likvidēšanu. Tā kā Daugavgrīvas cietuma administrācijai pieteicēja 2009.gada 11.marta iesniegums bija jānosūta par saviem līdzekļiem, tad pasta izdevumi 0,40 latu apmērā, kuri radās pieteicējam, ir atzīstami par zaudējumiem. Šie zaudējumi pieteicējam ir atlīdzināmi.

[5] Pieteicējs par Administratīvās apgabaltiesas spriedumu ir iesniedzis kasācijas sūdzību, pārsūdzot spriedumu daļā, ar kuru noraidīts pieteikums. Kasācijas sūdzība pamatota ar tālāk minētajiem argumentiem.

[5.1] Neizsniedzot higiēnas līdzekļus un nenosūtot iesniegumu, iestāde ir nodarījusi pieteicējam smagu morālo kaitējumu, par kuru nosakāms atlīdzinājums 3000 latu apmērā.

[5.2] Atlīdzinājumam ir jābūt tādam, lai iestāde turpmāk vairs nepieļautu pārkāpumus.

[5.3] Higiēnas līdzekļi pieteicējam netika izsniegti divus mēnešus, kaut arī izskatāmā lieta ir ierosināta par higiēnas līdzekļu neizsniegšanu viena mēneša garumā.

[5.4] Pieteicējs netika brīdināts par higiēnas līdzekļu izsniegšanas jauno kārtību. To var apliecināt pieteicēja kameras biedri.

[5.5] Tiesa neatlīdzināja pieteicējam viņa samaksāto valsts nodevu. Tiesa arī neuzlika iestādei pienākumu samaksāt valsts nodevu.

[6] Ņemot vērā, ka pieteicējs ir piekritis lietas izskatīšanai rakstveida procesā, Senāts atbilstoši Administratīvā procesa likuma 114.panta pirmajai daļai izspriež lietu bez tiesas sēdes

Motīvu daļa

[7] Pieteicējs uzskata, ka Administratīvā apgabaltiesa nav noteikusi atbilstīgu atlīdzinājumu par morālo kaitējumu, kas nodarīts ar Daugavgrīvas cietuma administrācija prettiesisko rīcību.

[8] Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 92.pants noteic, ka nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu. Administratīvā procesa likuma 92.pants cita starpā noteic, ka ikviens ir tiesīgs prasīt atbilstīgu atlīdzinājumu par morālo kaitējumu, kas viņam nodarīts ar iestādes faktisko rīcību. Šīs normas vienveidīgai piemērošanai pieņemts Zaudējumu atlīdzināšanas likums.

Senāts ir attīstījis virkni principu, kas ir jāievēro atlīdzinājuma noteikšanā. Lai atlīdzinājums būtu atbilstīgs Satversmes 92.panta izpratnē, tam ir jābūt efektīvam tiesiskās aizsardzības līdzeklim (sk. 2007.gada 1.marta sprieduma lietā Nr.SKA-54/2007 8.punktu). Jēdziens atbilstīgs atlīdzinājums nozīmē, ka atlīdzinājumam ir jābūt taisnīgam. Atlīdzinājumam ir jāsniedz gandarījums personai, kuras tiesības ir tikušas aizskartas (sk. 2011.gada 18.februāra sprieduma lietā Nr.SKA-161/2011 16.punktu). Ar atlīdzinājumu var arī atturēt iestādi no līdzīgu aizskārumu izdarīšanas nākotnē (sk. 2010.gada 16.februāra sprieduma lietā Nr.SKA-104/2010 18.punktu, sal.: 2008.gada 4.novembra sprieduma lietā Nr.SKA-470/2008 20.punkts). Jāņem vērā, ka, nosakot atlīdzinājumu, tiesa pauž valsts nostāju par aizskarto tiesību un paša tiesību aizskāruma nozīmīgumu. Tādējādi atlīdzinājums demokrātiskā un tiesiskā valstī nedrīkst būt nesamērīgi mazs (sk. 2010.gada 16.februāra sprieduma lietā Nr.SKA-104/2010 18.punktu, 2011.gada 18.februāra sprieduma lietā Nr.SKA-161/2011 16.punktu).

[9] Atlīdzinājuma noteikšanai ir jāņem vērā arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas atzītais, ka, pat ja valsts ir atzinusi cilvēktiesību pārkāpumu, bet noteikusi atlīdzinājumu, kas ir ievērojami zemāks par minimumu, kādu Eiropas Cilvēktiesību tiesa parasti piešķir par attiecīgu pārkāpumu, persona saglabā upura statusu Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – Eiropas Cilvēktiesību konvencija) 34.panta izpratnē. Līdz ar to, nosakot atlīdzinājumu, tiesai jāsalīdzina Eiropas Cilvēktiesību tiesas noteiktais atlīdzinājums līdzīgās lietās un jāņem vērā ne tikai Latvijas ekonomiskās iespējas, bet arī tas, ka atlīdzinājums par morālo kaitējumu nedrīkst būt ievērojami zemāks par minimumu, kādu noteikusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa salīdzināmās lietās (sk. Senāta 2011.gada 18.februāra sprieduma lietā Nr.SKA-161/2011 17.punktu ar tur minētajām atsaucēm uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2010.gada 20.jūlija spriedumu lietā „Ciorap pret Moldovu” un 2006.gada 19.oktobra spriedumu lietā „Tomašić pret Horvātiju”).

[10] Latvijā likumdevējs ir noteicis vadlīnijas, kas ievērojamas, nosakot atlīdzinājumu par morālo kaitējumu. Atbilstoši Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 14.panta pirmajai daļai atlīdzinājuma noteikšanai ir jāapsver šādi kritēriji:

  1. tiesību un ar likumu aizsargāto interešu nozīmīgums;

  2. konkrētā aizskāruma smagums;

  3. iestādes rīcības tiesiskais un faktiskais pamatojums un motīvi;

  4. cietušā rīcība un līdzatbildība;

  5. citi konkrētajā gadījumā būtiski apstākļi.

No minētā Senāts ir secinājis, ka morālā kaitējuma atlīdzinājumam ir jāatbilst nodarītajam kaitējumam. Tādējādi, jo nopietnāks kaitējums, jo ievērojamākam jābūt atlīdzinājumam. Tas attiecas gan uz atlīdzinājuma veida izvēli, gan atlīdzinājuma apmēru, ja izvēlēts atlīdzinājums naudā (sk. 2010.gada 16.februāra sprieduma lietā Nr.SKA-104/2010 13.punktu).

[11] Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 14.panta trešajā daļā paredzēts, ka morālā kaitējuma atlīdzinājumu nosaka apmērā līdz 3000 latiem. Ja nodarīts smags morālais kaitējums, atlīdzinājumu var noteikt apmērā līdz 5000 latiem, bet, ja nodarīts kaitējums dzīvībai vai sevišķi smags kaitējums veselībai, maksimālais atlīdzinājuma apmērs var būt līdz 20 000 latiem. Savukārt 14.panta ceturtajā daļā noteikts, ka gadījumā, ja privātpersonas tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizskārums nav smags, morālā kaitējuma patstāvīgs vai papildu atlīdzinājums var būt iestādes rakstveida vai publiska atvainošanās.

[12] Izskatāmajā lietā Administratīvā apgabaltiesa ir atzinusi, ka pieteicējam nodarītais morālais kaitējums nav smags un ka minētajam kaitējumam atbilstīgs atlīdzinājums ir iestādes rakstveida atvainošanās. Pieteicējs tam nepiekrīt, uzskatot, ka viņam nodarīts smags morālais kaitējums, par kuru nosakāms atlīdzinājums 3000 latu apmērā.

[13] Kā jau iepriekš minēts, nosakot atlīdzinājumu, viens no apsveramajiem jautājumiem ir aizskarto tiesību nozīmīgums. Šajā lietā ir pārkāpts Satversmes 95.pants, kas cita starpā, paredz, ka valsts aizsargā cilvēka godu un cieņu. Cietsirdīga vai cieņu pazemojoša izturēšanās pret cilvēku ir aizliegta. Cietsirdīgas un cieņu pazemojošas attieksmes aizliegums ietverts arī Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 3.pantā. Kā daudzkārt atzinusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa un Senāts šai atziņai konsekventi ir pievienojies, konvencijas 3.pants un Satversmes 95.pants atspoguļo vienu no demokrātiskas sabiedrības pamatvērtībām. Tas pilnībā aizliedz cietsirdīgu un pazemojošu izturēšanos neatkarīgi ne no kādiem apstākļiem (sk., piemēram, 2000.gada 6.aprīļa sprieduma „Labita pret Itāliju” 119.punktu, Senāta 2010.gada 9.jūlija sprieduma lietā Nr.SKA-126/2010 14.punktu).

Ieslodzījumā esoša persona ir neaizsargāta, tā ir absolūtā valsts pakļautībā un līdz ar to arī aizsardzībā. Lai kādu iemeslu dēļ persona atrastos ieslodzījumā, Satversmes 95.pants un Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 3.pants prasa, ka apstākļiem jābūt tādiem, kas neizbēgami izriet no ieslodzījuma fakta un kas atbilst cieņas pilnai attieksmei pret cilvēku. Tas, ka cilvēkam ieslodzījumā ir jādzīvo sanitāros apstākļos un jābūt pietiekamām iespējām sevi apkopt, uzturēt savu ķermeni tīru, ir pašsaprotami. Ar šo vajadzību ieslodzījumā esošā persona nekādi neatšķiras no pārējiem cilvēkiem. Nespēja apmierināt šīs pamatvajadzības pienācīgā līmenī normālā gadījumā liek justies cilvēkam pazemojoši (sk. Senāta 2010.gada 6.maija sprieduma lietā Nr.SKA-160/2010 18.punktu). Nav nozīmes argumentam, ka higiēnas preču deficītu radījuši objektīvi apstākļi – budžeta līdzekļu trūkums (turpat, 19.punkts).

Eiropas Cilvēktiesību tiesa 2012.gada 28.februārī taisīja spriedumu lietā „Melnītis pret Latviju”. Arī šajā lietā persona sūdzējās par uzturēšanās apstākļiem cietumā – tostarp, ka tai piecus mēnešus netika izsniegti higiēnas līdzekļi. Tiesa uzskatīja, ka higiēnas līdzekļu trūkums piecu mēnešu garumā aizskar cilvēka cieņu. Proti, pieteicējs nevarēja ievērot personīgo higiēnu ilgā laika posmā, pastāvīgi jūtoties netīrs un pazemots. Tas pieteicējam radīja ciešanas un grūtības tādā līmenī, kas pārsniedza neizbēgamo ciešanu līmeni, kas raksturīgs ieslodzījumam. Apstāklis, ka pieteicējs varēja iegādāties higiēnas līdzekļus cietuma veikalā vai saņemt tos citādā veidā, neatbrīvo valsti no Eiropas Cilvēktiesību konvencijā paredzētajiem pienākumiem – tostarp no pienākuma nodrošināt, lai ieslodzītie tiktu turēti cilvēka cieņai atbilstošos apstākļos (sprieduma 75.punkts). Tiesa arī uzsvēra, ka šādu apstākļu nenodrošināšanu valsts nevar attaisnot ar līdzekļu trūkumu (sprieduma 76.punkts). Apstāklis, ka pazemojošie apstākļi nav radīti ar nodomu, neizslēdz pārkāpuma esību (sprieduma 78.punkts). Tādējādi, ņemot vērā gan pieteicēja nenodrošināšanu ar higiēnas līdzekļiem, gan kamerā esošās tualetes nepietiekamo norobežojumu, tiesa secināja, ka ir ticis pieļauts Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 3.panta pārkāpums. Par šo pārkāpumu tiesa noteica atlīdzinājumu 7000 eiro apmērā.

[14] Otrs šajā lietā apgabaltiesas konstatētais pārkāpums ir cietuma atteikums nosūtīt par iestādes līdzekļiem Ieslodzījuma vietu pārvaldei pieteicēja sūdzību par viņa nenodrošināšanu ar higiēnas precēm. Tādējādi iestāde ar savu rīcību lika šķēršļus personas tiesībām sūdzēties augstākā iestādē par savu tiesību aizskārumu. Šis ir būtisks aspekts, lemjot par atlīdzinājumu saistībā ar vēstules nenosūtīšanu. Personām ir jābūt brīvai un netraucētai pieejai iestādei, kurā var iesniegt sūdzību, un valstij ir pienākums šādas tiesības nodrošināt. Īpaši svarīgi tas ir attiecībā uz ieslodzītajiem, kuri, kā jau teikts, ir absolūtā valsts pakļautībā.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa 2011.gada 14.jūnijā taisīja spriedumu lietā „Leja pret Latviju”. Šajā lietā pieteicējam trūka līdzekļu aplokšņu un marku iegādei, lai nosūtītu vēstuli Eiropas Cilvēktiesību tiesai. Tāpēc pieteicējs lūdza Jelgavas cietuma administrāciju, lai tā nosūta vēstuli par saviem līdzekļiem. Iestāde šo lūgumu neizpildīja, tādējādi, pieteicēja ieskatā, pārkāpjot Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 34.pantu. Tajā paredzēts, ka ikviena persona var vērsties ar iesniegumu Eiropas Cilvēktiesību tiesā un ka valsts apņemas nekādā veidā nekavēt šo tiesību efektīvu īstenošanu. Eiropas Cilvēktiesību tiesa piekrita pieteicējam, ka ir ticis pieļauts konvencijas 34.panta pārkāpums. Par minēto pārkāpumu tiesa noteica atlīdzinājumu 1000 eiro apmērā.

[15] Ievērojot iepriekš teikto, Senāts uzskata, ka par abiem šajā lietā konstatētajiem pārkāpumiem atvainošanās nav uzskatāma par atbilstīgu atlīdzinājumu Satversmes 92.panta un Administratīvā procesa likuma 92.panta izpratnē. Šāds atlīdzinājums nav uzskatāms par efektīvu tiesību aizsardzības līdzekli.

 

[16] Nosakot atlīdzinājuma veidu, apgabaltiesa ir atsaukusies uz lietā Nr.A42406206 taisītajiem nolēmumiem. Minētajā lietā apgabaltiesa secināja, ka pienācīgs atlīdzinājums par higiēnas līdzekļu neizsniegšanu ir iestādes rakstveida atvainošanās. Apgabaltiesa ņēma vērā, ka higiēnas līdzekļi nav tikuši izsniegti ierobežotā finansējuma dēļ un ka tāpēc iestādes rīcība nav bijusi rupja un apzināta. Senāts ar 2010.gada 8.februāra rīcības sēdes lēmumu atteicās ierosināt kasācijas tiesvedību, tādējādi atzīstot apgabaltiesas spriedumu par pamatotu.

Senāts atzīst, ka lietā Nr.A42406206 taisīto nolēmumu atziņas nav izmantojamas līdzīgu lietu izspriešanai. Ievērojot Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumā lietā „Melnītis pret Latviju” teikto, Senāts savu praksi ir mainījis un par atbilstīgu ir atzinis atlīdzinājumu naudas izteiksmē (sk. 2012.gada 7.marta rīcības sēdes lēmuma lietā Nr.SKA-297/2012 12.punktu). Kā jau minēts, līdzekļu trūkums nav attaisnojums higiēnas līdzekļu neizsniegšanai, un nav būtiski, ka iestāde rīkojusies prettiesiski bez nodoma. Tādēļ apstāklim, ka iestādes rīcība nav bijusi rupja un apzināta, nav tiesiskas nozīmes atlīdzinājuma veida un apmēra noteikšanā.

[17] Ievērojot minēto, apgabaltiesas spriedums pārsūdzētajā daļā ir atceļams. Izskatot lietu no jauna un spriežot par atlīdzinājuma veidu un apmēru, apgabaltiesai jāņem arī vērā kasācijas sūdzībā izteiktie pieteicēja argumenti – tostarp par atlīdzinājuma funkciju, pārkāpuma faktisko ilgumu un higiēnas līdzekļu izsniegšanas kārtības izziņošanu. Apgabaltiesai arī jāizlemj jautājums par valsts nodevu.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 348.panta 2.punktu un 351.pantu, Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments

 

 

nosprieda

 

Atcelt Administratīvās apgabaltiesas 2011.gada 29.decembra spriedumu daļā, ar kuru noraidīts J.K. pieteikums. Šajā daļā nosūtīt lietu jaunai izskatīšanai Administratīvajai apgabaltiesai.

Spriedums nav pārsūdzams.

 

Senatore (paraksts)D.Mita

Senators (paraksts)A.Guļāns

Senatore (paraksts)V.Kakste

 

Published: 2015-12-22